— Kā ir? Vai govs labi saredzama?
— Nav vainas! — Kaurs atsaucās. — Aste un ragi gan nav saredzami, bet citādi govs kā jau govs!
Mēliks nosmīnēja un paskatījās uz Ķertu.
— Redzi, — viņš teica, Kaurs ir tāds …
— Kāds? — Ķerta jautāja.
— Ja iecērtas, tad paliek pie sava.
Ķerta un Mēliks iegāja meža zerneņot.
— Bet kāda es esmu? — Ķerta pēkšņi iejautājās.
— Tu?
— Nūja. Es.
— Nezinu.
— Bet kā tu par mani rakstīsi, ja nezini?
Mēliks bija nokļuvis sprukās. Atkal… tā rakstīšana. Palikdams ar Ķertu divatā, viņš arvien mulsa, viņam pietrūka vārdu, un tagad vēl tā rakstīšana … Neprata gan Kaurs īstajā brīdī mēli pievaldīt!
— Es aprakstīšu tevi tādu, kāda tu izskaties, — Mēliks beidzot izdabūja pār lūpām.
Viņi gāja gandrīz blakus. Reizēm katrs iemeta sev mutē pa zemenei.
— Un kāda es izskatos?
— Tu izskaties … nu, kā lai pasaka …
— Ja tu proti uzrakstīt, tev jāprot arī pateikt, — Ķerta neatlaidās. /
Taču pateikt nebūt nebija tik viegli. Vārds, ko Mēliks tobrīd gribēja izteikt, neparko nenaca viņam pār lūpām. To uzrakstīt būtu bijis daudz vieglāk. Lai pateiktu, vajadzētu atrast citu vārdu, kas būtu apmēram tāds pats un tomēr pavisam cits.
— Pasaki, — Ķerta uzstāja. — Citādi es domāšu, ka…
— Ko tu domāsi?
Ķerta neatbildēja, tikai sarauca uzacis.
Bet tad Mēliks pēkšņi atrada šo «citu» vārdu.
— Manuprāt, tu esi kolosāla! — viņš jūsmīgi teica, juzdamies laimīgs, ka atradis īsto vārdu. — Manuprāt, tu esi baigi kolosāla!
Ķerta ātri gāja tālāk, un Mēliks neredzēja viņas seju. Tikai tad viņš atskārta, ka būtu bijis jāsaka citādi. Būtu bijis jāsaka: tu esi kolosāla. Taču grozāms nekas vairs nebija, un viņš steidzās Ķertai pakaļ.
Pēc mirkļa viņi atkal gāja blakus. Gāja klusēdami un centās saskatīt starp ciņiem zemenes.
Vai zini ko, — beidzot Ķerta ierunājās. — Es gribētu izlasīt tavu stāstu.
Kad būs gatavs, tad, — Mēliks atbildēja.
liet sevī nodomāja, ka nekāda gadījuma neatstās savu romānu nepabeigtu, lai tur vai kas, bet uzrakstīs to. Domājams, ka romāns beigsies ar to, ka zēns un meitene staigās pa mežu un lasīs zemenes. Spiegs būs notverts, un abi jaunieši būs apmierināti. Tās būs laimīgas beigas. Saule spīdēs, un putni dziedās. Varbūt tad zēns pateiks meitenei to vārdu, visīstāko vārdu, kuru dzīvē tik grūti pateikt.
— Kad tu būsi savu stāstu uzrakstījis, — Ķerta teica, — es laikam jau sen būšu atgriezusies pilsētā.
Mēliks nopūtās. Tik tiešām. Diemžēl romānu nevar uzrakstīt vairāku dienu vai nedēju laikā. Tas prasa mēnešus, dažkārt pat gadus. Bibliotēkas vadītāja bija stāstījusi Mēlikam, ka arī profesionālie rakstnieki nemaz neuzrakstot romānu ātrāk. Kur nu vēl jauns autors, kas tikai aizsācis sava mūža pirmo daiļdarbu.
— Tu varētu man vismaz iedot kādu fragmentu izlasīt, — Ķerta turpināja. — Fragmentu, kas tev pašam vislabāk patīk.
— Man vislabāk patīk beigas, — Mēliks teica.— Bet tās, protams, vēl nav uzrakstītas, ir tikai izdomāts, kā viss norisināsies.
— Un kā tad? — Ķerta gribēja zināt.
Tai brīdī viņi abi reizē ieraudzīja vienu un to pašu zemeni. Un abi reizē noliecās, lai to noplūktu.
— Ņem tu! — Mēliks atrāva roku atpakaļ.
— Nē, — Ķerta atteica. — Tas nav godīgi.
— Kādēļ ne?
— Mēs ieraudzījām zemeni abi reizē. Jālozē!
Mēliks neziņa noraustīja plecus. Lozēt? Zemeni? Taču
viņš negribēja iebilst pret Ķertas priekšlikumu.
Ķerta noplūca margrietiņu, kas gadījās pie rokas, un sāka pa vienai plūkt ziedlapiņas.
— Mēliks … Ķerta … Mēliks … Ķerta … — viņa plūkdama skaitīja. — Kas iznāks pēdējais, tam tiks zemenei
Mēliks smējās. Tā bija lieliska lozēšana.
