Vai jūs neesat bijuši pie Reugiem? — viņa beidzot noprasīja.
— Bijām gan, — Pēteris teica, ar vienu aci zagšus tēmēdams uz vārtiem. — Bet mēs netikām iekšā.
— Tur taču nemaz nedrīkst iet iekšā, — resnā mamma sacīja, acīmredzot apmierināta ar Pētera atbildi.
Reugu puikam tagad uzlikts tāds sods, ka viņš nedrīkst ar pieklājīgiem bērniem spēlēties. Citādi viņš samācīs tiem nez kādas trakulības.
Viņa vēl ilgi stāstīja, cik trakas palaidnības šis Reugu puika pastrādājis un ko visu nākotnē vēl nesadarīs, kamēr beidzot uzmanīgi piedūra pirkstus Riho apsējam un vaicāja, kāda nelaime esot piemeklējusi šo mazo cilvēciņu.
— Trauma, — Pēteris atbildēja.
Tas bija izdevīgs gadījums, kur tikko apgūto vārdu varēja pārbaudīt praksē. Viņš jau grasījās piebilst, ka Riho esot dvēseles trauma, taču paguva īstā laikā noturēt mēli aiz zobiem. Citādi viss varētu aiziet par tālu. Jo fakts, ka miesas sods atstāj dvēselē brūces, nebūt nenozīmē, ka dvēseles brūces savukārt parādītos uz miesas.
— Jā, jā, — nopūtās resnā mamma. — Ir gan ar tiem puikām tagadējos laikos posts un nediena. Neuzmanās nemaz, tikvien zina kā palaidņoties, un tad arī rodas tā rauma un viss cits.
Pēc šiem vārdiem viņa devās tālāk, bet Riho un Pēterim ceļš bija brīvs. Zēni, protams, tagad, daudz nedomādami, izgāja uz ielas.
5
Ātrā solī Pēteris un Riho devās vistaisnākā cejā ārā no ciemata, un, tikai kad viņi bija tikuši garām pašām pēdējām mājām un sasnieguši klaju lauku, Riho uzdrīkstējās noraisīt sev no galvas apsēju.
— IIh, — viņš atviegloti nopūtās. — Svaigs gaiss tik tiešām ir kaut kas lielisks. Un nu, kad mute ir atkal vajā, gaužām sagribējies palaist balsi.
Balss palaišanai atradās arī iemesls - dažu desmitu soju attālumā ķēdē piesieta ganījās Lēni tantes govs.
— Bzzzzz… — Riho atdarināja šo labi pazīstamo spindzoņu, kura visprātīgāko govi spiež bizot, īpaši vēl tādā tveicē kā todien. Lēni tantes govs drīz vien kļuva tramīga un pacēla asti. Mežonīgā ātrumā viņa apskrēja pāris plašu loku, cik atļāva ķēde, un tad pēkšņi — žvirkt-žvarkt — norāvās un aizbizoja zilajās tālēs.
— Vai tas bija vajadzīgs, — Pēteris nopurpināja.
Bet Riho tikai smējās.
— Lai izbauda kaut reizi mūžā brīvību, — viņš teica. — Es jau zinu, ko tas nozīmē. Un pēc brīvības mēs visi vienlīdz alkstam — kā cilvēki, tā dzīvnieki.
Mazliet vēlāk, tāpat bezmērķīgi apkārt klaiņādami un brīvību baudīdami, viņi atrada kolhoza kartupeļu kaudzē dažus vēl tīri lietojamus odenvaldus[1] un nolēma pēc sensenas tradīcijas iebaudīt ceptus kartupeļus. Puikas nogriezās mežā un drīz vien nonāca mums jau labi pazīstamajā meža laucē, no kuras Ķerta, meklēdama zemenes, neilgi pirms viņu atnākšanas bija aizgājusi. Lai izceptu kartupeļus, abi puikas aizkūra ugunskuru un sāka kāri ēst zemenes, jo visapkārt sārtojās vesels zemeņu lauks un to taču nevarēja pamest likteņa ziņā.
Lielajā ogošanas jūsmā neviens no puikām nepamanīja, ka ugunskura liesmas pamazām gājušas plašumā un drīz vien uz zemes palikusi cigārveidīga izdega, par kuru mēs jau zinām. Par laimi, nekas briesmīgs nenotika, jo zemenes īstajā brīdī bija noēstas, tā ka zēni laikā pienāca pie ugunskura un pamatīgi izmīdīja tā atliekas. Viņi paguva tikt galā arī ar kartupeļiem, iekāms Jirnasa riteņa graboņa iztraucēja viņu omulību.
Divritenis mežā! Ko tas nozīmē? Droši vien mežsargs vai tamlīdzīga amata persona, kurai dūmi iekoduši acīs, tagad pa kaklu pa galvu drāžas šurp, lai glābtu mežu no ugunsgrēka. Te vairs nebija ko prātot. No šejienes bija jālaižas projām, cik vien ātri iespējams.
