— Ļoti iespējams, — Pēteris piekrita.
Abiem puikam nekas cits neatlika kā atmudžināt ķēdi no krūma zariem un kopā ar govi doties uz ciematu.
Pelei is priecājās, ka starpgadījums ar govi tik laimīgi nokārtojies, kaut ari katram būtu likumīgas tiesības «bizināt». Riho domas turpretim bez mitas vēr- pas ap atlīdzību. Bet, lai viņš prātoja kā prātodams, krūze piena viņam šķita pārāk maz.
— Zini ko, — Riho, labu brīdi pārdomādams, sacīja. — Teiksim, ka govi esam atraduši ārkārtējos apstākļos.
— Kādos apstākļos? — Pēteris nesaprata Riho domu gājienu.
—• Teiksim, ka atradam govi īpaši sarežģītos apstākļos.
— Varbūt tu teiksi, ka govs karājās kokā? — Pēteris pazobojās.
Riho apvainojās.
— Nesmejies vis, te ož pēc lielā rubļa, — viņš sacīja. — Viss atkarīgs no smadzeņu poda.
— Nu tad izsmadzeņo arī kaut ko, — Pēteris vienaldzīgi noteica.
Viņam šobrīd vissvarīgākais bija tas, lai Lēni tantes govs laimīgi nokļūtu mājās. Pēc lielā rubļa viņš nemaz tik ļoti netīkoja.
Taču, lai kaut ko «smadzeņu podā» izperinātu, pods bija no jauna jāapsaitē, jo Lēni tantes sarkanā mājiņa jau vīdēja ciemata malā. Piesardzību nedrīkstēja aizmirst.
— šoreiz saitē tā, lai mute paliek vaļā, — Riho pamācīja. Citādi nebūšot iespējams izdzert krūzīti piena, kas katrā ziņā tikšot dota piedevām par atlīdzību, ka atrasta govs.
Pēteris darīja, kā viņam lika, un savu uzdevumu veica samērā apmierinoši, — lai gan mute netika apsaitēta, Riho gandrīz nemaz nevarēja pazīt.
Diemžēl ar apsaitēto «smadzeņu podu» Riho neko «neizsmadzeņoja». Lai kā viņš nopūlēja smadzenes, taču, nonākot Lēni tantes pagalmā, viņš tā arī nebija izgudrojis nekādus «ārkārtējus apstākļus». Reizēm gadās, ka galvā kā nerodas, tā nerodas īsti trāpīga doma.
Lēni tantes pašas nebija mājās. Viņa vēl joprojām lūkoja pa mežiem un laukiem sasaukt savu Magonīti. Bet pagalma nostūrī spēlējās kāda maza, pilnigi savā vaļā pamesta meitenīte. Tā varēja būt apmēram četrus gadus veca.
— Labdien! — Riho sveicināja.
— Labdien! — meitenīte atņēma. — Kāpēc tev galva ir tāda?
— Man ir īpaša galva, — Riho paskaidroja.
— Un apaļa, — meitenīte piebilda. Pēteris nosmējās.
— Redzi, — viņš teica. — Onkuļi atveduši govi.
— Tā ir Magone, — teica meitenīte. — Bet vecmāmiņas nav mājas, vecmāmiņa aizgājusi meklēt Magoni.
Tātad šis bērns bija Lēni tantes mazmeitiņa.
— Magone atradās kokā, — Riho teica. Tā kā nekas labāks viņam vēl arvien nebija ienācis prātā, viņš nolēma laist darbā jokodamies pateiktos Pētera vārdus.
— Bet onkuļi palīdzēja tai tikt no koka zemē. Meitenīte smējās.
— Magone kokā nerāpjas, — viņa sacīja. — Kaķis gan rāpjas, bet Magone ne.
— Nerunā pretī, — Riho pamācīja. — Vecākiem cilvēkiem nedrīkst runāt pretī.
Puikas nonēma govij no kakla ķēdi un ielaida to kūtī.
— Vai Magone bija kokā? — meitenīte vaicāja. Viņa vairs nesmējās.
— Onkulis tev jau to teica, — Riho apgalvoja.
— Onkuļi vienmēr saka taisnību.
— Bet kā tad Magone tika kokā?
— Kā tas viss gadījies, tu nesapratīsi, — Riho teica.
— Tu vēl esi par mazu.
Puikas izgāja pa vārtiem. Nebija nekādas nozīmes runāt ar bērnu par atlīdzību, tas jautājums būs kārtojams pieaugušo starpā. Gan pagūs.
— Sveiki! — Riho atvadījās.
— Sveiki! — meitenīte atņēma.
6
— Tpru, tpru, mājā, mājā … — sauca Lēni tante. Meklētāju ķēde virzījās pa kokiem un krūmiem uz
priekšu, kamēr nonāca meža viņā malā.
