Zvanam atskanot, Pēteris pamodās no savām domām. Kāds bija aiz durvīm. Pēteris aizvilkās līdz priekšnamam un atvēra durvis.
Mēliks! Atkal Mēliks…
Pulkstenis bija desmit, taču Pēterim, protams, nebija ne jausmas, ka tieši desmitos jāsākas operācijai, kurai Mēliks iepriekšējā vakarā bija devis skanīgu nosaukumu «Trīs uzbrukuma viļņi». Tagad šiem viļņiem citam pēc cita bija jāgrūst pār Pēteri, bez žēlastības apslāpējot un satriecot jebkādu pretošanos.
— Mēs vakar palikām pusvārdā, — Mēliks uzsāka. — Tev pēkšņi bija radusies briesmīga steiga.
— Vecāmāte gaidīja, — Pēteris nomurmināja. — Tu jau zini.
— Un tagad? — Mēliks vaicāja. — Vai tagad tev ir mazliet laika?
— Mmjā, — Pēteris negribīgi novilka.
Ko lai citu saka? Tagad viņam faktiski laiks ir. Mēliks ķērās pie lietas.
— Tātad jūs abi ar Riho par Lēni tantes govi nezināt itin nekā?
— Nē.
— Un jūs govij it nekā nedarījāt?
— Nekā. Kā tad mēs to būtu varējuši… Riho taču visu laiku atrodas mājas arestā.
— Visu laiku?
— Kā tad.
— Vai tu šad tad nepalīdzēji viņam izmukt no ieslodzījuma?
— Es?
— Jā, tu, kurš gan cits…
— Tev viegli teikt, — Pēteris atbildēja. — Bet Riho nekad nebūtu uzdrošinājies iziet no istabas. Padomā pats — viņš taču ik uz soļa varētu iekrist.
— Tu tā domā?
— Protams.
Mēliks zīmīgi nosmīnēja.
— Kāpēc viņš neapsaitēja galvu ar marles saitēm? Tā, lai tikai acis būtu redzamas? Tādā izskatā viņu neviens nepazītu.
Klusums! Pirmā uzbrukuma viļņa kore. Taču tobrīd nenotika nekas cits, kā vienīgi istabas kaktā Madisiņa uzceltais tornis ar lielu brīkšķi sagāzās un klucīši aizripoja pa grīdu kur kurais. Madiss skaļi ieraudājās, un Peteris piesteidzās pie brālīša, lai viņu nomierinātu.
— Nekas, nekas, — Pēteris mierīgi iesāka. — Gan mēs atkal uzcelsim jaunu torni, vēl skaistāku un vēl augstāku…
Viņš mudīgi nometās uz visām četrām zemē un rāpoja pa grīdu, palīdzēdams Madisam savākt klucīšus. Laikam vēl nekad nebija gadījies, ka Pēteris ar tādu līdzjūtību būtu izturējies pret Madisiņa sīkajām neveiksmēm. Un, no otras puses, laikam neviena Madisiņa neveiksme nebija gadījusies Pēterim tik izdevīgā brīdī. Bērnam taču bija jāpalīdz. Šobrīd nebija iespējams ar Mēliku izskaidroties. Vispirms Pēterim bija jāpalīdz uzcelt mazajam brālītim jaunu torni un pa būvēšanas laiku jāapdomā, kā vislabāk izlocīties no Mēlika tincināšanas. Bet Mēliks diemžēl drīz vien atkal ierunājās un traucēja Pēterim apdomāties.
— Nāc taču reiz pie prāta, — Mēliks teica. — Ne jau joka pēc es tev plijos virsū. Tas viss taču ir Lēni tantes labad, saproti?
— Nekā nesaprotu, — Pēteris attrauca, rūpīgi darbodamies ap torni. — Liec labāk man mieru, tu taču redzi, ka man šobrīd svarīgāks darbs darāms.
— Labi, — Mēliks nosmējās. — Es pagaidīšu, kamēr tu uzcelsi savu debesskrāpi.
Lai! Viņš gaidīs. Ik brīdi var sākties otrais vilnis.
Un tieši tad, kad Pēteris par lielu prieku Madisam torņa smailei lika virsū pēdējo klucīti, atskanēja zvans. Zvanīja divas reizes, kā tas operācijā bija paredzēts.
— Labrīti
Jaunais viesis bija Jirnass. Viņš mundri iegāja istabā, saskatījās ar Mēliku, paslavēja torni un pavaicāja Madisam, kā viņam klājoties.
