Kaura stāstījums katrā ziņā lika padomāt. Pat Lēni tante smagi nopūtās un sacīja:
— Tā vien rādās, ka viss iet uz galu …
— Vai tu gaismas staru redzēji? — Kaurs vaicāja Jirnasam.
Jirnass padomāja.
— Kaut kas it kā tiešām būtu nozibsnījis gar acīm, — viņš beidzot atcerējās.
Lēni tante atkal nopūtās. Tādus brīnumus viņa savā mūžā nekad nebija dzirdējusi. Tas tik tiešām uz galu vien būs.
Ķerta pagriezās pret meitenīti.
— Vai tie onkuļi, kas atveda govi, bija parasti?
— Parasti, — meitenīte atbildēja. — Mazi onkuļi.
— Bērnam viss ir parasts, — Kaurs paskaidroja.
— Pat govs kokā bērnam ir gluži parasts skats. Bērnam vel nav izveidojies priekšstats par pasaules ainu.
Tur Kauram vis nevarētu piekrist. Kā jau mēs zinām, meitenīte cītīgi vien lauzīja galviņu, kā govs nokļuvusi kokā. Taču Kaura apgalvojumu viņa ir ne- domāja apstrīdēt, jo nesaprata, ko īsti nozīme «neizveidojusies pasaules aina».
— Cik to onkuļu bija? — Jirnass jautaja.
— Divi, — meitenīte atbildēja.
— Uz mata kā Dervilda gadījumā, — Kaurs piemetināja.
— Un tie patiešām bija onkuļi? — Ķerta tincināja.
— Viņi teica, ka esot onkuļi, — meitenīte apstiprināja.
— Kādi viņi no sejas izskatījās? — Jirnass jautāja.
— Vienam bija parasta seja, — meitenīte atbildēja.
— Bet otram seja nebija redzama.
— Kā tā — nebija redzama? — Kaurs nobrīnījās.
— Tam bija īpaša galva, — mazā atteica.
Nu kļuva arvien trakāk.
— Kādā veidā īpaša? — Ķerta noprasīja.
— Viņš pats teica, ka viņam esot īpaša galva, — meitenīte apgalvoja.
— Un kāda šī īpašā galva bija? — Kaurs vaicāja.
— īpaša, — mazā atbildēja. — Un apaļa.
— Un seja nebija redzama?! — Kaurs iesaucās.
— Nebija redzama, — meitenīte apgalvoja.
— Rokā ir! — Kaurs iebļāvās tādā balsī, ka bērns izbijies satvēra Lēni tanti aiz priekšauta lentām un lūdzās, lai viņu paņem klēpī. — Viss ir skaidrs! Otrai būtnei galvā bijis skafandrs, nekas cits!
Kaut arī šis secinājums bija cik pārsteidzošs būdams, neviens negrasījās Kauru apstrīdēt, jo Kaurs ļoti lietišķi paskaidroja, ka Kosmosa iedzīvotāji, staigādami pa Zemes virsu, bieži mēdzot valkāt skafandrus.
— Viss ir ļoti nesakarīgi, — Mēliks norūca. — Tā kā es neticu ne lidojošajiem šķīvjiem, ne kādām noslēpumainām būtnēm, tad te jābūt citam āķim.
Taču tobrīd šis āķis bija jāpatur slepenībā, jo likās — no meitenītes viņi vairāk nekā būtiska neizdabūs. Beigu beigās — bērns paliek bērns. Turklāt viņiem visiem vēders bija briesmīgi tukšs. Pat krūze silta piena, ko
Lēni tante ikvienam iemērīja, nespēja remdēt arvien pieaugušo izsalkumu. Tādē| viņi atvadījās no Lēni tantes un devas mājup. Vispārējais organisma stāvoklis bija jāsaved kārtībā. Izsalkušam cilvēkam sazini kas var gadīties, izsalkušam cilvēkam var arī spoki rādīties.
Drīz Lēni tante paņēma savu Suiti pie rokas un arī izgāja pa vārtiem. Dīvainais atgadījums ar Magoni bija katrā ziņā jāpārrunā ar paziņām. Lēni tante nekādi nevarēja notikušo pie sevis vien paturēt.
7
Tā nu tas ir, ka nodomi, kuri iepriekšējā vakarā likušies tik aizrautīgi, no rīta dažkārt šķiet tukšas blēņas. Tā arī Mēliks, Jirnass un Ķerta otrā dienā par lidojošiem šķīvjiem negribēja vairs nekā zināt.
— Dzīve ir pārāk īsa, lai dzītos pakaļ šiem muļķīgajiem šķīvjiem, — Mēliks stingri pateica savu viedokli, un Jirnass un Ķerta piekrītoši pamāja ar galvu.
