Skaties, no kuras puses vēji sāk pūst! Kas gan Mēlikam par daļu? Un no kurienes viņš ņēmis, ka tieši viņi? Vai viņam bijis kāds pieturas punkts?
— Kādu govi? — Riho atjautāja, lai iegūtu laiku apdomāties.
— Vārds tai Magone, — Mēliks teica. — Par izslaukumu un krējuma procentu man datu nav.
— Mhh, — Riho nošņakājās. — Un kas tad ar govi noticis?
Mēliks īsumā pastāstīja. Klīstot visādas tenkas. Esot runa par lidojošiem šķīvjiem. Un par būtnēm skafandros. (Šajā vietā Pēteris un Riho sazvērnieciski saskatījās, taču to Mēliks pamanīja.) Un beidzot par apstarošanu. Tagad pircēji negribot no Lēni tantes ņemt pienu. Vecā sieviņa esot tīrā postā, tas viss jānoskaid- rojot.
— Jā, jā, tās būtības … — Pēteris grasījās kaut ko teikt, bet, ieraudzījis Riho doto zīmi, apklusa.
— Man ar govi nav bijušas nekādas darīšanas, — Riho teica. — Neesmu jau ganu puika.
— Un tu? — Mēliks vērīgi paskatījās uz Pēteri.
— Man tūlīt jāiet prom. — Pēteris kļuva dīvaini nemierīgs. — Tu pats tikko teici, ka vecmāmiņa ..,
— Tavai vecmāmiņai šodien no ogošanas tik un tā nekas nesanāks. — Mēliks nosmīnēja. — Vai nu viņa gaidīs tevi piecas minūtes vairāk vai mazāk, tam vairs nav nozīmes. Labāk izrunāsim visu par govi kārtīgi līdz galam.
— Kas tur vairs ko runāt. — Riho atkal satvēra runas pavedienu savās rokās. — Mums ar govi nav nekāda sakara — un punkts. No kurienes tu ieņēmi galvā, ka tieši mēs esam iejaukti šajā lietā? Ko tu neteiksi — govs! īstais pasaules brīnums — ragi pierē, aste pakaļā… Ja tu gribi zināt, mēs šo govi droši vien pat redzējuši neesam.
— Ko tu saki! — Mēliks izlikās izbrīnījies. — Bet šodien?
Tam vajadzēja būt negaidītam triecienam. Interesanti, ko tagad Riho atbildēs?
— Nē, nu gan man jāiet. — Pēteris saka mīņāties.
— Ne, nu tiešām man ir pēdējais laiks.
Viņš pat paspēra pāris soļu uz durvju pusi, kaut gan neviens viņu neaizturēja, bet tad apstājās, lai noklausītos, kā šī domu apmaiņa risināsies tālāk.
— Šodien? — Riho sarauca uzacis un notēloja visīstāko neizpratni.
— Jā gan, — Mēliks teica. — Šodien pirms kādas stundas. Jūs taču reizes desmit skraidījāt ap govi, iekāms… Vai tad nebija brīnumains kustonis? Vai tad nebija ragi pierē un aste pakaļā? Vai varbūt jūs pētījāt mušas uz govs muguras un pašu govi pat ne- pamanījāt?
Dažus mirkļus valdīja sasprindzināts klusums.
— Te kaut kas ir salaists dēlī, — beidzot Riho teica.
— Acīmredzot kādi citi noturēti par mums.
Mēliks kļuva domīgs. Pārskatīšanās? Pilnīgi neiespējami tas nav. Tos divus, kas blēņojušies ap govi, tuvumā diemžēl redzējis tikai Jirnass. Bet Jirnass, kā zināms, dažkārt ir kā aizmidzis. Viņam pēc trakā skrējiena droši vien aiz lielas piepūles raibs gar acīm šķīda. Ej nu sazini, kā īsti bijis. Bet tomēr…
Riho, pamanījis, ka Mēliks mazliet samulst, nolēma likt galdā vislielāko trumpi.
— Cik ilgi mēs ķersim vistiņas? — viņš, mainīdams toni, ierunājās draudzīgāk. — Tu man tik un tā neticēsi, tāpēc labāk es tev godīgi atzīšos: es jau otro nedēļu tupu mājas arestā. Vecajam ir tāda audzināšanas metode, saproti? Ne soļa nedrīkstu spert no istabas ārā, citādi sveikā cauri netikšu. Un durvis katru reizi tiek aizslēgtas. Šodien Pēteris ari iekrita, kad bija atnācis mani apciemot.
— Ak tāpēc …
—• Jā, tāpēc, — Riho turpināja, priecīgs, ka acīmredzot šoreiz Mēliks viņa vārdus sevišķi neapšauba. — Tāpēc atslēga atradās zem kājslauķa. Un, ja tu netici, vari uzprasīt vienalga kam, to visa māja zina. Pajautā kaut vai blakus kaimiņiem!