Pēteris noskārta, ka Mēlika un Jirnasa vienlaicīgā ierašanās viņa mājā nebūs tikai nejauša sagadīšanās. Vairāk nekā skaidrs: te ir darīšana ar veikli noorganizētu sazvērestību. Jābūt modram un jāvairās no liekvārdības. Pēteris ar neslēptu neuzticību vērīgi noskatīja Jirnasu un tad visai nelaipni uzprasīja:
— Vai tev ir kādas darīšanas?
— Tā kā būtu, — Jirnass atbildēja un, negaidot aicinājuma, apsēdās. — Proti — man tavā priekšā jāatvainojas.
Ko tas nozīmē? Tik tiešām nedzirdēta pieklājība, vismaz puiku starpā.
— Par ko tad? — Pēteris piesardzīgi iejautājās.
Tai pašā brīdī otrais uzbrukuma vilnis uzgāzās viņam uz kakla.
— Es tevi vakar briesmīgi izbiedēju, atceries, tur, pie Lēni krustmātes govs? Citādi jau jūs abi ar Riho nebūtu aizmukuši…
Jirnass mirkli patlksminājās par Pētera izbīli un sarkanajiem plapkumiem viņa sejā. Tad piemetināja:
— Man bija sejas tīkliņš galvā, tāpēc jūs mani nepazināt.
Te tev nu bija kosmoss ar visām būtnēm! Pēterim sāka zust pamats zem kājām. Bet atkāpties nedrīkstēja.
— Tu mani esi sajaucis ar kādu citu. Skaidrs? Cauri tīkliņam nevar lāgā redzēt. Riho tup mājas arestā. Nav ticis no istabas ārā.
Jirnass nomērīja Pēteri ar tādu skatienu, kas paud» pašpaļāvību, lepnumu un gudrākā pārākumu.
— Es, starp citu, esmu izlūks, — viņš teica. — Un izlūku nemaz nav tik viegli apvest ap stūri, kā tu to domā. Es pat griezi esmu redzējis. Starp citu, es vakar vakarā slepus noklausījos, ko tu dārza mājiņā Marju izklāstīji. Jā gan! īstam izlūkam reizumis gadās šo to noklausīties.
Ka Jirnass bija griezi redzējis, tas Pēterim nebija nekas jauns. Bet ka viņš būtu slapstījies pa Marju vecāsmātes dārzu… Nē, visu vairs nebija iespējams noliegt, tas bija vairāk nekā skaidrs.
— Ko lai dara, — Pēteris klusu teica un smagi nopūtās. — Ja jūs gribat zināt, tad… Mēs ar Riho izgājām gan mazliet pablandīties. Riho vairs nevarēja iztikt bez svaiga gaisa. Bet govi mēs Lēni tantei neat- vedām, tas mans pēdējais vārds.
— Vai pats pēdējais? — Mēliks noprasīja.
Tai pašā mirkli, iekāms Pēteris paguva atbildēt, atskanēja zvans trīs reizes pēc kārtas. Tas skanēja ilgi un uzstājīgi, it kā pat skaļāk nekā iepriekš.
— Nu gan viņš uzrāvies! — Jirnass pačukstēja Mēlikam, kad Pēteris bija nozudis priekšnamā.
— Redzēs, — Mēliks klusi atbildēja.
Istabā ienāca Kaurs un aiz viņa — Ķerta ar mazo Sīri, Lēni tantes mazmeitiņu, pie rokas!
—• Redzi nu, — Kaurs jautri teica. — Madiss arī mājās, viss, kā nākas. Ne viņš bija nozagts, nekā.
Taču Kaura mēļošana šobrīd nevienu neinteresēja. Šobrīd visu acis saspringti raudzījās uz mazo Sīri.
Tad, lūk, kas notika.
— Ai! — Sīri iesaucās un sāka vērīgi lūkoties Pēterī. — Mazais onkulis! Tas ir mazais onkulis! Viņš palīdzēja Magonei nokāpt no koka!
Pazina…
— Tornis! — Sīri iespiedzās. — Cik skaists tornis…
Meitenīte devās uz Madisa rotaļu stūrīti, un tūlīt abi
bērni sāka apspriest, vai tornim nebūtu iespējams vēl ko pārbūvēt. Bērni paliek bērni, viņi ātri iepazīstas.
Bet Sīri un Madisa savstarpējā saprašanās nemaz nesaistīja pārējās sabiedrības uzmanību.
— Nu? — Mēliks teica un jautājoši paskatījās uz Pēteri. — Vai tu vēl ko piebildīsi pie sava pēdējā vārda?