Tikai Kaurs sarauca uzacis un norūca:
— Tava dzīve varbūt arī ir īsa.
Tas, ka Kaurs cēlies no ilgu mūžu dzīvotājas cilts, nevienam, protams, nebija noslēpums. Vēl pirms pāris dienām viņa vecvecmāmiņa bija devusies tālā, nogurdinošā ceļā uz Klajo pļavu un atgriezusies no turienes ar lielu grožu, kuru bija pieplūkusi ar mārsiliem. Bet Mēlikam nepatika, ka savu iepriekš paredzēto ilgo mūžu Kaurs salīdzinājis ar viņējo, tādēļ iedzēla:
— Nelaime nenāk brēkdama. Ja lidojošais šķīvis tev uzkritīs uz galvas, tu agrāk par mums nokļūsi kapā.
Jo niknāk Kaurs nošņākājās tādēļ, ka Mēlika piezīme bija izraisījusi Jirnasā un Ķertā smieklu šalti.
— Uzkritīs uz galvas… he-he-he… — Jirnass zviedza un nometās garšļaukus zālē, lai vieglāk būtu izsmieties.
Ķerta uzvedās atturīgāk, jo viņa bija meitene, bet meiteņu smiekli, kā zināms, vēl grūtāk paciešami.
— Nu labi, — Kaurs drūmi noteica. — Iztikšu arī bez jums.
— Ko tu domā darīt? — Mēliks jautāja.
Ta ir mana darīšana, — Kaurs atteica. — Neesmu no tiem, kuri vienmēr visu dara barā.
Pēdējos vārdus teikdams, viņš zīmīgi paskatījās uz Jirnasu.
— Ak tā gan! — Jirnass piecēlās sēdus un vienā mirklī pārstāja smieties. — Tu laikam gribēsi teikt, ka es viens pats nekā nevaru veikt?
— Neesmu tavu vārdu minējis, — Kaurs noburkšķēja.
Lai nu bija kā būdams, tomēr Kaurs nebija pilnīgi drošs, ka Jirnass viens pats nespētu viņu piekaut.
— Tava laime, — Jirnass teica. — Man nepatīk, ka mani nepelnīti apvaino.
Droši vien šis strīds Jirnasa pagalmā turpinātos vēl ilgi, ja Jirnasa tēvocis īstā brīdī neparādītos no mājas stūra.
— Veiksmi darbā jauniešiem! — viņš uzsauca.
Tēvocim nepatika gara runāšana, tādēļ viņš bez lieka
ievada paskaidroja savas ierašanās nolūku. Bites taisoties spietot. Bet ne tēvocim pašam, ne arī viņa sievai šobrīd neesot vaļas bites uzmanīt. Tāpēc viņš lūdzot Jirnasu, lai tas upurējot mazu drusciņu no sava dārgā laika un uzmetot bitēm acis.
Skaidrības labad jāsaka — tēvoča dārza nostūrī bija vairāki stropi, un Jirnass ar bitēm nekādos draugos nebija. Reiz Jirnass tīri aiz intereses par dabas zinātni bija devies tuvāk papētīt bišu dzīvi un pēc tam bijis tik briesmīgi sapampis, ka pat paša māte viņu uzreiz neesot pazinusi. Tādēļ viņš šobrid tik jocīgi dī- dījās un vilcinājās ar atbildi, tā ka tēvocis atrada par vajadzīgu uzmundrinoši uzsist viņam uz pleca un teikt:
— Viņas jau nav negantas, kad spieto. Un aizsargtīklu, ko likt galvā, tu arī dabūsi, tā ka tev nebūs ko baidīties.
Jirnass svārstīdamies paskatījās uz Ķertu un Mēliku.
— Vai iesim?
Kaurs tajā brīdī Jirnasam vispār neeksistēja. Tomēr tieši Kaurs bija tas, kurš domāja, ka atradis īsto brīdi, kad atvērt muti.
— Ak tomēr kopā gan? — Viņš ar pilnīgi nevainīgu sejas izteiksmi iekrita valodā.
Jirnass sarāvās — viņa pašcieņa bija aizskarta.
— Man jūs neviens neesat vajadzīgs! — viņš atcirta.
— Vai tiešām? — Kaurs nobrīnījās.
Jirnass meklēja vārdus.
— Es aicināju jūs nākt līdzi tikai tādēļ, ka… ka jūs varbūt gribētu dabūt medu. — Viņš paskatījās uz tēvoci. — Tu taču mums dosi medu, vai ne?
— Protams, — tēvocis atbildēja. — Pūles par uzraudzīšanu tiks godīgi atalgotas.