— Kā tad, — Mēliks piebilda. — Tas, lūk, šobrīd ir vissmagākais punkts. Tieši tādēļ labi ātri jākonstatē, kas govij faktiski noticis. Baumas kategoriski jāapgāž, citādi Lēni tantei būs tīrais posts pārdot pienu.
Bija jāatzīst, ka Mēlikam ir taisnība, un pat Kaurs šoreiz nesteidzās ar iebildumiem, jo par apstarošanu, kas rodas no lidojošiem šķīvjiem un kosmiskajām būtnēm, viņš nekad neko nebija dzirdējis.
Līdz šim viss bija šķitis tikai rotaļa. Drīzāk aiz ziņkārības nekā aiz kada cita iemesla zēni bija gribējuši atraisīt mezglu, kas bija savilcies ap govi. Bet nu … Nu stāvoklis viņiem rādījās daudz tumšākās krāsās. Ja ļaudis tomēr baumu dēļ vairs negribēs ņemt no Lēni tantes pienu, tad tā vairs nav nekāda rotaļa. Tā jau ir dzīves īstenība.
— Laiks rīkoties, — Mēliks teica. — Es iešu vispirms pie Pētera un runāšu ar viņu kā vīrs ar vīru. Ja vajadzēs, iešu arī pie Riho. Bet Ķerta un Kaurs tikmēr varētu izzināt no Lēni tantes, vai patiesi neviens turpmāk neņems no viņas pienu. Ciemata sievu valo- dam ikreiz nemaz nevar tik svēti ticēt. Maza kontrole nenāks par ļaunu.
Ķerta un Kaurs Mēlika priekšlikumam piekrita. Šādas no malas dzirdētas baumas, protams, būtu kontrolējamas, iekāms izdara no tām kaut cik nopietnus secinājumus. Kauram radās mazs cerību stariņš, ka viņš no Lēni tantes varbūt padzirdēs kaut ko tuvāk par būtnēm. Varbūt būtnes tikmēr būs Lēni tantei parādījušās skaidrākā un konkrētākā izskatā. Kūleņi un nāves cilpas … bet vai arī tie bijuši tikai tukši izdomājumi? Bija laiks, kad apšaubīja pat Amerikas pastāvēšanu. Katram laikmetam ir savas parādības. Ja pUnīgi atbrīvotos no aizspriedumiem, tad kūleņi un nāves cilpas, ko metusi govs, protams, ar būtņu palīdzību, vairs neliktos par neiespējamiem cirka trikiem.
— Bet es? — Jirnass, mazliet vīlies, vaicāja. — Kas man būs jādara?
— Vai tu jau esi paguvis aizmirst, ka bites vēl ir koka dobumā mežā? Vai tu savu kreklu nemaz vairs negribi dabūt atpakaļ?
— Velna milti! Kā tad! — Jirnass attapies iesaucās.
— Man taču tūlīt jāskrien pie tēvoča!
Par bitēm viņš tiešām bija paguvis aizmirst.
— Kur tu esi tik snaudulīgs, — Kaurs iedzēla, taču tūlīt zibenīgi paskatījās uz Ķertu, piemetinādams:
— Tas, protams, ir no karstā laika, karstā laikā visi kļūst miegaini, lai citādi būtu cik krietni būdami.
— Vēlāk atkal tiksimies pie Jirnasa, — Mēliks teica. Tagad ikvienam savs uzdevums bija zināms, un visi
ķeras pie to pildīšanas.
Pulkstenis uz radiogaldiņa tikšķēja nerimtīgi, un, jo vairāk rādītāji virzijās uz priekšu, jo nemierīgāki kļuva Riho un Pēteris. Bija taču skaidrs kā diena, ka šoreiz laiks nebūt nestrādā viņu labā. Vēl kāda stunda, un Riho tēvs smagiem soļiem kāps pa kāpnēm augšup, atslēgs durvis un … Kas pēc tam sekos, īpaši ņemot vērā Riho tēva audzināšanas principus, par to puikas nepavisam negribēja domāt.
— Kā būtu, ja tu pamēģinātu ar veļas auklu vai ko citu nolaist mani pa logu lejā! — pēc ilgas, nomācošas klusēšanas teica Pēteris.
Bet Riho kategoriski noraidīja Pētera priekšlikumu.
— Traks esi, vai! Māja ir ļaužu pilna, šādu operāciju mēs nemanīti nekādā ziņā gatavu nedabūsim. Tādā gadījumā tevi vēl paņems ciet kā zagli.
Pēteris notrīcēja — nervi taču bija saspringti. Saņems ciet kā zagli… Tāda perspektīva viņu, protams, nesaistīja.
— Ko tad mēs darīsim?
Riho paraustīja plecus.
— Labāk mēģināsim tevi paslēpt. Kad vecais un mamma vakarā aizmigs, tu klusu aizdiebsi.