Abi puikas joza pari laucei, ka papēži vien zibēja. Tālāk, tikai talak no aizdomīgā riteņa.
Viņi drazās krietnu gabalu, kamēr beidzot elsdami pūzdauii apstājās, lai atvilktu elpu.
īstā laikā mēs aizlaidāmies lapās, — Riho teica. - Citādi būtu vēl nez kādi monologi jānoklausās.
Turklāt Riho nebija nomaskējies, un jebkura saskarsme ar dažu labu amatpersonu viņam nozīmētu divkāršās briesmas.
Pēteris iegrima domās. Saulainā diena pēkšņi apmācās. Un cik dīvaini… Tikko viņš bija ar Riho izlīdzis, tikko viņi abi bija sākuši sadarboties, kā jau draudēja nepatikšanas. Lai gan šoreiz viss beidzās laimīgi, taču varēja iziet arī citādi. Un vēl šī Lēni tantes govs… Viņiem tas bija tikai tāds «bzzz» un izprieca, bet Lēni tante patlaban varbūt gaužām nobēdājusies meklē savu govi.
— Vai zini, — Pēteris teica, — ta tomēr bija mūsu vaina, ka mežs gandrīz vai sāka degt. Ar govi arī ir tā, ka …
— Kā? — Riho noprasīja.
— Ar govi sanāca mazliet nelāgi.
— Kādā ziņā nelāgi?
Pēteris neatrada īstos vārdus. Kā Riho pats neat- skārš? No rīta viņš taču teica, ka turpmāk mēģināšot būt gudrāks …
— Ar govi mēs esam pāršāvuši pār strīpu, — Pēteris sacīja.
— Ko nu mels! — Riho atmeta ar roku. — Es tikai pabizināju «bzzz» un vairāk nekā. Nav mana vaina, ka govs nebija stingri piesieta. Pabizināt drīkst kurš katrs. Tādu likumu vēl neviens nav dzirdējis, ka «bzzz» būtu nez kāpēc aizliegts.
Pēteris klusēja. Ja tā domā, tad protams. Liela muiža tāds «bzzz». Govs nebija stingri piesieta — un viss. Un tomēr… Labāk par to nedomāt. Nav vērts par nieka govi tik daudz galvu lauzīt. Kas padarīts — padarīts.
Puikas nolēma atgriezties ciematā. Brīvība bija pietiekami pabaudīta, piedevām vēl zemenes un ceptie kartupeļi, un Riho laiks galu galā bija ierobežots, jo viņš neuzdrošinājās ierasties mājā pēdējā mirklī.
Bet, tikko viņi bija nogājuši kādus simt soļus ciemata virzienā, viņu uzmanību saistīja krakšķēšana un neizprotama žvadzona, kas bija dzirdama aiz kokiem.
Stāt!
Abi puikas acumirklī apstājās. Kas tad tas? Vai atkal divritenis?
Viņi aizturēja elpu. Zvadzoņa atkārtojās, un tagad vēl piedevām atskanēja klusa un mazliet žēlabaina balss: «Mm-m…» Tas nebija vis divritenis, tā bija govs.
— Redzi nu, — iesmējās Riho, panakdamies tuvāk. — Pati ar savu ķēdi iepinusies krūmā. Nolaidībai seko nelaime.
— Sajā nelaimē gan vairāk vainīgi esam mēs, — Pēteris teica.
— Pagaidi nu, pagaidi! — Riho galvā pēkšņi iešāvās kāda pavisam neparasta doma. — Mēs taču govi atradām, vai ne? Bet atradējam tā kā būtu jāsaņem maza atlīdzība. Man ir tāda sajūta, ka skaitītājs atkal sācis griezties.
Šī skaitītāja griešanās atgādināja Pēterim kādu visai nepatīkamu notikumu ar viņa paša brāli, un viņš vienaldzīgi nomurmināja:
— Kaut vai krūzi piena dabūtu…
— Krūzi piena, — Riho izmēdīja. — Tas pats par sevi saprotams, tā tam jābūt. Tikai muļķis, atradis govi, apmierināsies ar krūzi piena vien. Tādā darījumā es gan neielaižos.
— Kas tev atkal par darījumiem, — Pēteris nošķen- dējās. — Govi tu tik ilgi nenoslēpsi kā dažu labu… dažu labu bērnu…
— Kādēļ ne? — Riho izaicinoši sacīja, lai gan pats savus vārdus nopietni neņēma. — Tas, ka ar bērnu viss sagāja grīstē, vēl nenozīmē, ka ar govi neveiksies.
— Govs jāslauc divas trīs reizes dienā, — Pēteris atgādināja. — Turklāt govi pārģērbt ir daudz sarežģītāk.
Riho nosvilpās.
— Slaukšanas spēlīte man tiešām bija izgājusi no prāta. Varbūt govs tādēļ īd, ka tesmenis tai pārāk pierietējis?