— Marju!
Marju satrūkās.
— Debestin, kā es nobijos!
— Piedod!
— Ak kungs, cik pieklājīgs tu esi kļuvis!
No Pētera sejas nebija grūti spriest, ka viņam kaut kas ir uz sirds un tādēļ viņš zināmā mērā samulsis.
— Es meklēju tevi mājās, — viņš teica, — bet mājās tevis nebija, un tad es nācu šurp.
— Cik oriģināli! — Marju zobojās. — Es, starp citu, pati pamanīju tevi nākam.
Pēteris bija stipri samulsis, un Jirnass aiz ceriņu krūma par šo viņa samulsumu priecājās.
— Es gribēju drusku parunāties, — Pēteris beidzot sacīja.
— Tiešām? — Marju izlikās brīnāmies. — Es domāju, ka tu aicināsi mani sēņot.
Piezīmi par sēņošanu Jirnass gan īsti labi nesaprata, tomēr tik daudz viņš nojauta, ka Pētera un Marju starpā kaut kas sagājis grīstē.
Labu laiku valdīja klusums.
— Nu tad pastāsti! — Marju beidzot teica.
— Vai tepat? — Pēteris bažīgi uzmeta acis atvērtajam logam. — Man jāatklāj noslēpums, kāds pa logu var sadzirdēt.
— Debestiņ, cik aizraujoši! — Marju nicīgi paraustīja plecus. — Mājās, starp citu, ir tikai vecmāmiņa. Bet ja tu tik ļoti vēlies…
Viņa devās uz dārza mājiņu un pamāja Pēterim, aicinot viņu sekot. Tad viņi iegāja dārza mājiņā.
Jirnasam tas, protams, nebija diez cik izdevīgi. Bet kas tur pavisam! Neviens nopietns izlūks nezaudēs dūšu mazu nepatikšanu dēļ, nemaz nerunājot par vīru, kurš bija redzējis griezi un pat nosargājis spietojošās bites. Vajadzēja rīkoties labi ātri, lai šie abi ar savām slepenajām runām netiktu pārāk tālu, iekams izlūka vērīgās ausis būs paguvušas nokļūt viņu tuvumā.
Jirnass visai piesardzīgi atstāja ceriņu krūmu, nometās uz vēdera un veikli kā čūska līda starp puķu dobēm uz priekšu. Ah-hā, te ir tic nobradātie ķeizarkroņi! Taču tobrīd Jirnasam nebija vaļas domās kavēties pie ķei- zarkroņiem. Tobrīd bija jāaizlien aiz tā kuplā ērkšķogu krūma. Tā, tā… tagad gar šo jāņogu krūmu tālāk. Lieliski, tikai aukstasinību. Un nu līdz dārza mājiņai atlikuši tikai daži soļi. Te atkal bija jāķeras pie līšanas mākas — jāatspiežas vienīgi uz elkoņiem un kāju pirkstiem. Tas ir indiāņu ķēriens. īstam izlūkam jāzin daždažādi paņēmieni.
— Nu stāsti taču! — atskanēja Marju balss.
Lieliski. Pēteris acīmredzot aiz sava lielā samulsuma
nebija paspējis uzsākt runu. Jirnass novietojās ērtāk, lai klausītos. Viņš īstajā brīdī bija paguvis atkļūt līdz dārza mājiņai.
Pēteris noklepojās.
— Es gribēju jautāt, ka… nu… tu taču Mēlikam nebūsi nekā teikusi?
Mēlikam?! Sī lieta nudien kļūst visai aizraujoša.
Jirnass varēja pavisam skaidri sadzirdēt katru vārdu, kas nāca no dārza mājiņas ncaizstiklotajiem logiem. Jirnass savā nodabā nosmīnēja, atceroties, ka Pēteris tieši no logiem baidījās. Varens joks. Diemžēl balsis skan arī pa logu ārā, nevis tikai otrādi.
— Kaut ko es tomēr pateicu, — Marju ķircinājās. — Ja runājas, tad taču kaut kas jāpasaka.
— Tas gan, bet… par to vēstuli?
— Teicu, ka es tev atnesu Riho vēstuli.
— Un tālāk?
— Ko tālāk?
— Tu taču nebūsi teikusi, ka Riho lūdza, lai viņam palīdz izmukt no mājas aresta?
— Un tad?
— Nu, vai zini…
Marju veikli izmantoja varu, kas tik negaidīti un pēkšņi bija iekritusi viņas rokās un ko tik viegli varētu vērst pret Pēteri.
— Pasaki papriekš — vai tu tiešām palīdzēji Riho izkļūt no ieslodzījuma? Citādi es neteikšu nekā.
Pēteris nopūtās.
— Bet par to tev būs jātur mute.
— Labi! — Marju bija ar mieru turēt muti.
— Tu neteiksi it nevienam?
— Neteikšu.
— Goda vārds?
— Goda vārds.
Pēteris atkal nopūtās un tad nomurmināja:
— Nu palīdzēju… palīdzēju, jā.
— Cik aizraujoši! — Marju iesaucās. — Vai Riho nebija bail, ka to kāds varētu redzēt un pateikt vecākiem?
