— Vai Jirnasa vēl nav? — Mēliks, tikko atskrējis, jautaja.
Jirnasa vēl nebija. Toties Ķerta un Kaurs no Lēni tantes bija pārnesuši iepriecinošas ziņas.
Izrādījās, ka tenkas ir mazliet pārspīlētas, taču ne gluži nepamatotas. Ņemt turpmāk pienu no Lēni tantes aiz bailēm no apstarošanas bija atteikusies tikai kaimiņu Matilde, kurai piens galvenokārt vajadzīgs viņas četriem kaķiem.
— Tā ka Lēni tantes stāvoklis nebūt nav bezcerīgs,— Kaurs teica. — Un šī Matilde vispār ir mazliet jocīga.
Uz to Mēliks tikai sarauca uzacis.
— Vai nu jocīga vai ne, — viņš teica, — tomēr kaimiņu Matilde visiem pārējiem var būt bīstams paraugs.' Mēs taču negaidīsim, kamēr Lēni tantes stāvoklis patiešām kļūst bezcerīgs!
Sim viedoklim gribot negribot bija jāpiekrīt.
16
Ar bitēm viss nokārtojās necerēti laimīgi, tēvocis nedusmojās pat par to, ka Jirnass bija ļāvis tām aizlidot. Viņš paskaidroja: reizēm gadoties, ka bites spietodamas meklējot sev jaunu mājokli kaut kur pavisam tālu un smādējot to stropu, kuru dravnieks tām sagatavojis. Sevišķi tēvocis brīnījās par to, ka Jirnass tik drosmīgi skrējis pakaļ aizlidojošam spietam un to panācis. Tagad, kad bites bija atrastas koka dobumā, maisā pārnestas mājās un ieliktas tukšajā stropā, Jirnass par savu vareno skrējienu izpelnījās uzslavu.
— Tu biji īsti varens vīrs, ka neizlaidi bites no acīm, — tēvocis teica. — Citādi — projām tās būtu. Un mēs neiedomātos mežā meklēt bites.
— Tas gan, — Jirnass piekrita. — Skrējiens nebija vis pa jokam. Vajadzēja drāzties pat pa dārziem.
— Ak pa dārziem?
— Nu jā, — Jirnass stāstīja. — Kā tad citādi! Bites pa priekšu, es tām pakaļ. Bija jāsaņem pēdējie spēki, citādi nevarēju. Gan pāri sētām, gan pa dobēm, gan…
Tēvocis smējās.
— Tas tev būs bijis īsts barjerskrējiens.
— Tieši tā, — Jirnass apstiprināja. — Tomēr ne ikreiz man laimējās gludi tikt šķērslim pāri.
— Ak tad klupi arī un kriti uz deguna? — tēvocis vaicāja.
— Ne gluži tā… — Jirnass meklēja vārdus. — Bet
vienā dārzā nolūza pāris ķeizarkroņu. Es nevarēju visu laiku uz savām kājām vien skatīties.
Tēvocis nogrozīja galvu.
— Sitā kļūme tev laikam būs jāizpērk, kā tu domā?
Būs jāizpērk gan, Jirnass bija ar tēvoci vienis prātis un tūlīt jutās atvieglots, ka šis jautājums beidzot vienprātīgi izlemts.
Ne jau ķeizarkroņi nospieda Jirnasa sirdi. Cik reižu nebija gadījies, ka viena otra dārza puķe tika sabradāta spēles karstumā vai arī citā veidā! Bet te bija arī otra puse. Mēliks bija uzstādījis prasību, lai ciematā izplatījušās baumas tiktu atspēkotas tā, ka pircēji atkal ņemtu pienu no Lēni tantes. Taču viņš, Jirnass, ar savu vareno skrējienu šīs baumas bija vēl kuplinājis. Būtne skafandrā, kas lidojusi pāri sētai… Tik neticams gadījums tenkām par apstarošanu nāktu tikai par labu. Par to vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Un, atvadījies no tēvoča, Jirnass stingri apņēmās notikušo nolīdzināt, par katru cenu nolīdzināt.
Iet pie Marju vecmāmiņas, lai vērstu par labu nepatīkamo starpgadījumu ar ķeizarkroņiem, nebija nekāds patīkamais pasākums. Te galvenais klupšanas akmens acīmredzot būs tā dēvētā paaudžu atšķirība. Kur nav īsti laba saprašanās. No vienas puses — sūri grūti audzētie ķeizarkroņi, no otras — neuzmanīgā skriešana. Taču todien Jirnasam bija radusies stingra pārliecība, ka īstam vīram jāspēj par saviem darloiem atbildēt. Tēvocis arī bija teicis, ka viņš, Jirnass, tiešām esot varens vīrs, neesot ļāvis bitēm pazust mežā. Tiesa, lai nosargātu bites, pašā pēdējā brīdī draugi viņam bija krietni vien palīdzējuši. Bet neprātīgā skriešana un nobradātie ķeizarkroņi — tā bija vienīgi viņa paša neveiksme, un tā viņam pašam arī jānokārto. Lai tad kāds mēģina teikt, ka Jirnass pēc savas iniciatīvas nekā nevar veikt, ka viņam viss jādara kopā ar citiem.
