— Vai tas tomēr nebija dīvains tips tur aiz ciemata? Ko? — Mēliks no jauna izmeta makšķeri.
— Kāds tips?
— Nu tas ar melno daiktu galvā.
— Nekā nesaprotu, — Pēteris norūca.
Viņš labprāt būtu pavaicājis, vai Mēliks nezin ko sīkāk par šo dīvaino tipu, tomēr nolēma labāk klusēt. Klusēšana šobrīd bija vislabākā taktika. Runājot var vēl nez kas pasprukt, kā pirmīt Rilio. Bet, ja zobi būs cieši sakosti, nav ko baidīties, ka pār lūpām paspruks lieks vārdiņš.
— Tur jau tas suns aprakts. — Mēliks nopūtās. — Pircēji vairs neņems no Lēni tantes pienu, un jūs uz to noskatīsieties bez sirdsapziņas pārmetumiem.
— Ko mēs varam darīt? — Pēteris nobubināja.
— Tieši j ū s varat, — Mēliks uzsvērti teica.
— Kur nu!
— Tas viss ir gaužām vienkārši. Jūs aiziesiet pie Lēni tantes un teiksiet, ka tieši jūs esat tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Ar to baumām būtu darīts gals. Tas pats būtu jāpasaka ari tiem cilvēkiem, kuri vairs neuzdrošinās pirkt no Lēni tantes pienu. Un tad viss būs kārtībā.
— Kam tu gribi to iestāstīt? — Pēteris noburkšķēja.
Noliegt! Visu līdz beidzamajam noliegt! No tā vairs nedrīkst atkapties. Ja nāks gaismā, ka Riho mājas aresta laikā slepus atstājis dzīvokli, tad ari viņam, Pēterim, ādu vilks pār acīm nost. Tas ir skaidrāks par skaidru, tas ir fakts, kas jāņem vērā.
Mēliks saprata, ka ar runāšanu Pēterim nekā nepadarīs. Vajadzētu faktu, vairāk nepielūdzamu faktu! Tikai ar nepielūdzamiem faktiem būs iespējams lauzt Pētera stūrgalvību.
— Labdien!
Tā bija Marju, kura negaidot nāca pretī zēniem no Viršu ielas, tik negaidot, ka Pēteris pat satrūkās.
— Nu? — Marju tūda| ziņkārīgi uzrunāja Pēteri.
— Kā tev gāja ar Riho?
Mēliks sāka ausīties. Vai tik kāds nepielūdzams fakts pēkšņi nepasprūk no Marju veiklās mēlītes…
Atbildes vietā Pēteris noburkšķēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
— Kāpēc tu tā piesarki? — Marju brīnījās. — Vai tev asinsspiediens atkal cc|as, vai?
Grūti bija pateikt, vai līdzjūtības pieskaņa viņas balsī bija īsta vai liekuļota.
— Laikam gan. — Šoreiz Pēteris runāja mazliet skaidrāk.
— Bet kā īsti jums ar Riho sanāca? — Marju vēlreiz jautāja.
— Nekas nesanāca, — Pēteris izvairīgi izgrūda.
— Nu gan es iešu!
Tad pēkšņi it kā pēc starta šāviena viņš metās skriet pa smilšaino Viršu ielu, saceldams aiz sevis lielu putekļu mākoni.
— Jocīgs puika! — Marju nosmīnēja. — Skaties tik, kā viņš drāžas ar visu savu augsto asinsspiedienu.
— Pagaidi taču! — Mēliks sauca Pēterim pakaļ.
Bet Pēteris neapstādamies tikai nokliedza pār plecu:
— Ejiet bekot!
Mēliks nodomāja, ka tas savā ziņā ir vēl viens fakts, ja ari ne gluži nepielūdzams, tad vismaz kliedzošs vārda tiešajā nozīmē.
Faktam vajadzēja vēl tikai nelielu precizējumu, un Mēliks pajautāja Marju:
— Kas tad ar Riho bija noticis?
— Es aiznesu Pēterim Riho vēstuli.
— Tiešām? Nez kāpēc viņi pēkšņi sākuši sarakstīties? Dzīvo taču divi vienā ciematā!
Marju grasījās jau vērt muti vaļā, lai pastāstītu par Riho mājas arestu, taču pēdējā mirkli viņai ienāca prātā, ka viņa bija apsolījusi Pēterim klusēt.
— Tas ir noslēpums, — Marju teica.
— Noslēpums?
— Nu jā, Pēteris lūdza, lai es par to nevienam nekā nestāstu.
Skaidrs…
— Kad tu vēstuli aiznesi? — Mēliks pavaicāja.
— Vakar.
— Saskan, — Mēliks teica.
— Kas saskan? — Marju nesaprata.
— Viss, — Mēliks atbildēja. — Kaut vai tas pats, ka es ar tevi te satikos.
