Zēni bija nokusuši un noputējuši.
Bija pienācis vakars.
— Kopējiem spēkiem var ar visu tikt galā, — teica Jirnass un laimīgi pasmaidīja.
— Jā, — Kaurs piekrita. — Pa vienam šīs klases spēlēt nav interesanti.
Taču Mēliks nopietni iebilda:
— Tas vēl ir tikai sākums.
— Kādā ziņā? — Jirnass pavaicāja.
— Ar klasēm vien mums visu vasaru neiztikt.
Pārējie zēni saprata, ka Mēlikam ir taisnība.
— Jāizdomā vēl kaut kas, — Jirnass prātoja un tad nopūtās.
Bet bija jau pienācis vakars.
— Jāiet mājās, — Kaurs teica.
— Viņa ieradīsies ar pusdienas autobusu, — atga- dināja Jirnass.
Pārējie to jau zināja tāpat.
— Tā būs grūta vasara, — Mēliks nosūrojās. — Ļoti grūta vasara.
Zēni vēlreiz nosolījās cits citam, ka vienmēr turēsies kopā, lai cik grūta būtu šī vasara.
Un tad viņi devās mājup — katrs uz savu pusi, bet kopējā nelaime visiem spieda sirdi.
Pamalē milza tumšs mākonis.
2
No lietus lāsēm grabēja autobusa jumts, bet pār logiem plūda pelēkas straumītes. Lija stipri. Lija tā, ka tīrumiem labuma no tā būtu atliku likām, kā to jau kuro reizi apgalvoja kāds ādas mētelī ģērbies večuks pakaļējā sēdeklī.
— Neviens sausums nav mūžīgs, — pamācoši noteica vīrs, kurš nebija noņēmis no pleciem mugursomu un tādēļ visu laiku sēdēja, uz priekšu sagumis.
— Ļāvis tik sienu nopļaut, — nosūrojās resna māmuļa ar sārtu seju. Ar tirānu pārvilktajā groziņā, kas atradās viņas klēpi, čiepstēja cālīši.
— Sī lietusgāze neilgs mūžīgi, — mierinādams teica vīrs ar mugursomu.
Kerta, dzirdot šādas braucēju valodas, nodomāja, ka arī šī vasara neilgs mūžīgi. Līs lietus, spīdēs saule, un viņa atkal atgriezīsies mājās. Taču tas bija diezgan nožēlojams mierinājums. Šovasar bija iecerēts gluži kas cits. Visas ģimenes kopīgs izbraukums ar teltīm. Svēt- ezers, Lielais Munameģis un Gauja. Vakaros ugunskuri. Uz iesmiem cepts šašliks. Saules lēkti un putnu rīta gaviles rasas slacītā mežā. Bet tad pēdējā brīdī pienāca ziņa, ka tētim jābrauc uz ārzemēm. Māmiņai bija iespēja braukt viņam līdzi. Un tā visām šīm jaukajām iecerēm bija pārvilkta svītra. Nu, labi, vecāki atvedīs viņai kaut ko no ārzemēm, taču tas neatsvērs ugunskurus, šašliku un saules lēktus Gaujas krastos. Pats par sevi, protams, tas ir lieliski, ka tētim un māmiņai ir iespēja braukt uz ārzemēm. Bet kas tagad notiks ar viņu? Gādāt ceļazīmi uz pionieru nometni bija jau par vēlu. Un tad radās šāds atrisinājums: braukt kaut kur, kaut kādā ciematā, pie kaut kāda tēva drauga. Pilnīgi svešos ļaudīs!
— Galvenais tomēr ir tīrums, — teica ādas mētelis pakaļējā sēdeklī.
— Mūsu pusē jau nopļāva veselu lēveni, — teica māmuļa ar cālīšiem, kura bija noraizējusies par pļaušanu. — Varēja taču pāris dienu nogaidīt un paskatīties, kāds laiks iestājas.
— Iepriekš nav ko raizēties, — mierināja vīrs ar mugursomu. — Pagaidām nav nekādas vainas.
«Tik tiešām,» Kcrta pēkšņi nodomāja. «Kāpēc iepriekš sūroties?» Viņa negribēja būt tāda vaimanātāja kā tā māmuļa ar cālīšiem. Galvenais taču ir, ka tētis un māmiņa varēs jauki izbraukāt ārzemes. Gan jau viņa tiks galā.
— Varbūt būs ļoti laba vasara, — noteica virs ar mugursomu.
Kertai radās-tādā sajūta, ka šis .vīrs ar .mugursomu uzrunātu nevis noraizējušos māmuļu ar cālīšiem, bet gan viņu. Tik labi saderējās šā vīra vārdi ar Kertas domām. Bet tad māmuļa ar saviem cālīšiem izkāpa no autobusa un saruna apsīka. Kerta gan turpināja tādā pašā garā savu domu, taču vīrs ar mugursomu neteica vairs nekā.