Pilns nelokāmas apņēmības Jirnass drīz vien nonāca pie Marju vecmāmiņas dārza vārtiņiem. Viņš tīri vai nobrīnījās, ka pirms dažām stundām bija varējis tik rotaļīgi viegli tikt pāri šai augstajai sētai ar smailajām latiņām. Tik tiešām varens barjerskrējiens. Ne velti tēvocis viņu nosauca par varenu vīru. Un īstam vīram vajadzīga drosme atbildēt par saviem darbiem. Drosme vispār ir teicama īpašība. Ne velti saka — drošam pieder pasaule.
Jirnass nospieda vārtiņu rokturi un iegāja dārzā. Un tai pašā mirklī viņš pamanīja (agrāk viņš nebija paguvis to ievērot), ka Marju vecmāmiņas dārzs bija kā radīts izlūkošanai. Tik tiešām — ik uz soja piemēroti krūmi, tālāk vīgriežu dzīvžoga ieskauta lapene, augsti ceriņu krūmi, turklāt vēl maza dārza mājiņa — visu izlūku sapnis. Tas būtu tīrais brīnums, ja Jirnass, pazīstams izlūks, nebūtu acumirklī sajūsminājies par šā dārza lieliskajām īpašībām. It kā izmēģinādams, viņš paspēra pāris veiklu piesardzīgu soļu un aizslēpās aiz sevišķi piemērota jāņogu krūma. Kas tā par baudu! Sis dārzs taču bija īsta izlūku paradīze!
Mājā bija dzirdamas sarunas, un Jirnasam likās — būtu grēks, ja tās pagaistu vējā. Novērošanai taču ir mērķis. Kādēļ mazliet nenoklausīties, kādas runas mēdz būt šajās mājās?
Jirnass saknupis virzījās uz priekšu un laimīgi sasniedza ceriņus, no turienes viņam atklājās labi pārredzama aina. Marju vecmāmiņa sēdēja uz kāpnēm un tīrīja zemenes, bet turpat blakus stāvēja Marju. Ar kurpes purnu viņa rušināja smiltis un laiku pa laikam paņēma no bļodas un iemeta mutē pa zemenei. Acīmredzot sarunājās tikai viņas abas, jo neviens cits no mājiniekiem nebija redzams.
— Jā gan, — vecāmāte stāstīja. — Tepat cauri dārzam tas izdrāzās kā traks. Un kā lidot pārlidoja pāri sētai.
Jirnass sāka ausīties. Atkal tās pašas pazīstamās valodas. Tās pašas valodas, kuras viņš visā drīzumā taisās ar savu vīra vārdu atspēkot. Būtu labi vēl mazliet paklausīties. Kaut vai prieka pēc. Tāda izdevība novērot nez vai otrreiz mūžā viņam atgadīsies.
— Man bail metas, — Marju teica.
— Viņš mani pamatīgi nobiedēja. — Vecmāmiņa juta līdzi Marju. — Tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums.
Marju atkal paņēma zemeni.
— Tomēr būtu ļoti interesanti šo būtni redzēt, — viņa teica. — Neraugoties uz bailēm.
— Tādus trakumus nerunā, — vecmāmiņa norāja Marju. — Tādas briesmas labāk lai paliek neredzētas.
Jirnass, tupot aiz ceriņiem un dzirdot šo sarunu, kļuva gaužām priecīgs. Viņš jau grasījās atstāt slēptuvi un, draudzīgi smaidot, teikt: «Vai tiešām es esmu tik briesmīgs?» Efekts noteikti būtu varens. Pēc tam viņš, protams, visu, kā nākas, paskaidrotu. Tieši tā. Tieši tagad ir īstais brīdis.
Bet tieši tai brīdī, kad Jirnass gatavojās savu nodomu īstenot, vecmāmiņa bija notīrījusi zemenes. Viņa piecēlās, paņēma bļodu ar ogām un nozuda mājā. Nekā darīt, efekts bija nokavēts, un Jirnass nolēma gaidīt izdevīgāku brīdi. Galu gala viņam nebija īpaša skuba, un kā pieredzējis izlūks viņš prata vērtēt pacietību.
Marju palika stāvam pie kāpnēm. Viņa dungoja kādu dziesmiņu, uz mirkli noāva kurpi, izpurināja no tās smiltis un atkal apāva. Un tad . ..
Jirnass pirmais pamanīja nācēju, kad tas pa rūpīgi nograntēto celiņu tuvojās mājai. Tiesa, vārtiņi gan nečīkstēja, to Jirnass pats bija ievērojis. Pēteris… Kas šim te meklējams?