— Klases? — Ķerta nobrīnījās. — Līst taču.
Lietus tik tiešām lija. Stipri lija.
Viss atrisinājās pilnīgi negaidot. Atvērās mājas logs, un Jirnasa māte paskatījās laukā pa to.
— Ved taču ciemiņu iekšā, Jirnasl Tu saliedēsi viņu līdz ādail Ēdiens ir jau galdā.
Jirnass nopūtās un pats paņēma Ķertas koferi.
— Uz redzēšanos! — Ķerta teica.
Mēliks sniedza roku.
— Mani sauc Mēliks. Mēs vēl tiksimies.
Bet Ķerta un Jirnass nozuda durvis.
— Tīri forši iznāca, — Kaurs noteica. — Puķes un tā tālāk …
— To gan tu pateici bez kādas vajadzības, ka Jirnass pats neesot uzdrīkstējies pasniegt puķes.
— Toties es pateicu, ka viņš ir labs putnu vērotājs, — Kaurs taisnojās. — Un ka viņš redzējis griezi.
— Grieze laikam gan Ķertu maz interesēja, — Mēliks domīgi sacīja. — Bet nu iesim. Citādi domās vēl, ka…
— Ko tad domās?
— Ka mēs šajā Ķertā esam «ieķērušies» vai kā to lai pasaka…
Viņi devās uz māju pusi. Lietus viņus neskubināja, jo viņi tā kā tā jau bija slapji no galvas līdz kājām.
— Bet ar to koferi tev gan iznāca veikls žests, — Kaurs paslavēja draugu. — Tikko viņa uz mirklīti bija koferi nolikusi zemē, tā tu tūlīt, knakt, klāt. Kā īsts kavalieris, goda vārds.
Mēliks nebilda ne vārda. Mēliks todien bija nez kādēļ īpaši mazrunīgs.
Uz nākošā ielas stūra viņi šķīrās.
3
Bibliotēka vēl nebija atvērta. Bet Mēliks pamanīja pa logu, ka bibliotēkas vadītāja jau atnākusi un kaut ko kārto kataloga kartotēkā.
Mēliks ar bibliotēkas vadītāju satika visai labi. Viņi abi bija lieli literatūras cienītāji, un Mēliks bibliotēkas vadītājai bija uzticējis savu noslēpumu, proti, ka ari viņš izmēģinot spēkus literatūras jomā.
— Tas ir ļoti interesanti, — bibliotēkas vadītāja toreiz Mēlikam bija atbildējusi. — Parādi arī man, kad būsi stāstu uzrakstījis.
Taču Mēlika dēku romāns vēl nebūt nebija gatavs. Un Mēliks nestāstīja bibliotēkas vadītājai, ka romāna nobeigumā bīstamo spiegu notvers trīs zēni. Ja beigas jau iepriekš zināmas, tad nav interesanti lasīt.
Mēliks saņēma dūšu un pieklauvēja pie bibliotēkas durvīm. Viņš cerēja, ka, būdams pazīstams ar vadītāju, drīkstēs ieiet pie viņas, kaut arī bibliotēka vēl nav atvērta.
— Atvainojiet, ka tik agri jūs traucēju, — viņš teica, tikko'vadītāja bija atvērusi durvis.
— Vai tad grāmatas, kuras tu aizvakar paņēmi, jau izlasītas? — vadītāja nobrīnījās.
— Vēl nav vis, — Mēliks paziņoja. — Bet man nepieciešams mazliet parunāties ar jums zem četrām acīm.
Par šādu Mēlika vēlēšanos vadītāja vēl vairāk nobrīnījās, taču laipni lūdza viņu ienākt dibentelpās.
Mēliks apsēdās abonementa telpās un sāka dīdīties uz krēsla. Viņš nejutās visai omulīgi, lai gan ar bibliotēkas vadītāju viņam bija draudzīgas attiecības, un tobrīd šais telpās neviena nebija un viņam ne par ko nebija jākaunas.
— Atvainojiet, — Mēliks pēdīgi sacīja. — Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad bijāt maza meitene?
— Kā to ņem. — Bibliotēkas vadītāja kļuva mazliet domīga. — Patlaban man ir astoņpadsmit gadu.
— Tikai? — Mēliks nobrīnījās.
— Jā. Pērn es beidzu skolu.
— Tad jau gan jūs daudz ko atcerēsieties, -r- Mēliks priecīgi teica, — Ar ko jūs, meitenīte būdama, nodarbojāties?
— Man bija daudz mazu brālīšu un māsiņu, — bibliotekāre atbildēja, — un man viņi bija jāaprūpē.
— Vai tas jums patika? — Mēliks pavaicāja.
