— Varbūt Pēteris un Riho tiešām bijuši tie mazie onkuļi, par kuriem stāstīja meitenīte? — Ķerta pieļāva varbūtību.
— Nav izslēgts, — Mēliks piekrita. — Tas tomēr jāpierāda.
— Skaidrs! — Kaurs no jauna ņēma vārdu. — Pierādīt to.vajadzēs stingri vien.
Tagad, kad šajā spēlītē bija parādījušies Pēteris un Riho, Kaura teorija par kosmiskajām būtnēm, protams, kļuva apšaubāma. Bet Kaurs nebija no tiem, kurš kaut kādu Pēteru vai Riho dēļ būtu gatavs atteikties no sava viedokļa.
— Es gan neesmu nekad redzējis ne Pēteri, ne Riho skafandrā, — viņš piemetināja, zimīgi paraustīdams plecus.
— Toties tu ik uz soļa redzi būtnes, — Jirnass atcirta.
— Man vismaz būtnes nav no degunpriekšas bērnu nozagušas, — Kaurs savukārt iedzēla.
— Mani šobrīd visvairāk interesē tas, kādēļ Pēteris un Riho no Jirnasa aizskrēja, — Mēliks domīgi prātoja, nepievērsdams ne mazāko uzmanību Kaura un Jirnasa vārdu maiņai. — Manuprāt, tas skaidri parāda, ka viņu sirdsapziņa nav tīra.
— Protams! — Jirnass iesaucās. — Man taču ar viņiem ir veci rēķini! Nobijās no kāviena un aizjoza!
No Jirnasa sejas varēja redzēt, ka šāda iespēja viņam varen patiktu. Viņš uzmeta žiglu skatienu Ķertai cerībā ari no viņas rast atbalstu savam viedoklim. Taču tieši Ķerta bija tā, kura bez mazākas sajūsmas iebilda:
— Šaubos, vai viņi tevi tajā sejas tīkliņā vispār pazina.
Kaurs nekavēdamies ņirdzīgi piebilda:
— Ļoti labi, ka tev tīkliņš bija galvā, citādi viņi uzreiz būtu pārvērtušies par sālsstabiem.
Bet Jirnasam, kurš parasti krita par upuri Kaura asajai mēlei, šoreiz pie rokas bija trāpīga atbilde.
— Varbūt viņi mani noturēja par kosmisko būtni un sejas tīkliņu tikpat labi par skafandru!
Visi smējās, izņemot Kauru, kurš veltīgi pūlējās atrast īsto atbildi. Bet neviens no viņiem neuztvēra, cik precīzi Jirnass bija trāpījis naglai uz galvas, kaut arī nejauši. Neviens no viņiem vēl nezināja, ka Kaura teorija par lidojošiem šķīvjiem bija izplatījusies pa ciematu un sasniegusi arī Pētera un Riho ausis. Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka Pēteris un Riho bijuši psiholoģiski sagatavoti tajā virzienā un tādēļ visā nopietnībā uzskatījuši Jirnasu par kosmisko būtni.
— Kaut arī tā, — Mēliks turpināja. — Joks paliek joks, taču fakts, ka Pēteris un Riho no Jirnasa aizmuka. Ļoti iespējams, ka viņi būtu no kura katra aiz- mukuši, jo Jirnasu ar sejas tīkliņu galvā tiešām nebūtu nemaz tik viegli pazīt. Tātad viņiem attiecībā pret govi bijis padomā kāds plāns, kuru viņi gribējuši noslēpt. Un tālāk …
— Tālāk viss ir skaidrs, — Jirnass pārtrauca Mē- liku. — Es tur ierados un izjaucu viņu tumšos plānus.
— Labi! — Mēliks saglabāja mieru. — To mēs jau zinām. Bet tagad būtu vairāk jādomā par to, ko mēs vēl nezinām. Ķerta domā, ka tieši Pēteris un Riho bijuši tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Kaurs šo pieņēmumu apstrīdēja: ne Pēteris, ne Riho nekad neesot redzēti skafandros. Bet Kaurs piemirsa, ka nav pieradīts, vai skafandri bijuši. Meitenīte teikusi tikai to, ka vienam no mazajiem onkuļiem seja neesot bijusi redzama, vairāk nekā. Tikpat labi tam galvā varēja būt, piemēram, parasta maska.
— Nez kāpēc viņam būtu jāliek galvā maska? — Kaurs īgni norūca.
— Ak kāpēc? — Mēliks turpināja. — Pieņemsim, ka Pēteris un Riho pastrādājuši ar govi kādu palaidnību un pēc tam veduši to atpakaļ Lēni tantei. Tā kā šī palaidnība acīmredzot būs bijusi diezgan neganta, viņi, protams, gribējuši palikt nepazīti un viens no viņiem uzlicis masku. Tas, kurš bijis maskā, vedis govi, un otrs palicis kaut vai uz ielas viņu gaidām. Bet, tā kā Lēni tante nav bijusi mājās, viņi ieradušies abi, jo no bērna viņi, protams, nav baidījušies.
