Visi četri devās talak un vairs neķircinājās. Tikai
apspriedās, pārdomāja un kala plānus, šad tad lietišķi padebatēdami. Drīz vien ciemats viņiem palika aiz muguras.
13
— Man šausmīgi slāpst, — Jirnass teica.
Nebija arī nekāds brīnums — šila skriet bitēm pa pēdām, tur ir arī ko svīst.
No limonādes šajā tveicē neviens neatteicās. Tobrīd tālumā pavīdēja veikals, un viņi apņēmīgi devās turp,
— Melna kafija padarot galvu skaidru, — Kaurs kaut kur bija dzirdējis. — Pamēģināsim, varbūt arī no limonādes radīsies kāda laba ideja.
— Idejas ko idejas, — Jirnass teica. — Bet gāze gan limonādē ir uz goda.
Negribot viņš norija siekalas, iztēlodamies, kā spirdzinoši vēsais, putojošais dzēriens drīz noguldzēs lejup pa viņa izslāpušo rīkli.
Mēliks klusēja. Acīmredzot pat limonāde nespēja viņa domas aizvilināt prom no Lēni tantes govs, tik liela interese bija viņā radusies pret šo govi.
Nu viņi bija klāt. Laikam tikko bija atvesta svaiga maize, jo veikalā ļaudis drūzmējās vairāk nekā parasti. Bija kādu brīdi jāpastāv rindā, un viņi mierīgi nostājās rindas galā, jo limonādes dēļ tiešām bija vērts mazliet pastāvēt.
Veikals bija kļuvis par vietu, kur ciemata ļaudis iepērkoties patērzēja ar paziņām, izjautāja cits citu un pastāstīja, kas jauns. Parasti šie jaunumi gan nebija diez cik interesanti. Vairāk tika runāts par kartupeļu augšanu, par gaidāmo laiku, par kazu godibām, par dažādām iepirkšanas cenām un par to, cik daudz kura saimniece ievārījusi melleņu pērnējā gadā. Tikai paretam iznāca runa par kādu negadījumu ar motociklu, par to, ka ogojot redzēts briedis, vai par ko citu interesantāku. Bet šodien … Zēni un Ķerta nedabūja ne apskatīties, kā jau izdzirda valodas, kuras acumirklī piesaistīja viņu uzmanību.
— Tas drāzās tieši pāri puķu dobēm, — Marju vecmāmuļa aizrautīgi stāstīja. — Nolauza vairākus ķeizar- kroņus. Tas bija maza auguma ar jocīgu melnu daiktu ap galvu.
— Tas būs bijis skapanderis, — kāds iekrita valodā. — Tām būtībām esot skapanderi galvā.
— Laikam gan, — Marju vecmāmuļa piekrita. — Un pāri sētai viņš lidot pārlidoja. It kā spārni pie pleciem būtu bijuši.
Jirnass instinktīvi sakņupa un noslēpa sejas tīkliņu sev aiz muguras. Iekšēja balss viņam teica, ka patlaban šeit tiek iztirzāts viņa varenais skrējiens. Tīkliņš, pēc viņu domām, tātad bija skafandrs. Un puķes arī tika nobradātas kā Marju vecmāmuļas dārzā, tā arī citur. Tikai lidošana … No lidošanas viņš bija gaužām tālu, to viņi pārspīlējuši. Par spārniem viņš gan bija sapņojis, kad uznāca pagurums, bet ar sapņošanu vien vēl nelidosi.
— Ak pilnīgi lidoja? — ļaudis brīnījās.
— Nu saki viens cilvēks, kādus brīnumus dabū dzirdēt, — kāda mamma ar apaļīgu, sārtu seju teica. Viņa bija jau sapirkusies maizi, un seši klaipi kā malkas pagales bija sakrauti uz "viņas spēcīgās rokas. — Tad jau laikam taisnība, ko stāsta par Nātri Lēni govi. Būtības nabaga lopiņu esot pacēlušas gaisā un metušas ar to visādus kūleņus un nāves cilpas!
Par kūleņiem un nāves cilpām gan Lēni tante saviem paziņām ne vārda nebija bildusi, bet ar ļaužu valodām tā ir, ka tās izplatīdamās kļūst arvien krāšņākas. Senos laikos tādā veidā bagātinājās un papildinājās pasakas — teicējs, kurš dzirdēto pasaku stāstīja tālāk citiem, pielika klāt kaut ko no savas izdomas un fantāzijas augļiem, tā ka pasaka laika gaitā kļuva arvien interesantāka. Tādēļ nav ko brīnīties, ka tagad sakarā ar Lēni tantes govi arī stāsta par kūleņiem un nāves cilpām.