— Jā, bērni man patika toreiz un patīk arī tagad. Es pat kādubrīd biju domājusi kļūt par bērndārznieci, bet sanāca tā, ka izmācījos par bibliotekāri.
— Acīmredzot mums būs jāpagādā arī bērns… — Mēliks savā nodabā nobubināja.
— Ko? — bibliotekāre mazliet samulsusi vaicāja.
— Nē, neko, — Mēliks attapās. — Es tikai skaļi domāju.
— Kas tev ir uz sirds, Mēlik?
Bibliotēkas vadītājas balss skanēja maigi un līdzjūtīgi, taču tajā bija jūtamas ari bažas.
Mēliks noprata, ka viņš nav bijis gluži pieklājīgs. Nav pieņemts gados vecāku cilvēku tā uzreiz izprašņāt. Vispirms tomēr vajadzētu paskaidrot, kāpēc viņš tā jautā.
— Atvainojiet, — viņš teica. — Bet mani ļoti interesē meiteņu jūtu un domu pasaule.
— Vai tu esi nodomājis rakstīt kaut ko par meitenēm? — pavaicāja bibliotekāre.
— Tieši par to šobrīd neesmu domājis, — Mēliks atzinās. — Taču ļoti iespējams, ka es savā romānā attēlošu arī vienu meiteni.
Viņam pēkšņi iešāvās prātā doma, ka spiega tvarstīšanā tik tiešām būtu varējusi palīdzēt arī meitene.
— Kādēļ tevi uzreiz sākusi interesēt meiteņu jūtu un domu pasaule? — bibliotekāre jautāja. — Bet varbūt tas ir noslēpums?
— Nē, tā gluži nav, — Mēliks atbildēja. — Pie Jirnasa atbraukusi ciemos kāda meitene, un mums jāgādā par to, lai viņai nebūtu garlaicīgi.
— Ak tā! — iesaucās bibliotekāre un nez kāpēc iesmējās.
Mēlikam šie smiekli diez kā nepatika. Pēc viņa domām, viss bija vairāk nekā nopietni.
— Zini ko, — bibliotekāre turpināja. — Mums ir kāda grāmata — «Par ko interesējas meitenes». Tā ir veca grāmata, un mums tā ir tikai vienā eksemplārā. Bet šobrīd tā ir uz vietas, tieši vakar tā tika atnesta atpakaļ. Ja vēlies, vari šo grāmatu dabūt. Tur ir aprakstīts, ar ko meitenes nodarbojas.
— Es to paņemtu gan, — Mēliks sacīja. — Man kabatā pat ir lasītāja karte.
Aiziedams no bibliotēkas, Mēliks padusē nesa grāmatu «Par ko interesējas meitenes». Pēc brītiņa viņš vairs nespēja pretoties kārdinājumam un uz labu laimi atšķīra grāmatu. Viņš bija uzšķīris nodaļu par fotografēšanu. Taču Mēliks tūlīt pat ievēroja, ka mācība par fotografēšanu krietni vien novecojusi. Un kas tur par brīnumu! Grāmata bija izdota pirms trīsdesmit gadiem. Tomēr te bija atrodams ari kaut kas būtiski svarīgs. Izrādījās, ka meitenēm tika ieteikts fotografēt bērnus.
«Tātad bērns tomēr jāsagādā,» Mēliks nodomāja. Fotoaparāts, par laimi, viņam jau bija.
Lai nu kā, Mēliks itin labi saprata, ka sagādāt bērnu nav nekāds vieglais uzdevums. Bērni ir vecāku vislielākais prieks un dārgākā manta. Bērni ir mūsu nākotne. Bērns tiek glabāts un uzmanīts ik uz soļa. Diez vai kāds no vecākiem būtu ar mieru dot puikām savu acuraugu, kaut arī tikai fotografēšanai. Un mazu brālīšu vai māsiņu nebija ne Mēlikam, ne Kauram, ne Jir- nasam.
Mēliks pa ceļam iegriezās pie Kaura.
— Vai iesim pie Jirnasa un Ķertas? — Kaurs, jau durvīs stāvēdams, vaicāja.
— Tukšām rokām neklājas iet.
— Tā gan, bet… ko mēs viņiem nesīsim?
— Vajadzētu aiznest bērnu.
— Bērnu?
— Tieši tā.
— Kādu bērnu?
— Pavisam parastu bērnu, kuru Ķerta varētu aprūpēt un fotografēt.
Kaurs iepleta acis.
— Vai tu nopietni runā?
— Ar tādām lietām es taču nejokošu. Un kas tur būtu tik dīvains? Meitenēm ļoti patīk aprūpēt bērnus. Un otrkārt… Ja tu man netici, uzklausi vismaz, kas par šo jautājumu teikts zinātniskā grāmatā.