— Ak šitā gan! — Kaurs sašuta. — Bet maska ir tikpat maz pierādīta kā skafandrs.
— Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Tas ir tikai pieņēmums, kas sākumā varēs noderēt par izejas punktu.
— Es katrā ziņā izeju no lidojošiem šķīvjiem. — Kaurs palika pie sava. — Ka Pēteris un Riho šodien ņēmās ap govi, tas vēl neko nenozīmē, — vakar tur varēja darboties pavisam citi spēki. Es nevaru iedomāties, kādas trakas palaidnības vispār var pastrādāt ar govi. Govs tomēr paliek govs. Palaidnībām piemērotāks būtu kāds cits dzīvnieks, kaķis vai…
— Pēteris un Riho ne no kā netrūkstas, — Mēliks nepiekāpās. — Tie pat ar bērnu pastrādā visādas palaidnības, kā mēs to labi zinām, kur nu vēl ar govi. Es nemaz nebrīnītos, ja viņi, uzkāpuši Magonei mugurā, būtu mācījušies jāt. Vai arī būtu iedevuši tai kaut ko, kā, piemēram, kaķim dod baldriānu, lai uzjautrinātos.
— Bet pasaki — kāpēc viņi vēlāk aizveduši govi atpakaļ Lēni tantei? — Kaurs joprojām nenolika ieročus. — Ja viņiem sirdsapziņa nebūtu tīra, tad visdrošāk būtu pamest govi, kur tā bijusi!
Tiesa gan… Kāpēc? Pazīstot Pētera un Riho raksturus, tiešam grūti bija saskatīt kaut kādu loģiku. Tas bija neskaidrs punkts, kas prasīja dziļāku pārdomāšanu.
Mēliks atbildes vietā savukārt jautāja:
— Labāk pasaki — kālab būtnes atvedušas govi atpakaļ? Ja, tavuprāt, šeit darbojušās būtnes, tad viņu sirdsapziņa it nemaz nav bijusi tīrāka. Kā tad bija nolicis ar to Kanzasas zemnieku … Tu taču pats stāstīji, ka toreiz govs paliekas atrastas labu gabalu tālāk.
— Būtņu rīcība nav nemaz tik viegli izskaidrojama, — Kaurs nepalika atbildi parādā. - Būtnes kā nekā ir pavisam kas cits nekā kaut kāds Riho vai Pēteris. Būtņu domu pasaule ir gluži citāda. Pēteris un Riho dzīvo tepat mūsu vidū un ēd to pašu maizi, ko mēs, bet par būtnēm vēl nav noskaidrots, no kura spīdekļa tās cēlušās.
Taču, neraugoties uz pārliecinošajiem Kaura argumentiem, viņam pašam sirds dziļumos iezagās bailes, sak, visa šī teorija par lidojošiem šķīvjiem var itin viegli sagrīļoties tāpat kā milzis uz savām māla kājām. Kaurs vienmēr bija paļāvies uz Mēlika aso prātu, un, ja Mēliks ir vērsis savu tikpat aso skatienu uz Pēteri un Riho, tad ej nu sazini…
— Par Pēteri un Riho mums arī vēl nekas nav skaidrs, — Mēliks izklaidīgi teica, acīmredzot viņa domas bija aizklīdušas kur citur. — Viss ir tikai pieņēmumi, kuri būtu vai nu jāpierāda, vai arī jāapgāž.
— Ko tu esi nodomājis vispirms darīt? — Jirnass pavaicāja.
— Es domāju, ka … — Mēliks it kā mazliet svārstījās. — Jā, es domāju, ka vispirms būtu jārunā ar Pēteri un Riho.
— Ar Pēteri un Riho? — Jirnass izbrīnījās.
— Un kādēļ ne?
— Nu, vai zini… Tie mums taisnību neteiks, ar tiem nekāda prātīga runāšana nesanāks.
— Protams, — Kaurs ņēmās atbalstīt Jirnasu. — Pēteris un Riho, atradis gan īstos! Tie piepūtīs mums pilnu galvu ar ziliem brīnumiem!
Mēliks īgni paskatījās uz Kauru.
—• Tad ej nopratini savas būtnes, ja tu domā, ka tās mazāk melos!
— Būs jau labi, zēni, — Ķerta samierinoši iebilda. — Izbeidziet piekasīties. Jūs esat tik labi draugi, bet vienā gabalā kāpjat cits citam uz auguma.
Zēniem kļuva neērti.
— Tas nav ļauni domāts, — Mēliks, it kā atvainodamies, sastomījās.
— Tas mums ir tāds paradums, — Jirnass piebilda.
Un Kaurs piemetināja:
— Tas vairs nav jāpierāda, ka mēs esam draugi.