— Jā, ej nu sazini, — nopūtās Pētersoniete no dzeltenās mājas. — Lielākā daļa pircēju atteikuši turpmāk ņemt no Lēni pienu. Tas varot būt apstarots, jo lidojošo telēķu būtības ņēmušās ap govi. Nez ko viņa ar tādu lērumu piena iesāks. Uz pienotavu sūtīt ari nav nemaz tik vienkārši. Un vai pienotava ņems pretī, ja tur būs zināms, ka piens apstarots …
Kāds gara auguma vīrs ar brūni iedegušu seju pāri cilvēku rindai sniedza pārdevējai atpakaļ tukšu alus pudeli. Brītiņu paklausījies sievu spriedelējumos, viņš plati nosmīkņāja un, galvu grozīdams, teica:
— Tad ta tenko!
— Nav ko smiet! — Sievas noskaitās. — Tepat stāv cilvēks, kuram ķeizarkroņi nobradāti. Tā lieta ir pavisam nopietna.
Taču vīrs tikai atmeta ar roku, vēlreiz nogrozīja galvu un izgāja pa veikala durvīm ārā.
Jirnass tagad cītīgi turējās Mēlikam aiz muguras, pūlēdamies kļūt pavisam nemanāms. Būtu šīm sievām kaut jausma, ka tepat stāv būtība, kas nobradājusi ķeizarkroņus…
Par laimi, sievām šīs jausmas nebija, un viņas uzsāka savas runas atkal no gala, lai no ķeizarkroņiem pa līkloču ceļiem nonāktu līdz apstarošanai. Beidzot tomēr sievas bija tikušas galā ar saviem pirkumiem, un valodas šoreiz palikušas pusizrunātas. Drīz pienāca arī zēnu un Ķertas rinda. Katrs paņēma sev citronu dzērienu, un, kad tas bija izdzerts, Jirnass palūdza vēl vienu pudeli, lai beidzot — tā viņš izteicās — varētu justies kā cilvēks. Kad viņi, limonādes atspirdzināti, jauna dzīvības spara pilni atkal izgāja uz ielas, Kaurs, cerību priekā starodams, protams, pirmais atvēra muti.
— Vai dzirdējāt? — viņš uzvarētāja balsī iesaucās. — Pārāk agri jūs gribējāt būtnes apbedīt. Viena pat esot Marju vecāsmātes ķeizarkroņus nobradājusi, kā jūs dzirdējāt. Bet lidošana — tas gan ir izdomāts. Būtne pārlēca pār sētu, un tas ir viss. Acīmredzot būtnes cēlušās uz kāda lielāka spīdekļa, kura pievilkšanas spēks ir lielāks, tādēļ viņām uz Zemes ir ļoti viegli lēkt.
— Tas, ko vecmāmuļa stāstīja, bija ļoti interesanti,— Ķerta sacīja. — Kā viņa teica … ap galvu bijis jocīgs melns daikts.
Nu Jirnass juta, ka viņa stunda situsi. Tagad viņam bija iespējams nākt klajā ar savu teoriju, kura palīdzēs gūt skaidrību jautājumā par būtnēm. Viņš nav vis šāds tāds, kas tikai kopā ar citiem ko var veikt.
— Paskaties! — viņš teica un piegrūda Ķertai zem deguna sejas tīkliņu. — Te ir tas jocīgais melnais daikts!
Ne Ķerta, ne pārējie nekā nesaprata.
— Bites taču lidoja pāri sētām, — Jirnass ņēmās skaidrot. — Nekas cits man neatlika kā taisnā ceļā drāzties tām pakaļ. Un tā ķeizarkroņi salūza.
—• Un no tevis iznāca kosmiska būtne, — Mēliks pavīpsnāja.
Kaurs nopūtās. Tieši tagad, kad viņam likās, ka lidojošo šķīvju teorija uz nobradāto ķeizarkroņu rēķina uzplauks pilnos ziedos, Jirnass ņem un satriec pīšļos jebkādus turpmākos apsvērumus.
— Bet tie pārējie gadījumi? — Kaurs nedroši no- bubināja. — Kūleņi un nāves cilpas?
— Tos tu būsi pats izdomājis, — Mēliks iebilda. — Lēni tante noklausījās, kad tu klāstīji par lidojošiem šķīvjiem un būtnēm. Viņa pastāstīja to tālāk saviem paziņām, un tā baumas gāja plašumā. Jirnass ar savu skriešanu šīs baumas tikai kuplināja.