— Mēliks .. . Ķerta … Mēliks … Ķerta … — Ķerta turpināja skaitīšanu.
— Mēlik! .. . Ke-erla!
Kas tad tas? Skanēja taču no tālienes! Tāda dīvaina atbalss …
— Mē-ēlik! . . . Ke-erta!
— Kaurs! — Mēliks atskārta. — Viņš mūs sauc!
Kauru viņi bija paguvuši pavisam piemirst. Tādēļ
tagad bija jo lielāka skuba.
— Ejam! — Ķerta mudināja un nosvieda pie kājām līdz pusei applūkalo margrietiņu.
Viņi skrēja. Viņi brāzās cauri brikšņiem kā jauni kurti, bet uz ciņa zaļā vaiga sārtojās zemene, kura šoreiz tā ir palika nenoplūkta.
— Kas noticis? — Mēliks aizelsies sauca Kauram, kad viņi ar Ķertu bija atskrējuši pie priedes.
Kaurs nekustīgi stāvēja augstajā novērošanas postenī un atbildot pat galvu nenolieca, bet viņa balsī bija manāmas trīsas, no kurām varēja daudz ko secināt.
— Viņas ir klāt!
Tai pašā brīdī stāvoklis šķita nopietns, un, daudz ncdomadams, Mēliks sāka rāpties kokā. Ķerta viņam sekoja, tiesa, mazliet neveikli, taču pilsētniecei pietiekami ātri.
— Viņas tikko atnāca, — Kaurs paziņoja. — Un tagad viņas pēta govi.
Mēliks un Ķerta to paši varēja saskatīt. Jo augstāk viņi kāpa, jo skaidrāk kļuva redzams, ka divas mazas būtnes ar aĢīm redzamu ziņkāri staigā govij apkārt.
— Pārbauda savu eksperimentu rezultātus, — Kaurs prātoja. — Bet varbūt izdara vēl kādus jaunus eksperimentus.
Diemžēl no tik liela attāluma nebija iespējams skaidri noteikt, kādus eksperimentus būtnes šobrīd izdara ar govi. Šķita, ka nekas sevišķi satraucošs tur pagaidām nenotiek, jo govs visu laiku turēja galvu noliektu pie zemes, un pēc ta varēja spriest, ka tā ēd zāli un vēl nav zaudējusi iekšējo līdzsvaru.
— Bijis taču tagad pie rokas tālskatis! — Mēliks nopūtās.
Viņš vairs neuzdrošinājās zoboties par būtnēm, tomēr no šaubām nespēja atbrīvoties. Vai tiešām būtu iespējams, ka kosmosa iedzīvotāji skaidrā dienas laikā staigā apkārt gandrīz vai pašā ciematā? Diez vai! To
mēr ap govi skraidīja kādas būtnes, un patiesības labad būtu jāpiekrīt, ka ar govi tik tiešām bija notikuši īsti kosmiskie brīnumi.
— Bet ja … — Ķerta pēkšņi ierunājās. — Bet ja tie ir tikai puikas?
— Blēņas, — Kaurs atbildēja no koka galotnes. — Neviens puika nelēkās tā ap govi. Kāda interese varētu puikām būt par govi? Skatieties, skatieties paši! Viena būtne saņēmusi Magones asti. Ah-ā! Viņām tas noteikti ir īpašs tvēriens!
Mēliks saspringti domāja. Mazie onkuļi, tā meitenīte bija nosaukusi šis būtnes. Jocīgi! Mazie onkuļi un parasti puikas — vajadzētu gan būt kādai atšķirībai. Un vel skafandrs. Bet kāpēc neviens ciematā nebija pamanījis šos dīvainos mazos onkuļus? Un vispār…
— Kā būtu, ja mēs pieietu tuvāk un paskatītos? — Ķerta pēkšņi izteica noteiktu priekšlikumu.
Ja pieietu tuvāk un paskatītos… Varētu, protams, pieiet un paskatīties, kas tur pavisam, tikai…
— Viņas var aizmukt, — Kaurs bažījās. — Labāk skatīsimies vien no šejienes.
Tā viņi visi trīs palika kokā, lai nogaidītu, kas notiks tālāk.
9
Pirms šķiršanās Pēteris tin Riho norunāja otrā dienā no paša rīta aiziet pie Lēni tantes. Pēc Riho domām, govs atrašana kā nekā bija svarīgs pakalpojums, par kuru katra ziņā pieprasāma atlīdzība, lai kāda tā būtu. Svarīgi ari, ka ķēde govij bija sapinusies brikšņos, un govs saviem spēkiem nemūžam nebūtu tikusi no turienes ārā. Nabadzīte būtu kļuvusi par laupījumu plēsoņām vai nobeigtos bada nāvē. Un ja padomā, kādu naudu Lēni tante iesit, ik dienas pārdodot pienu par divdesmit kapeikām litrā! Par vienu litru divu kilometru cenu, ja rēķina pēc taksometra! Nē, nē, skaidrāks par skaidru, ka tam visam nedrīkst atmest ar roku.