— Nu zini …
Pēteris kārtējo reizi pameta aci uz pulksteni. Turpat pusotras stundas viņu nepacietīgi gaida mājās. Vecmāmuļai tagad tik un tā nekas neiznāks no iecerētās ogošanas. Pie tam Riho domā, ka viņam līdz vēlam vakaram būtu jānotup slēptuvē un naktī slepus jāizzo- gas pa durvīm kā … nudien kā zaglim!
— Manuprāt, tas ir vislabākais atrisinājums, — Riho turpināja, neliekoties redzam Pētera sejas izteiksmi, kas kļuva arvien drūmāka. — Par pieliekamo šoreiz nevar būt runa. Pieliekamā slēdzeni tēvs varbūt ņem un norauj. Bet gan mēs kaut ko izdomāsim, piemēram, mums ir divdurvju drēbju skapis. Ja, piemēram, noliksim vatētu segu par sēdekli, lai locekļi nenotirpst, tad vienu vakaru tu kaut kā izturēsi?
— Beidz, — Pēteris noburkšķēja. — Es nedomāju līst vairs nekādā slazdā.
— Slazdā, slazdā… — Riho mēdījās. — Slazdā
diemžēl tu jau esi. Bet nu viss jāapsver ar prātu. Mēs varam uztaisīt dažas sviestmaizes, ko tev paņemt līdzi skapī, lai izsalkums nemoka. Mamma atnesusi mīkstu baltmaizi un gluži labu daktera desu. Nav jau nemaz tik briesmīgi, kā sākumā liekas.
— Es nedrīkstu tik ilgi palikt, — Pēteris raudulīgā balsī sacīja. — Man jāiet mājās, saproti?
— Kas tur ko nesaprast. — Riho nopūtās un tad teica, katru vārdu īpaši uzsvērdams, it kā viņam būtu jāpārliecina kāds stūrgalvīgs un neattapīgs bērns:
— Bet durvis ir aizslēgtas!
Riho gribēja vēl kaut ko piebilst, taču apklusa pusvārdā. Kāds klauvēja! Kāds bija aiz durvīm! Kāds klauvēja pie durvīm!
— Lien skapī! — Riho nočukstēja.
— Nelīdīšu! — Pēteris atčukstēja.
Kālab viņam šobrīd būtu jālien skapī, ja negaidot bija pavērusies tik izdevīga iespēja beidzot izkļūt no šā ieslodzījuma.
— Nu klausies… — Riho noskaitās.
Aiz durvīm varēja būt ej nu sazini kas, un kuram katram nemaz Pēteris nav jāredz šeit.
— Es nekā nedzirdu! — Pēteris attrauca un šoreiz ir nemēģināja pazemināt balsi.
Tagad jau klauvēja mazliet skaļāk, it kā svešinieks būtu sapratis Pētera pēdējos vārdus, ka istabā viņa pieklājīgā, un atturīgā klauvēšana nemaz nav sadzirdama.
Riho nomērīja Pēteri ar skatienu, kas pauda visu ko, tikai ne sirsnību, un piegāja pie durvīm.
— Kas tur ir?
— Tas esmu es, Mēliks!
Mēliks? Kas tam šeit būtu meklējams? Lai nu būtu kā būdams, galvenais, ka viņš atslēgs durvis. Tīrā laime…
— Es nevaru no iekšpuses atslēgt, — Riho atbildēja. — Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu!
Pēc dažiem mirkļiem Mēliks bija istabā.
— Tu arī te? — viņš nobrīnījās, ieraugot Pēteri.
— Bet vecmāmiņa taisās tevi jau ar miliciju meklēt.
— Vai tu biji pie mums? — Pēteris bažīgi vaicāja.
— Jā, — Mēliks atbildēja. — Man ar tevi jārunā.
Un ar Riho ari. Iznācis tīri labi, ka es jūs abus reizē dabūju rokā.
— Mēs le tupējām aiz atslēgas, — Pēteris norūca.
Tas Mēlikam, protams, bija pašam jāredz, tomēr
Riho centas Pēterim slepus ar grimasēm likt saprast, lai šis pārak daudz nepļāpā. Mēlika ierašanās šinī māja tomēr bija negaidīts pārsteigums, tādēļ pagaidām labāk runāt iespējami mazāk, kamēr noskaidrojas, kas Mēlikam aiz ādas.
— Man butu pāris jautājumu, — Mēliks uzsāka.
— Klāj vaļā! — Riho izgrūda. — Jautātājam pa muti nesitīs, ja jautājumi nebūs pārāk dumji.
Viņš sagaidīja, ka Mēliks vispirms prašņās, ka viņi abi ar Pēteri nokļuvuši aiz atslēgas, un jau iedarbināja savu domāšanas mašinēriju tajā virziena. Taču dīvainā kārta Mēliku nepavisam neinteresēja abu draugu ieslodzīšana. Viņa pirmais jautājums nāca pavisam no citas, turklāt diezgan zīmīgas sfēras.
— Vai j ū s vakar aizvedāt govi Lēni tantei?