Kaurs domāja. Vai tiešām tas iespējams? Vai tiešām viņš pats palaidis šīs baumas, kuras tagad visai dīvainā veidā iet no mutes mutē, tā ka viņam pašam tās šķiet pavisam nepatīkamas.
— Par kūleņiem un apstarošanu es gan neesmu ne vārda bildis, — viņš teica.
— Tas gan, — Mēliks neapstrīdēja. — Bet baumas allaž pamazām kļūst arvien trakākas, tas ir gandrīz vai likumsakarīgi.
— Un tagad šo tenku dēļ neviens vairs neņems no Lēni tantes pienu, cilvēkiem bail no apstarošanas, — Ķerta secināja.
— Kā tad, — Mēliks piebilda. — Tas, lūk, šobrīd ir vissmagākais punkts. Tieši tādēļ labi ātri jākonstatē, kas govij faktiski noticis. Baumas kategoriski jāapgāž, citādi Lēni tantei būs tīrais posts pārdot pienu.
Bija jāatzīst, ka Mēlikam ir taisnība, un pat Kaurs šoreiz nesteidzās ar iebildumiem, jo par apstarošanu, kas rodas no lidojošiem šķīvjiem un kosmiskajām būtnēm, viņš nekad neko nebija dzirdējis.
Līdz šim viss bija šķitis tikai rotaļa. Drīzāk aiz ziņkārības nekā aiz kada cita iemesla zēni bija gribējuši atraisīt mezglu, kas bija savilcies ap govi. Bet nu … Nu stāvoklis viņiem rādījās daudz tumšākās krāsās. Ja ļaudis tomēr baumu dēļ vairs negribēs ņemt no Lēni tantes pienu, tad tā vairs nav nekāda rotaļa. Tā jau ir dzīves īstenība.
— Laiks rīkoties, — Mēliks teica. — Es iešu vispirms pie Pētera un runāšu ar viņu kā vīrs ar vīru. Ja vajadzēs, iešu arī pie Riho. Bet Ķerta un Kaurs tikmēr varētu izzināt no Lēni tantes, vai patiesi neviens turpmāk neņems no viņas pienu. Ciemata sievu valo- dam ikreiz nemaz nevar tik svēti ticēt. Maza kontrole nenāks par ļaunu.
Ķerta un Kaurs Mēlika priekšlikumam piekrita. Šādas no malas dzirdētas baumas, protams, būtu kontrolējamas, iekāms izdara no tām kaut cik nopietnus secinājumus. Kauram radās mazs cerību stariņš, ka viņš no Lēni tantes varbūt padzirdēs kaut ko tuvāk par būtnēm. Varbūt būtnes tikmēr būs Lēni tantei parādījušās skaidrākā un konkrētākā izskatā. Kūleņi un nāves cilpas … bet vai arī tie bijuši tikai tukši izdomājumi? Bija laiks, kad apšaubīja pat Amerikas pastāvēšanu. Katram laikmetam ir savas parādības. Ja pUnīgi atbrīvotos no aizspriedumiem, tad kūleņi un nāves cilpas, ko metusi govs, protams, ar būtņu palīdzību, vairs neliktos par neiespējamiem cirka trikiem.
— Bet es? — Jirnass, mazliet vīlies, vaicāja. — Kas man būs jādara?
— Vai tu jau esi paguvis aizmirst, ka bites vēl ir koka dobumā mežā? Vai tu savu kreklu nemaz vairs negribi dabūt atpakaļ?
— Velna milti! Kā tad! — Jirnass attapies iesaucās.
— Man taču tūlīt jāskrien pie tēvoča!
Par bitēm viņš tiešām bija paguvis aizmirst.
— Kur tu esi tik snaudulīgs, — Kaurs iedzēla, taču tūlīt zibenīgi paskatījās uz Ķertu, piemetinādams:
— Tas, protams, ir no karstā laika, karstā laikā visi kļūst miegaini, lai citādi būtu cik krietni būdami.
— Vēlāk atkal tiksimies pie Jirnasa, — Mēliks teica. Tagad ikvienam savs uzdevums bija zināms, un visi
ķeras pie to pildīšanas.
Pulkstenis uz radiogaldiņa tikšķēja nerimtīgi, un, jo vairāk rādītāji virzijās uz priekšu, jo nemierīgāki kļuva Riho un Pēteris. Bija taču skaidrs kā diena, ka šoreiz laiks nebūt nestrādā viņu labā. Vēl kāda stunda, un Riho tēvs smagiem soļiem kāps pa kāpnēm augšup, atslēgs durvis un … Kas pēc tam sekos, īpaši ņemot vērā Riho tēva audzināšanas principus, par to puikas nepavisam negribēja domāt.