— Es apsaitēju viņam galvu ar marles saitēm.
— Ar marles saitēm? — Marju smējās.
— Nu jā, it kā viņain būtu kaut kāda trauma. Tikai acis atstāji! vaļā. Neviens viņu nebūtu pazinis.
Marju atkal smējās.
Pēkšņi Jirnass atskārta: šīs marles saites taču ir tas pats skafandrs!
— Bet tagad, — Pēteris atgriezās pie sava jautājuma, — pasaki — ko tu Mēlikam stāstīji?
— Nekā nestāstīju! Es taču tev apsolīju! Par vēstules saturu Mēliks nekā nedabūja zināt!
«Gan jau drīz dabūs,» Jirnass apmierināts nodomāja un zagās prom no dārza mājiņas. Ar to viņš varēja savu izlūkošanu uzskatīt par izbeigtu. Visi svarīgākie jaunumi bija izzināti. Un ķeizarkroņi… Arī ķeizarkroņi var pagaidīt. Ko tur skaidrot! Tad jau govs lidināšanu un apstarošanu arī uzvels viņam. Pirmām kārtām jānoskaidro viss, kas attiecas uz Pēteri un Riho…
Jirnass izkļuva uz ielas un metās skriet. Ātrums, atkal ātrums ir izšķirošais. Lai viņš varētu jaunās ziņas atnest draugiem iespējami drīzāk… Lai tikmēr nekas neaizmirstos… Un, drāzdamies pa vārtiem iekšā, Jirnass kliedza pilnā kaklā:
— Klausieties! Klausieties nu!
Mēliks, Ķerta un Kaurs izbrīnā skatījās uz Jirnasu, kad tas rāva vaļā savu stāstāmo gluži kā multiplikācijas filmas personāžs. Un, jo ilgāk Jirnass stāstīja, jo lielāka interese bija redzama klausītāju sejās. Kad Jirnass bija visu izstāstījis, Mēliks iesaucās:
— Man radās idejai
Un tūlīt viņš ņēmās dedzīgi klāstīt savas idejas ari pārējiem.
17
Otrā rītā Pēteris sēdēja, atspiedies uz elkoņiem, pie galda un ar trulu skatienu blenza uz Madisiņu, kurš istabas kaktā kaut ko cēla no klucīšiem. Vecmāmuļa beidzot bija tikusi pie ogošanas, nepatikšanas un stros- tēšana bija aiz muguras, un vakarējais pārkāpums tagad Pēterim bija jāizpērk: rūpīgi jāpieskata Madisiņš un jāuzvedas tik labi, cik vien iespējams, — jābūt īstam paipusītiin. Tādus norādījumus mamma, aizejot darbā, bija devusi. «Lai notiek!» Pēteris nolēma. «Ne- drīkst'šaut pār strīpu.» Tādēļ viņš sēdēja tikpat kā bez kustībām, nekā nedarīdams. Tikai tā, pēc Pētera domām, bija iespējams būt «īstam paipusītim». Pati dzīve pierādījusi: tikko tu, cilvēks, sāc ko darīt vai rīkoties, tā agri vai vēlu tam neizbēgami seko visādas likstas. To spilgti parādīja paši pēdējie notikumi. Laime, ka Mēliks bija atnācis pie Riho. Kā visi notikušie starpgadījumi būtu risinājušies tālāk, par to Pēteris pat domāt negribēja. Zināmā mērā Pēteris bija Mēlikam pateicību parādā. Nebūtu tikai Mēliks ar visu to jezgu nonācis azartā… Gan jau arī tas norims. Mēlikam nav nekāda lāga pieturas punkta. Riho bija taisnība, kad viņš lika Pēterim visu līdz pēdējam noliegt. Ko tādā gadījumā Mēliks iesāks, ja viss līdz pēdējam tiks noliegts? Par laimi, arī Marju neesot nekā būtiska izpļāpājusi. Tikai to vien pateikusi, ka atnesusi no Riho vēstuli. Cilvēki sarakstīties drīkst, cik vien tiem tīk, te
Mēlikam nebūtu ko brīnīties… Tas, ka cilvēki negrib turpmāk ņemt pienu no Lēni tantes, gan pavisam slikti. Taču vēl trakāk būtu, ja starpgadījumi, kas saistīti ar Riho mājas arestu, kļutu par sarunu vielu visam ciematam. Skaidrs. Tātad visu noliegt — un cauri. Cita ceļa nav… Vienreizīgi mistiska, protams, bija tā būtne skafandrā, no kuras viņi abi ar Riho aizmuka. Nevajadzēja gan Riho mukšanu pieminēt sarunā ar Mēliku. Mēlikam, to dzirdot, acis vien iepletās, un viņš tūlīt sāka gudrot, sak, tā un tā, un tā tālāk. Likās — Mēliks par visu to kaut ko zina. Taču jautāt Mēlikam viņi abi nedrīkstēja. Viņi nedrīkstēja nevienam nekā jautāt, tāpat kā nedrīkstēja ne ar vienu par šo būtni skafandrā runāt. Viss bija jānoliedz — viņi abi ar Riho nekur nebija gājuši un nekā nebija redzējuši.