Kerta paskatījās pulkstenī — pusdivi. Ceļa garumu viņa mērīja pēc pulksteņa, jo šīs te svešās vietas viņai neizteica it nekā. Viss apkārt bija svešs. Arī tur, kurp viņa brauc, viss būs svešs. Un neviena paša paziņas. Viņas nākošo paziņu ģimenē gan esot dēls, kaut kāds Jirnass. Bet tam, protams, būs savas rotaļas un savi draugi. Puiku padarīšana, kā citādi.
Lietus joprojām gāza. Kertas garastāvoklis atkal sašļuka. Autobuss drāzās pa peļķēm.
Bet tad vīrs ar mugursomu piecēlās un devās uz durvju pusi. Pēc tam ari vairāki citi braucēji sāka rosīties un vākt kopā saiņus. Autobuss iebrauca ciematā.
— Autobuss stāvēs astoņas minūtes! — konduktore paziņoja.
Kertai nebija ko steigties. Viņa nogaidīja, kamēr ļaužu drūzma izklīst, uzvilka mugurā lietusmēteli un ar lielu koferi pie rokas izkāpa no autobusa.
Adresi Kerta bija paturējusi prātā — Dārza ielā seši, dzīvoklis divi. Bet, kādā virzienā būtu jāiet uz šo Dārza ielu, to viņa, protams, nezināja. Kerta pavērās visapkārt, lai kādam to pavaicātu. Un te viņa pamanīja trīs zēnus, kas stāvēja tikai dažu soļu atstatumā no viņas.
Kertai likās, ka tie ir traki jocīgi puikas. Viņi stāvēja galīgi izmirkuši un ar izbailēm sejās skatījās uz Kertu. Vismazākajam rokā bija puķu pušķis.
— Zēni, vai jūs zināt, kur te būtu Dārza iela? — Kerta pavaicāja.
Šķita, ka zēni varen cītīgi pārdomātu šo jautājumu.
— Kā nu ne, zinām gan, — beidzot atbildēja visgarākais no zēniem ar īsajiem matiem un nez kādēļ iebukņīja mazāko, to, kuram rokā bija puķes.
Vismazākajam nebija vairs kam iebukņīt. Viņš panācās uz priekšu, pasniedza Kertai puķu pušķi un svinīgi noteica: ….
— Esi sveicināta!
— Vai tu esi Jirnass? — Kerta noprasīja, noģizdama, ka šī satikšanās šeit nav nejauša.
— Nē, — mazais atbildēja. — Es esmu Kaurs. Bet man lika pasniegt puķes, Jirnass pats neuzdrīkstējās.
— Paldies, Kaur! — Kerta teica.
— Mēs visi kopīgi tās lasījām, — teica vidējais zēns un paslepus piedraudēja mazākajam ar dūri. Kerta noprata, ka tas ir Jirnass.
— Jirnass toties ir labs putnu vērotājs, — Kaurs paskaidroja. — Viņš pat griezi redzējis.
— Tiešām? — Kerta nobrīnījās. — Grieze taču esot ļoti bailīgs putns.
— Ne nu gluži bailiga, — Jirnass precizēja, — bet briesmīgi viltīga gan un piesardzīga. Gaisā tā gandrīz nekad nepaceļas.
Jirnass nodomāja, ka viņam puķes gan pašam būtu bijis jāpasniedz. Kerta domāja par griezi, ka tā esot bailīgs putns, bet ko lai viņa domā par Jirnasu?
— Vai nesāksim kustēties? — Kerta noprasīja.
— Jā, protams, — Jirnass piekrita. Viņš bija mazliet vīlies, ka Kerta par griezi nekā vairāk nevēlējās zināt.
Viņi devās ceļā — Kaurs un Jirnass pa priekšu, Ķerta ar koferi aiz viņiem, un pats pēdējais gāja Mēliks. Valodas vairs neraisījās.
— Vai vēl tālu jāiet? — beidzot Ķerta pavaicāja un nolika koferi zemē, lai to paņemtu otrā rokā.
— Vēl mazu gabaliņu, — Jirnass atbildēja.
Bet Mēliks piegāja Ķertai klāt un satvēra koferi.
— Atļauj man palīdzēt.
Viņi devās tālāk un drīz vien nonāca pie Jirnasa dārza vārtiņiem.
— Jūs taču ari ienāksiet? — Jirnass gluži bezpalīdzīgs pavērsās pret Mēliku un Kauru.
Taču Kaurs un Mēliks atbildēja, ka iekšā viņi gan neiešot.
— Varbūt ienesīsim koferi istabā un pēc tam mazliet paspēlēsim klases, — Jirnass ierosināja.