— Kā būtu, ja tu pamēģinātu ar veļas auklu vai ko citu nolaist mani pa logu lejā! — pēc ilgas, nomācošas klusēšanas teica Pēteris.
Bet Riho kategoriski noraidīja Pētera priekšlikumu.
— Traks esi, vai! Māja ir ļaužu pilna, šādu operāciju mēs nemanīti nekādā ziņā gatavu nedabūsim. Tādā gadījumā tevi vēl paņems ciet kā zagli.
Pēteris notrīcēja — nervi taču bija saspringti. Saņems ciet kā zagli… Tāda perspektīva viņu, protams, nesaistīja.
— Ko tad mēs darīsim?
Riho paraustīja plecus.
— Labāk mēģināsim tevi paslēpt. Kad vecais un mamma vakarā aizmigs, tu klusu aizdiebsi.
— Nu zini …
Pēteris kārtējo reizi pameta aci uz pulksteni. Turpat pusotras stundas viņu nepacietīgi gaida mājās. Vecmāmuļai tagad tik un tā nekas neiznāks no iecerētās ogošanas. Pie tam Riho domā, ka viņam līdz vēlam vakaram būtu jānotup slēptuvē un naktī slepus jāizzo- gas pa durvīm kā … nudien kā zaglim!
— Manuprāt, tas ir vislabākais atrisinājums, — Riho turpināja, neliekoties redzam Pētera sejas izteiksmi, kas kļuva arvien drūmāka. — Par pieliekamo šoreiz nevar būt runa. Pieliekamā slēdzeni tēvs varbūt ņem un norauj. Bet gan mēs kaut ko izdomāsim, piemēram, mums ir divdurvju drēbju skapis. Ja, piemēram, noliksim vatētu segu par sēdekli, lai locekļi nenotirpst, tad vienu vakaru tu kaut kā izturēsi?
— Beidz, — Pēteris noburkšķēja. — Es nedomāju līst vairs nekādā slazdā.
— Slazdā, slazdā… — Riho mēdījās. — Slazdā
diemžēl tu jau esi. Bet nu viss jāapsver ar prātu. Mēs varam uztaisīt dažas sviestmaizes, ko tev paņemt līdzi skapī, lai izsalkums nemoka. Mamma atnesusi mīkstu baltmaizi un gluži labu daktera desu. Nav jau nemaz tik briesmīgi, kā sākumā liekas.
— Es nedrīkstu tik ilgi palikt, — Pēteris raudulīgā balsī sacīja. — Man jāiet mājās, saproti?
— Kas tur ko nesaprast. — Riho nopūtās un tad teica, katru vārdu īpaši uzsvērdams, it kā viņam būtu jāpārliecina kāds stūrgalvīgs un neattapīgs bērns:
— Bet durvis ir aizslēgtas!
Riho gribēja vēl kaut ko piebilst, taču apklusa pusvārdā. Kāds klauvēja! Kāds bija aiz durvīm! Kāds klauvēja pie durvīm!
— Lien skapī! — Riho nočukstēja.
— Nelīdīšu! — Pēteris atčukstēja.
Kālab viņam šobrīd būtu jālien skapī, ja negaidot bija pavērusies tik izdevīga iespēja beidzot izkļūt no šā ieslodzījuma.
— Nu klausies… — Riho noskaitās.
Aiz durvīm varēja būt ej nu sazini kas, un kuram katram nemaz Pēteris nav jāredz šeit.
— Es nekā nedzirdu! — Pēteris attrauca un šoreiz ir nemēģināja pazemināt balsi.
Tagad jau klauvēja mazliet skaļāk, it kā svešinieks būtu sapratis Pētera pēdējos vārdus, ka istabā viņa pieklājīgā, un atturīgā klauvēšana nemaz nav sadzirdama.
Riho nomērīja Pēteri ar skatienu, kas pauda visu ko, tikai ne sirsnību, un piegāja pie durvīm.
— Kas tur ir?
— Tas esmu es, Mēliks!
Mēliks? Kas tam šeit būtu meklējams? Lai nu būtu kā būdams, galvenais, ka viņš atslēgs durvis. Tīrā laime…
— Es nevaru no iekšpuses atslēgt, — Riho atbildēja. — Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu!
Pēc dažiem mirkļiem Mēliks bija istabā.
— Tu arī te? — viņš nobrīnījās, ieraugot Pēteri.
— Bet vecmāmiņa taisās tevi jau ar miliciju meklēt.
— Vai tu biji pie mums? — Pēteris bažīgi vaicāja.
— Jā, — Mēliks atbildēja. — Man ar tevi jārunā.