— Nav svarīgi. — Mēliks atmeta ar roku.
Ak šitā… Iznāk, ka Riho ir pilnīgi ticams alibi. Viņš bija pārliecināts, ka Riho stāstījis patiesību. Tādās lietās, kas tik vienkārši kontrolējamas, Riho nemelos, tik vientiesīgs viņš nav. Acīmredzot Jirnass tomēr maldījies. Un tomēr… loģiska domāšana ir viens, intuīcija — kas cits. Intuitīvi Mēliks juta, ka visā šajā notikumā kaut kas tomēr vēl ir neskaidrs.
— Es taču nevarēju staigāt apkārt govij un pēc tam aizlaisties lapās, — Riho smējās, — ja tai pašā laikā tupēju mājās un pa radio klausījos kaut kadu observatoriju.
— Deklamatoriju, — Pēteris izlaboja.
Viņš jutās atvieglots un arī smējās. Likās — šoreiz viņi izkulsies ar veselu ādu.
Tikai Mēliks nesmējās. Mēliks pateica kaut ko tādu, kas Riho un Pētera ķiķināšanos kā ar nazi nogrieza.
— Es neesmu teicis, ka jūs vēlāk aizmukāt. Bet faktiski tā taisni bija.
— Vai tiešām? — Riho stulbi jautāja.
Ko te vairs runāt? Viņš pats ar pārmērīgo pļāpāšanu pēdējā mirklī sevi bija nodevis. Tieši tad, kad viss šķita jau kārtībā.
— Pavisam nopietni, — Mēliks apgalvoja. — Tā ka tavs alibi tāds pašķidrs vien ir.
Riho saprata, ka vienīgā iespēja tagad ir visu stūrgalvīgi noliegt. Mēliks var domāt, kā viņam tīk. Bet viņš, Riho, paliks pie sava. Viņš nekādā ziņā neatzīsies.
— Nekas nav pašķidrs, — viņš atcirta. — Un ne par kādu govi es nekā nezinu.
— Gan jau tu pats zini, ko tu zini vai nezini, — Mēliks turpināja. — Es tagad arī esmu uzzinājis to, ko man vajadzēja uzzināt.
— Tinies prom! — Riho dusmīgi nozibsnīja ar acīm.
— Es ir nedomāju te ilgāk kavēties!
— Kā tad, — Pēteris piebalsoja. — Sen bija laiks aiztīties.
Bet, iekams Pēteris bija ticis pāri slieksnim, Riho satvēra viņu aiz piedurknes un tieši ausī viņam iečuk- stēj a:
— Pielūko, visu, itin visu noliedz! Visu līdz pēdējam!
15
Pēteris izgāja no istabas tūlīt pēc Mēlika, aizslēdza durvis kārtīgi divas reizes, kā bija paredzēts. Tas nu bija nokārtots, un nebūs jābēdājas, ka Riho skapī jāzelē sviestmaizes un jāgaida nakts. Tomēr šis tas vēl bija kārtojams. Vispirms sirdi nospieda gaidāmā izskaidrošanās mājās. Ar vecmāmiņu varētu tikt kaut kā galā, sak, tā sanāca, ka nekādi netiku norunātajā laika mājās. Bet ar mammu gan iznāks nopietnāka runāšana. Ja esi solījies, devis vārdu un tā tālāk, turklāt vecmāmiņai ar kaimiņieni bijis norunāts iet ogās … Un te vēl stāvēja un gaidīja sitas Mēliks. Tas, protams, arī gribēs visu zināt un tincinās. No tā viņš netiks vaļā.
Mēliks noskatījās, kā Pēteris pabāž atslēgu zem kājslauķa.
— Pirmīt tā bija vairāk vidū, — viņš iebilda.
Vērojot Pētera rīcību, Mēlikam pēkšņi kļuva skaidrs,
cik šķidrs faktiski bija Riho alibi. Cik jocīgi, ka viņš to tūlīt nebija atskārtis! Tāpat kā viņš tagad palīdzēja izkļūt Pēterim no ieslodzījuma, tikpat labi Pēteris varēja uz laiku izlaist Riho no mājas aresta. Vienīgā nelaime, ka Pēteris un Riho šajā punktā neparko negrib atzīties. Un, kamēr viņi to noliegs, tikmēr nebūs iespējams atspēkot palaistās baumas un apstarošanas teoriju. Acīmredzot būs jāsavāc papildām pierādījumi un tad jāmēģina ar faktiem Pēteri un Riho piespiest pie sienas.
— Kā tu nokļuvi ieslodzījumā? — Mēliks vaicāja iespējami vienaldzīgā balsī.
— Gadījās, — Pēleris atcirta.
— Dīvaini gadījumi, — Mēliks zīmīgi nobrīnījās.
Pēteris nekā neatbildēja.
Abi zēni nokāpa lejā, izgāja cauri pagalmam un nonāca uz ielas. Sākumā viņi gāja kopā.