— Nu, nu! — Pēteris kļuva pacilāts. — Ko tad? Jāizmēģina viss — kad jau, tad jau …
Tāpat kā Riho, arī Pēteris īstenībā neticēja visiem tiem dīvainajiem jaunumiem, ko bija dzirdējis no vecmāmuļas, taču skolniekam vasaras brīvlaiks kaut kā jāpavada. Ko prātīgāku viņi tobrīd būtu uzsākuši? Mājkustonis — turklāt govs katrā ziņā ir ievērības cienīga, īpaši, ja tā visā ciematā kļuvusi par sarunu objektu.
— Ar govi ir tā, — Riho skaidroja, — līdzko viņai notiek kaut kas nopietns, tā izslaukums tūdaļ kļūst mazāks. Tas ir dabas likums. Mēs varētu pārbaudīt, vai viņai piens vispār vēl ir.
— Tu domā?
Pēteris svārstījās. Tas atkal uzurdīja sen zināmo jautājumu: «Vai tik tā drikst?» Vai drīkst slaukt svešu govi kaut vai tikai izmēģinājuma labad un daļēji it kā vispārības interesēs?
Taču Riho izdevās apklusināt Pētera sirdsapziņas balsi.
— Mums ir pilnīgi likumīgas tiesības, — viņš pārliecinoši sacīja. — Mēs atteiksimies no atlīdzības par to, ka atradām govi, toties konstatēsim, vai govs pienu dod vai ne.
— Lai notiek! — Pēteris piekāpās. — Kas tur pavisam.
Labi vēl, ka Riho bija gatavs atteikties no atlīdzības. Atlīdzības prasīšana varētu visu padarīt vēl sarežģītāku.
— Aiziet! — Riho paziņoja un izstiepa roku tesmeņa virzienā. — Tpruš … tpruš, nebaidies, drīz būs cauri.
Riho jau bija stingri saņēmis rokā vienu pupu.
— Kā ir? — Pēteris vaicāja.
Riho neatbildēja. Šo darbu viņš veica pirmo reizi mūžā, un tas prasīja koncentrēšanos.
— Parausti stiprāk, — Pēteris deva padomu.
Riho raustīja, raustīja pupu labi stipri, taču no tā nenāca ne pilīte piena. Magone tikai nemierīgi pacēla galvu, it kā brīnīdamās atskatījās uz puikām un tad apņēmīgi pagāja tālāk, cik ķēde ļāva.
— Skaties! — Riho noskaitās. — Viņa grasās spert. Pēter, paņem žagaru un pakasi viņu. Kad pakasīsi, varbūt viņa stāvēs mierīgāk.
Otru reizi viņi mēģināja slaukt, kasot govi. Pēteris paņēma žagaru un cītīgi berzēja Magonei asti, bet Riho atkal ķērās pie tesmeņa.
— Nu? — Pēteris jautāja. — Vai reaģē?
Taču govs nereaģēja it nemaz. Toties iespēra Riho, kad viņš bija satvēris tās pupu. Pēc tam Magone draudīgi palēcās un neapmierināta sāka īdēt.
— Skaidrs, — Riho konstatēja un, sāpēs vaikstīda- mies, sāka masēt stilbu, kuru govs bija veikli trāpījusi ar nagu. — Šķiet, ka neesam nospieduši vajadzīgo pogu.
— Kādu pogu? — Pēteris neizpratnē brīnījās.
— Šķidri, ka govs nedod pienu, — Riho skaidroja.
— Pavisam šķidri. Nav izslēgts, ka šī govs pārdzīvojusi kaut ko nopietnu.
Bet tad — pilnīgi negaidot un, pēc Riho domām, arī pilnīgi nevietā — Pēteris pēkšņi iesmējās.
— Ko tu zviedz? — Riho apvainojās. — Ja tu domā, ka proti labāk slaukt, pamēģini pats.
— Ne jau tāpēc… — Pēteris aizvien vēl smējās.
— Tagad es zinu, ko govs pārdzīvojusi.
— Ko tad? — Riho kļuva nepacietīgs.
— Vakar pie govs bija pienākušas divas būtnes no lidojošiem šķīvjiem, — Pēteris sāka stāstīt. — Viena būtne bizināja — «bzzzz», un govs norāvās no ķēdes. Bet vēlāk …
— Tātad tu domā, ka šīs būtnes esam mēs? — Riho viņu pārtrauca.
— Protams! — Pēteris nospurcās. — Tu pats teici meitenei, ka govs karājusies kokā, un ar to sākās tenkas par lidošanu un tā tālāk. Un skafandri… Skafandrs taču ir tavs apsējs!
Tagad arī Riho sāka smieties pilnā kaklā.
— Tas tik ir varens numurs ar šiem lidojošiem šķīvjiem! — Riho apmierināts irgojās.
Bet tai pašā mirklī Pēteris atkal kļuva nopietns — tikpat pēkšņi, kā pirms brīža bija sācis nevaldāmi smieties.
— Mums viss jānokārto, — viņš teica.
— Jānokārto? — Riho nobrīnījās. — Kādā veidā?
— Daži pircēji vairs neņem no Lēni tantes pienu — baidās no apstarošanas. Bet vainīgie taču esam mēs.
— Par kaut kādu nokārtošanu pat runa nevar būt,— Riho stingri noteica. — Neaizmirsti, ka man jāatrodas mājas arestā. Un, kaut ko kārtojot, nāks gaismā tas, ka tu mani esi izlaidis no ieslodzījuma.
Atkal… Atkal Pēteris ar savām domām bija nonācis strupceļā. Tas, ko Riho teica, bija savā ziņā pareizi. Bet Lēni tante? Kas notiks ar viņu, ja pircēji vairs neņems no viņas pienu?
— Bet Lēni tante?
— Par viņu mums nav tik daudz ko raizēties, — Riho atbildēja. — Ja patiesībai atbildīs tas, ka…
To, kam vajadzētu atbilst patiesībai, Pēteris tā ir nedzirdēja. Riho mute bija gan līdz ausīm vaļā, taču neviens vārds no tās vairs ārā nenāca. Viņa acīs iedzalkstījās dīvains starojums. Jā, šaubu nebija nekādu — Riho acīs zvīļoja nepārprotamas bailes.
Tad Riho pacēla roku un, joprojām mēms kā zivs, rādīja uz ciemata pusi. Pēteris paskatījās un ieraudzīja, ka no tās puses, ātri palēkdamās, viņiem tuvojās maza būtne skafandrā!
10
— Nē … laikam neseko … vis … — izdvesa Riho, atpakaļ skatīdamies, un, aiz mežonīgās bēgšanas bez elpas palicis, apstājās.
Arī Pēteris apstājās.
— Liekas… gan… ka virzās… uz mežu…
Labu brīdi viņi elsa un pūta, ne vārda neteikdami,
tikai vērās turp, kur būtne, ātri virzīdamās uz priekšu, arvien vairāk saplūda ar mežu, līdz galīgi izzuda no zēnu acīm.
— Laime, ka īstā laikā aizjozām, — Riho teica. — Citādi mēs varbūt jau lidotu, tāpat kā vakar govs.
— Skaidrs, — Pēteris piekrita. — Vecmāmiņai tomēr bijusi sava taisnība.
Tagad, kad būtne vairs nebija saredzama, pirmās bailes pamazām pārgāja.
— Ja es būtu bijis viens, — Riho teica, — es laikam tagad domātu, ka tas bijis spoks. Bet tu taču viņu redzēji tikpat skaidri.
— Kā nu ne! — Pēteris apstiprināja. — Viņa bija skafandrā un drāzās kā … nudien kā kosmosa rēgs.
Taisnību sakot, abi zēni slepenībā apšaubīja šīs būtnes kosmisko izcelšanos, — ja ar veselu prātu visu pārdomā, šis notikums šķita briesmīgi fantastisks. Taču par to tagad ne viens, ne otrs no viņiem nerunāja, jo tādā gadījumā pirmītējā bēgšana pa kaklu pa galvu būtu guvusi mazliet necienīgu nokrāsu. Tomēr, neraugoties uz viņu šaubām, bija visai aizraujoši iztēloties, ka viņi paši savām acīm vaigā skatījuši noslēpumaino kosmosa iedzīvotāju.
— Lidojošais šķīvis, liekas, ir kaut kur mežā, — Pēteris prātoja. — Ko citu būtne tur būtu meklējusi.
— Ļoti iespējams, — Riho teica. — Ar mūsdienu tehniku gandrīz viss ir iespējams.
Pēteris labi nesaprata, ko Riho ar savu atbildi īsti domājis, taču skaidrs bija tas, ka ne vienam, ne otram no viņiem nebija īpaša vēlēšanās iet uz mežu meklēt lidojošos šķīvjus. Būtni viņi dabūjuši redzēt, un tas jau ir kaut kas. Ne katram dzīvē gadās tik spoža izdevība.
— Kā lu domā — vai par to nevajadzētu iesūtīt rakstu «Dzirkstelei»? — Pēteris ierosināja. — Reti kādam laimējies redzēt kosmisko būtni, un es domāju — ja mēs iesūtītu mazu rakstiņu, to iespiestu gan.
Taču Riho papurināja galvu. Pirmkārt, uzrakstīt rakstu viņam nekad nav bijis viegli, to apliecinājuši jau vairāki ķeburaini divnieki viņa skolas sacerējumu burtnīcā. Otrkārt, Pēteris atkal grasījās aizmirst mājas arestu. Nevar taču cilvēks pa āru skrieties ar kosmosa iedzīvotāju, ja viņš tup mājās iespundēts un pat durvju atslēga nolikta zem kājslauķa. Tas tik būtu numurs, ja tēvs un māte kādā jaukā dienā izlasītu avīzē, kādas brīnumlietas gadījies redzēt viņu dēlam tai laikā, kad tam bija kārtīgi jāsēž mājas arestā un jāizcieš pelnītais sods.