Taču cilvēka dvēseles dzīve ir sarežģīta. Tagad, kad Jirnass bija paziņojis, ka viņam nevienu nevajagot, ari cili, lai gan bija solīts medus, vairs negrasijās iet viņam līdzi pieskatīt bites. Droši vien bija skarta ari viņu pašcieņa. Tā iznāca, ka Jirnass aizgāja tēvocim līdzi. Vienīgais mierinājums viņam bija solītais medus un aizsargtīkls, ko uzmaukt galvā.
— Mēs laikam bijām pret viņu netaisni, — Ķerta teica, kad vārtiņi bija nočīkstējuši.
— Es gan tik lēti uz medus āķa neuzķertos, — Kaurs padižojās. — Cilvēkam jābūt ar mugurkaulu.
Mēliks klusēja. Viņš prātoja, ka noskatīties bišu spietošanā būtu bijis vareni. Un piedevām dabūtu medu. Bet, ja nu tā sanācis, būs jāpagudro kaut kas cits, ko darīt.
— Tev laikam bija kādi nodomi par lidojošiem šķīvjiem? — Mēliks beidzot uzrunāja Kauru.
Viņi atkal( bija atgriezušies pie vecā, pazīstamā temata. Tā kā tobrīd nekas jēdzīgāks prātā neienāca, tad par sarunu vielu noderēja arī lidojošie šķīvji, īpaši Mēlikam, kurš jau no sākta gala pret tiem bija izturējies skeptiski.
— Tu jau netici, ka lidojošie šķīvji eksistē, — Kaurs atrūca. — Bet es tos likteņa varā neatstāšu.
— Ko tad tu domā darīt? — Ķerta vaicāja.
Un nu, kad ari Ķerta bija sākusi par tiem kaut cik interesēties, Kaurs acumirklī sadūšojās.
— Lidojošie šķīvji ir zinātniska problēma, — viņš dedzīgi iesaka. — Bet zinātniekiem jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem. Ja kaut kas ir iesākts, tas jānoved līdz galam. Taisnību sakot, mēs esam jau diezgan daudz panākuši. Viens lidojošais šķīvis mums pat ir nofotografēts. Un par noslēpumainajam būtnēm arī gūti novērojumi. Tagad tikai droši jādarbojas tālāk un jānoskaidro, no kurienes šīs būtnes cēlušās.
— Manuprāt, tās cēlušās uz planētas Zeme, — Mēliks piebilda un pat nevietā nosmīnēja.
Taču Kauru viņš ar to nebūt nesamulsināja.
— Kaut arī tā, — Kaurs vēsi noteica. — Bet zinātniekam savs viedoklis ir jāpamato.
— Par laimi, es neesmu zinātnieks, — Mēliks atspēkoja, taču šie vārdi viņam bija tūlīt jānožēlo, jo Kaurs sacīja:
— Tiesa gan, es aizmirsu, ka tu esi rakstnieks.
— Rakstnieks?! — Ķerta iesaucās.
Mēliks zibens ātrumā nosarka līdz ausīm, bet Kaurs pagriezās pret Ķertu un mierīgi paskaidroja:
— Mūsu Mēliks raksta dēku romānu. Par to, kā trīs puiši tvarsta ārkārtīgi bīstamu spiegu. Un, ja nemaldos, kopā ar tiem darbojas ari viena meitene.
Kada nodevība! Mēlika lielais noslēpums bija izpausts. Līdz šim to zināja tikai Kaurs, Jirnass un vēl bibliotēkas vadītāja, kurai Mēliks mierīgi varēja uzticēties. Redzi nu, kas var dažkārt iznākt no nieka strīda… Protams, nav jākaunas rakstīt romānu, tomēr tas saistās ar cilvēka dvēseli, un Alēliks nepavisam nevēlējās, ka viņa dvēsele tādā veidā atklātos Ķertas ziņkārīgajam skatienam.
— Tas taču ir kolosāli interesanti, — Ķerta jūsmoja. — Kāpēc tu, Mēlik, par to agrāk nekā nestāstīji?
— Tāpat vien… — Mēliks sastomījās. — Nebija izdevības.
— Un ko tā meitene dara? — Ķerta k|uva ziņkārīga. — Vai viņa no spiega nebaidās?
— Nē, nebaidās, — Mēliks atbildēja. — Tā ir ļoti drosmīga meitene.
Kaurs savukārt piemetināja:
— Man šķiet, ka viņa pat ir mazliet līdzīga tev.
— Līdzīga man? — Ķerta izbrīnījās. — Bet man taču ir briesmīgi bail no spiegiem.
— Literatūrā viss ir citādi nekā dzīvē, — Kaurs iebilda. — īstenībā tu vari baidīties, bet Mēlika romānā ne.
Ķerta vairs nezināja, ko atbildēt, un iestājās mazliet neveikls klusums.