Marju laga nesaprata, kādēļ viņu nejaušā tikšanās varētu kaut ko nozīmēt, tādēļ piesardzīgi pajautāja:
— Vai tu atkal gribēsi spēlēt klases?
Marju nepavisam nevēlējās spēlēt klases ar Mēliku. Ko nozīmē spēlēt klases ar zēniem, to viņa itin labi zināja — tā bija briesmīga garlaicība. Un vispār, pēc Marju domām, viņa bija tajā vecumā, kad spēlēt klases vairs neklājās.
Bet Mēliks atmeta ar roku un acumirklī izkliedēja Marju bažas.
— Ar klasēm tagad nav vaļas noņemties, — viņš sacīja. — Tagad iet vaļā daudz augstāka spēle.
— Augstāka spēle? — Marju nobrīnījās.
— Kā tad, — Mēliks teica. — Vai tu ar savu vecmāmiņu šodien esi tikusies?
— Nē, — Marju atbildēja.
Viņa kļuva arvien ziņkārīgāka. Tai patiešām jābūt visai augstai spēlei, kurā piedalās pat viņas vecmāmiņa, neraugoties uz savu lielo vecumu.
— Tava vecmāmiņa zina stāstīt brīnumainas pasakas, un ciematā vispār klīst dīvainas baumas.
Mēliks īsumā pastāstīja, kas tās ir par baumām (lidojošie šķīvji, būtnes un Lēni tantes govs) un beigās piemetināja:
— Ar šo lietu mēs pašreiz nodarbojamies.
— Pilnīgi neticami! — Marju bija pacilāta.
— Bet nav jau tūlīt visam jātic, — Mēliks pamācoši teica. — Vispirms jāsavāc fakti, pēc iespējas vairāk faktu. Vienīgi ar faktiem varēs panākt kaut ko noteiktu.
Kāds sakars ir Pēterim un Riho ar visiem šiem notikumiem, par to Mēliks nekā nesacīja Marju. Pirmkārt, vēl nebija pienācis īstais laiks to izpaust, un, otrkārt, Marju kā nekā bija nepiederoša persona.
— Pilnīgi neticami! — Marju atkārtoja. — Tā tiešām ir laime, ka mēs satikāmies, tagad arī es kaut ko dabūju zināt.
Marju apsolīja tūlīt aizskriet pie vecmāmiņas, lai par būtnēm ievāktu papildinformāciju. Tik aizraujošs notikums …
— Tenkas… — Mēliks gribēja vēl ko paskaidrot, bet Marju jau skriešiem devās prom.
— Uz redzēšanos! — viņa sauca pa gabalu. — Kas kaut ko zina, tas pastāsta ari citiem, vai ne?
Mēliks domīgi skatījās pakaļ meitenei, kura vēja ātrumā attālinājās. Kas tagad notiks? Viņš taču gribēja cīnīties pret tenkām, lai tiesa un taisnība beidzot gūtu uzvaru. Bet nu iznāca, ka tieši viņš šīs tenkas izpūš vēl plašāk. Marju kā lidot aizlidoja, un gan jau ar Marju palīdzību tagad baumas vēl sparīgāk izklīdīs pa visu ciematu.
Pats uz sevi noskaities, Mēliks devās projām pa ielu. Galva viņam bija pilna dažnedažādu sarežģītu domu. Lēni tantes govs, Riho majas arests, baumas par apstarošanu un tā tālāk. No tā visa izveidojās galīgi ne- atmudžināms murskulis. Un, kaut arī acīmredzot īstais pavediena gals jau būtu rokā, tomēr viņus gaida vēl krietna galvas lauzīšana. Tenkas plosījās joprojām, un tenkām darīt galu būtu iespējams tikai ar faktiem. Mēliks nešaubījās, ka viņš īstenībā ir uz pareizā ceļa. Par to skaidri liecināja kā saruna pie Riho — «Es taču nevarēju staigāt apkārt govij un pēc tam aizlaisties lapās!» — tā arī Pētera bēgšana no Marju jautājumiem. Bet galīgi un neapstrīdami pierādīts vēl nav nekas.'
Un tā, vērpdams savu domu pavedienu, Mēliks uz brīdi iegriezās mājās un steigšus izēda trīsceturtdaļas šķīvja zivju zupas. Bet zivju zupai, tāpat kā limonādei, nepiemīt tāda iedarbība kā melnai kafijai; un Mēlikam, kad viņš apēda zupu, kā neienāca, tā neienāca prātā neviena asprātīga ideja, kas viņam palīdzētu tuvoties nospraustajam mērķim.
Noskalojis šķīvi, Mēliks atkal izsteidzās pa durvīm laukā un mudīgi devās pie Jirnasa, kur Ķerta un Kaurs viņu jau pagalmā gaidīja, kā bija norunāts.