— Ja te tiešām darbojušās nezināmo būtņu rokas, —
Kaurs prātoja, tad govs paliekas var atrasties tikpat labi simtiem kilometru attālumā.
Ko tu tur runā? — Lēni tante satraukti jautaja.
Kadas paliekas?
Mēliks brīdinoši paskatījās uz Kauru, un Kaurs Iekoda mēlē. Nebija taču vērts aiz pārsteidzības tik ļoti apbēdināt vecu cilvēku. Varbūt viss vēl beigsies labi. Iespējams, ka būtnes tikai pēta govi un pēc tam palaidis to vaļā.
• Es tik tāpat vien, — Kaurs nobubināja. — Es kaut ko biju iztēlojies…
Bērni stāvēja mežmalā un vēroja apkārtni. Priekšā pletās kolhoza druvas. Cik tālu vien skatiens sniedz, visur tikai klajums. Nekas pat aptuveni neatgādināja govi vai tās paliekas. Bija skaidrs, ka šajā virzienā turpināt meklēšanu nav nekādas jēgas.
— Jāiet vien atpakaļ, — Lēni tante nopūtās. — Varbūt būs pati aizgājusi mājās, slaukšanas laiks jau pāri. Viņi devās atpakaļ mežā un atkal izvērsās ķēdē. Un atkal Lēni tante sauca bez mitas: «Tpru, tpru, mājā, mājā-ā-ā…» Un atkal Jirnasa ritenis grabēja pa celmiem un pa akmeņiem. Mēliks uzmanīgi vēroja zemi, lai atrastu kaut vienu nagu pēdas. Bet Kaurs arvien biežāk vērsa skatienu pret debesīm — sak, varbūt starp koku galotnēm pavīdēs noslēpumainais lidojošais šķīvis?
Tomēr visas pūles bija veltīgas. Un, kad mežs jau otru reizi bez panākumiem bija izstaigāts, viņi taisnā ceļā devās mājup.
— Traka būšana, — Lēni tante nobažījās.
— Pavisam noslēpumains gadījums, — Kaurs precizēja.
Pārējie soļoja klusējot.
Bet tad pēkšņi Ķerta apstājās un izstiepa roku.
— Skatieties!
Visi kā pēc pavēles sastinga uz vietas un paskatījās turp, kurp rādīja Ķerta. Tik tiešām, tur kaut kas bija. Diezgan tālu, pie paša ciemata. Sis «kaut kas» gausi kustējās uz priekšu, un likās, ka tam būtu četras kājas.
— Tā ir govs, — Mēliks teica.
Tā tiešām bija govs. Bet pasaulē taču ir daudz govju. Tikai Igaunijā vien ir veseli trīssimt tūkstoši slaucamu govju, to Mēliks bija ielāgojis, izlasīdams plakātu pie kultūras nama. Pirmām kārtām bija jānoskaidro, kas tā par govi — vai Magone vai kāds pilnīgi nejauši pagadījies ragulops, gar kuru viņiem nav nekādas daļas.
— Vai tu pazīsti Magoni? — Mēliks jautāja Jirnasam.
— Protams, pazīstu, — Jirnass atbildēja.
Viņa ģimene taču katru dienu ņēma pienu no Lēni tantes.
— Tad lec ritenim mugurā un brauc skatīties!
— Lai notiek!— Jirnass apmierināts teica.
Beidzot arī ritenis bija lieti noderējis. Ne velti viņš savu uzticamo «Rīgu» bija visu laiku pacietīgi vadājis pie rokas.
Jirnass jau bija seglos. Jau ar pilnu jaudu mina pedāļus, noliecās pār zemo stūri gluži kā riteņbraucējs sacīkstēs. Vējš šalca gar ausīm. Uz priekšu!
Protams, tā bija govs, tagad par to vairs nebija nekādu šaubu. Govs kā jau govs, tas bija redzams pēc astes. Tagad Jirnass saredzēja arī to, ka govi ved cilvēki, tādi pamazi cilvēciņi. Vai tā ir vai nav Magone? Ej nu sazini, attālums pagaidām ir vēl pārāk liels. Bet drīz būs redzams. Drīz vien būs redzams…
Knakt!
Pedāļi griezās apkārt tukšgaitā. Vēl kādi desmit soļi, un divritenis apstājās.
Sasodīta būšana! Bija nomukuši ķēde. Un tieši tagad… Tieši pēdējā brīdī.
Tehnika nebija Jirnasa stiprā puse, arī divriteņu tehnika viņam bija diezgan pasveša. Tomēr viņš ne mirkli nesvārstījās, bet tūlīt ņēmās likt ķēdi vietā. Velns parāvis… Rokas it kā nemaz neklausīja. Dari, ko gribi. Ķēdi nevarēja uzlikt, nu, nevarēja un nevarēja… Tikai pirkstus nosmērēja… Te tev nu bija «Rīga»! Velna latvieši! Strādā gan ar…