— Kaur, zini ko, — Mēliks beidzot ierunājās. — Liec manu romānu mierā un darbojies labāk ar lidojošiem šķīvjiem.
— Lai notiek! — Kaurs piekrita. — Bet tu varētu savā romānā iebāzt arī dažus lidojošus šķīvjus un būtnes. Grāmata iznāktu daudz mūsdienīgāka.
— Atstāj to manā ziņā, — Mēliks nopurpināja.
— Varbūt tu pēkšņi esi sācis baidīties no būtnēm? — Kaurs joprojām vāvuļoja. — Būtne taču nav nekāds spiegs, ko var apturēt un aizvest uz miliciju. Būtnes ir pavisam citādas …
— No būtnēm pat es nemaz nebaidos. — Ķerta iesmējās.
— Tad nu gan tu esi drosmīga meitene, — Kaurs sacīja. — Būtu varen jauki, ja mēs abi kopā sastaptu būtnes.
— Nez kurā vietā? — Mēliks noprasīja.
— To tu mierīgi pārdomā, — Kaurs turpināja. — Būtnes interesējas par Lēni tantes govi, vai ne? Vakar tās izdarīja savus eksperimentus un atveda govi atpakaļ kūtī. Bet šodien? Acīmredzot arī šodien tām ir kaut kas padomā attiecībā uz govi. Tādēļ būtu jāstāv sardzē un govs visu laiku jāvēro.
— Blēņas, — Mēliks noteica un, atbalstu meklēdams, paskatījas uz Ķertu.
Bet Ķertai šī garā spriedelēšana jau sāka apnikt.
■— Mēs varētu mazliet pastaigāties, — viņa ierosināja. — Joka pēc varam paskatīties, kā govij šodien klajas. Kas mums te būtu ko darīt…
Un ta Kaurs bija panācis savu. Kad viņi bija izgājuši pa vārtiņiem, viņš starot staroja — acīmredzot arī viņam nebūtu pieticis uzņēmības vienam pašam dzīt būtnēm pēdas.
8
— Tur jau viņa ir, — Kaurs teica.
Govs grāvmalā mierīgi ēda kuplu zāli. Taču, par nelaimi, Lēni tante to bija piesējusi liela klajuma vidū, tā ka tuvumā nebija neviena paša kaut cik kupla krūma, nedz kādas citas vietas, kuru varētu izlietot par novērošanas punktu.
— Iesim uz mežmalu, — Ķerta ierosināja. — Tad viens slavēs sardzē un citi pa to laiku varēs paēst zemenes.
Bet ja govs nebūs labi saredzama no mežmalas? - - Kaurs bažījās.
— Gan jau būs redzama, kad pacelsies gaisā, — Mēliks noķiķinājās. — Un, ja tai šodien atkal gribēsies lidot kokā, tā katrā ziņā stūrēs uz meža pusi.
Kaurs gan dusmīgi šņākājās, taču saprata, ka šobrīd būs gudrāk, ja savaldīsies. Jirnasam bija jāsargā bites vienam tikai tādēļ, ka dusmās viņš bija izteicis pāris lieku vārdu. Bites salīdzinājumā ar kosmiskajām būtnēm ir tomēr tīrais nieks, toties būtnes jāvēro vairākiem, tā sakot, kopīgiem spēkiem. Tādēļ Kaurs Mēlikam neatbildēja nekā. Viņš mierināja sevi ar domu, ka ne vienam lielam zinātniekam vien bijis jāpanes ļaužu apsmiekls un nievas, līdz beidzot viņa mācība tikusi uzklausīta. Pat sārtā zinātnieki kāpuši savas mācības vārdā, un salīdzinājumā ar liesmojošo sārtu Mēlika zobošanās bija tīrais nieks.
Visi trīs devās uz mežmalu, tieši uz to vietu, kur auga milzīga, veca priede. Sis varenais koks savus žuburainos zarus bija tik gudri izpletis uz visām pusēm, ka tie aicināt aicināja rāpties augšup vai līdz pašai galotnei. Nebija nekādu šaubu, ka no šāda novērošanas posteņa nemanīta nepaliks neviena būtne, kaut arī tā grasītos tikai tuvoties Lēni tantes govij.
— Šeit arī paliksim, — Mēliks teica. — Viens novēros, divi pārējie ēdīs zemenes.
— Es, protams, būšu tas «viens», vai ne? — Kaurs centās pēc acumēra noteikt koka augstumu.
Viņam, šā pasākuma iniciatoram, neklājās daudz kaulēties. Labi, ka citi uzturēsies tepat tuvumā. Ja viņš kaut ko pamanītu.
— Ja tu ko pamanīsi, sauc, — Ķerta sacīja. — Mēs tālu neiesim.
Kaurs tūdaļ kā vāvere — kribu, krabu — rāpās pa stumbru augšup. Kad viņš bija gandrīz sasniedzis galotni, Mēliks no lejas sauca: