— Bet kur ir pieliekamā atslēga? — pēkšņi ievaicājās māte.
Ēdamais taču bija jāieliek pieliekamajā, īpaši tādā karstumā …
— Vai tad durvīs nav? — Riho mēģināja izlikties izbrīnījies.
— Nav. — Māte mēģināja atvērt pieliekamā durvis. — Un durvis aizslēgtas.
— Jocīgi gan, — Riho nobrīnījās.
Pēc Riho domām, jocīgi bija arī tas, ka māte pati, daudz nedomājot, gluži ticami izskaidroja pieliekamā atslēgas nozušanu:
— Varbūt no rīta tētis aiz izklaidības iebāzis to kabatā. Ak, vīrieši, vīrieši…
Mātei bija ļoti jāsteidzas un tobrīd nebija vaļas domāt par kaut kādām atslēgām. Pirms aiziešanas viņa vēl steidzīgi pārlaida skatienu pār istabu.
— Dambretes kauliņi izlikti.
— Es pirmīt spēlēju, — Riho norūca.
— Viens pats spēlēji dambreti? — māte patiesi izbrīnījās.
— Nu jā, kas man cits atliek?
Māte nopūtās un vēl no sliekšņa piebilda:
— Esi nu labs zēns!
Pēc tam slēdzenē noskrapstēja atslēga. Bija dzirdams, kā māte pabāž atslēgu zem kājslauķa. Tas bija viss. Soļi nodipa lejup pa kāpnēm.
Riho iedrāzās virtuvē un no pieliekamā izlaida brīvē Pēteri.
— Nu mēs abi esam iesprostoti!
Pēterim trīsēja zods.
— Kas tagad būs? Man drīz jātaisās uz mājām!
Taču tas vēl bija nieks. Daudz trakāk kļuva, domājot, kas notiks, kad Riho tēvs beidzot pārnāks mājās.
Dambretes partija bija palikusi neizspēlēta, bet zēniem pat prātā nenāca spēli turpināt, kaut gan tieši tobrīd abu nerviem nopietni būtu vajadzīga nomierināšana.
Kādu laiku viņi nospiesti un sadrūmuši klusēja, līdz beidzot Riho īsumā rezumēja stāvokli:
— Nu mēs gan esam sprukās!
11
Jirnass sēdēja tēvoča dārzā zem ābelēm ar sejas tīkliņu galvā un ūdens spaini un smeļamo kausiņu pa rokai. Viņš domīgi vēroja vienu noteiktu stropu, no kura ik mirkli varētu sākties satraucoša parādība — bišu spietošana. Tai bija iespējamas vispārsteidzošākās sekas, un par tām pilnā mēra atbildīgs bija viņš, Jirnass. Tikai viņš — un nebija neviena, kas palīdzētu šo atbildību nest. Sī atbildība, ko liktenis ar tēvoča roku bija uzkrāvis vienīgi Jirnasam uz kakla, pagalam sagandēja viņa garastāvokli.
Pat medus, par atlīdzību solītais medus vairs nelikās Jirnasam diez cik vilinošs kārums. Ar medu turklāt ir tā: ja iebauda to kaut maķenīt vairāk, var uznākt nelaba dūša. Jirnass bija pat dzirdējis, ka bērns, krietni saēdies medu, esot gandrīz vai nomiris. Sim bērnam uznākušas tik briesmīgas slāpes, ka viņš nekādi neesot varējis atdzerties. Beidzot viņš ticis iebāzts līdz kaklam aukstā ūdenī, un tas izglābis bērnam dzīvību. Ne velti mēdz teikt, ka visam ir divas puses. Bišu uzmanīšana ir diezgan svarīgs un, kā zināms, arī visai bīstams uzdevums, tā ka ar pāris karotēm medus tas nemaz nav samaksājams. Un, ja tev iedos medu vairāk, tik, cik pienāktos par pūlēm, nebūs nekāds brīnums, ka tu pēkšņi atradīsies kapa malā. Piedevām medum piemīt slikta īpašība — jo vairāk to ēd, jo vairāk gribas.' Medū it kā slēpjas kāds noslēpumains spēks, kas spiež to ēst, kaut arī zināms, ka ēšana var beigties ar nelabu dūšu, aukstu vannu vai vēl ar ko trakāku.
Viss, protams, liktos mazāk drūms, ja par pūlēm saņemto medu būtu iespējams piedāvāt arī kādam citam. Piemēram, draugam. Bet Jirnasam taču draugu nebija … Visi draugi no viņa atteikušies kā no spitālīgā un atsūtījuši viņu vienu, pilnīgi vienu šeit, šajā pamestajā dārzā, kur ap viņu dūc vienīgi bites un vieglajā vēja dvesmā nopūšas ābeles …
Bites arvien nāca un gāja, nāca un gāja. Viņu darba mīlestību taču mēdz cilvēkiem likt par paraugu, tik čakli viņas rosās savā darbā. Un kopīgi, tikai kopīgā, draudzīga saimē viņas dara visu, kas darāms. Bites
nemaz nav tādas kā… kā Mēliks, Kaurs un Ķerta! Mēliks, Kaurs un Ķerta diemžēl necik augstu nevērtē ne draudzību, ne biedriskumu. Viņiem ne silts, ne auksts par to, ka kaut kur zem ābelēm sēž Jirnass ar pienākuma smagumu plecos, ar sarūgtinājumu dvēselē, ar sejas tīkliņu galvā un virs galvas tam lidinās satraukti dūcošas bites. Nē, velns parāvis … Dūkšana pēkšņi bija kļuvusi sevišķi satraukta. Bites kā liels, tumšs mākonis griezās uz gaišzilā debess fona. Tā taču bija …
Tā taču bija spietošana, Jirnass atskārta. Acumirklī viņš pielēca kājās un ar kausiņu pasmēla no spaiņa ūdeni. Meta. Meta gaisā no visa spēka, bet, viņam pārāk steidzoties, ūdens aizšļācās bitēm garām. Būtu vajadzējis iztaisīt no suņstobra šļirci, Jirnasam pazibēja galvā doma. Un, kad viņš ar to būtu tēmējis, tad gan … Ko nu vairs… šļirces taču nebija. Bet dūcošais mākonis kļuva arvien melnāks un melnāks un pamazām cēlās augstāk un augstāk. Otrs kausiņš ūdens bites vairs neaizsniedza. Nu Jirnass aptvēra, ka, sapņodams par draudzību un biedriskumu, bija nogulējis īsto mirkli, kad vēl būtu bijis iespējams ar ūdens šļakatām bites aizturēt. Viņš visu laiku bija uzmanījis tikai stropa skrēju, bet nebija ievērojis, kad bites, virs viņa galvas augšup lejup diedamas, bija saspiedušās ciešā barā. Bet nu… Likās — nu jau ir par vēlu!
Melnais mākonis kustējās lēni, toties ar draudošu neatlaidību arvien tālāk un tālāk. Nupat tas bija sasniedzis kaimiņu dārzu, bet nu jau likās — bites taisās uz garāku lidojumu. Kas būs tālāk?
Jirnass centās ātri apsvērt radušos stāvokli. Bija skaidrs, ka ūdens uzšļākšana nekā vairs nesaglābs. Turklāt ar pilnu ūdens kausiņu būtu grūti pārrāpties pāri sētai, bet attālums līdz bišu spietam acīmredzami kļuva lielāks. Tai pašā laikā bija skaidrs, ka bites nekādā gadījumā nedrīkst izlaist no redzes lauka. Tas nozīmētu katastrofu: tēvocis pelnīti mazgās galvu, kā arī iesauks Jirnasu par Snaužu.
Jirnass pameta smeļamo kausiņu un devās tvarstīt bites bez jebkādiem ieročiem, tāds, kā stāv — plikām rokām un basām kājām —, vienīgais, kas viņam bija, tas ir sejas tīkliņš galvā un apņēmība sirdī.
Par laimi, vismaz sākumā bites nelidoja sevišķi ātrā tempā — tas varēja būt vidējs starp kājāmgājēja un riteņbraucēja kustības ātrumu, tā ka pēc gargabalskrē- jiena principa būtu iespējams tīri labi iet kopsoli ar bitēm. Vienīgā bēda, ka bites nelidoja vis pāri ielām, kur gargabalskrējiens būtu bijis viegls un arī citādi ērts, bet dragāja taisni pari māju jumtiem un svešiem dārziem. Tāpēc Jirnasam bez mitas bija jārāpjas pāri dažādām sētām, jālaužas caur ogulājiem un jāiet suņiem ar līkumu apkārt. Tīrā laime, ka šoreiz ritenis bija palicis mājās. Gribot negribot Jirnasam bija jāatstāj riebīgas pēdas dažā labā puķu vai dārzeņu dobē, un gadījās pat tā, ka bērni, pamanījuši viņu, kliegdami skrēja istabā un vecāki ļaudis izbailēs sasita rokas. Tikai, kad bišu spiets bija sasniedzis pļavu viņpus ciemata un virzījās uz meža pusi, Jirnass varēja skriet pilnā sparā. Bija arī pēdējais laiks — bites jau bija aizsteigušās labu gabalu priekšā un acīmredzot nedomāja samazināt ātrumu.
Pilnu gaitu uz priekšu! Jirnass drāzās pāri grāvjiem un ciņiem ar tādu skubu, it kā bites dzītos viņam pakaļ. Saraut, saraut! Kādēļ cilvēkam nav spārnu tā kā bitēm? Sakaru nodaļā pie sienas gan atrodas sludinājums «Laikraksts spārno», bet ar to, protams, būs domāts kas cits — vai nu garīgi spārni, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kad bites spieto un aizlido, tad gan cilvēkam no tādiem avīžu spārniem nav it nekāda labuma. Tad visas cērības jāliek uz kātiem un uz plaušu tilpumu. Un uz gribasspēku! Tieši tā. Tu vari aiz noguruma vai no kātiem krist un muti vārstīt kā krastā izmesta zivs, bet gribasspēks — tas neļaus apstāties. Tieši gribasspēks ir cilvēkam spārnu vietā, Jirnass nodomāja un elsdams pūzdams turpināja vareno skrējienu.