Pēteris nobubināja:
— Esmu iekritis, vairāk nekā … Ko jūs tagad gribat?
Trešais vilnis bija nogruvis pār viņa galvu.
— Tu aiziesi pie Lēni tantes, — Mēliks noteica. — Un arī pie kaimiņu Matildes. Izstāstīsi visu, kā bija. Tas ir viss.
Iestājās klusums. Pēteris klusēja labu laiku, kamēr beidzot satriekts teica: Es pārdomāšu.
Operācija «Trīs uzbrukuma viļņi» bija izbeigta.
18
Pēc dažām dienām Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta atkal visi kopā sēdēja Jirnasa dārzā, un Ķertai blakus sēdēja ari mazā Sīri, jo nebūtu glīti ignorēt meitenīti, kad te notika kaut kas jauks. Te, proti, tika sarīkoti dārza svētki jeb pikniks, kā to nosauca Kaurs. Cienastam, bija svaigs, tikko izsviests medus, ko Jirnass bija dabūjis no tēvoča kā atlīdzību par savām pūlēm. Ķerta bija izklājusi zālītē galdauta vietā dvieli, ikvienam priekšā bija nolikts mazs stikla šķīvītis, bet vidū puslitra burkā mirdzēja zeltdzeltenais medus.
No medus burkas cita pēc citas ceļoja viesiem izdalītas karotes līdz stikla šķīvīšiem, bet no turienes tālāk mutē. Vienīgi Sīri ar savu karotīti lāgā netika galā, un Mēliks ar patiku vēroja, kā Ķerta ar mātes maigumu meitenītei palīdzēja un to pamācīja. Tas, kas ar Madisiņu palika pusdarīts, tagad ar Sīri tika gandarīts. Ķertas rīcībā bija bērns, un viņa varēja to visādi aprūpēt. Turklāt Lēni tante par bērnu neprasīja it nekādu samaksu. Viņa pat priecājās, ka vecākie bērni tik labprāt spēlējas ar mazāko, — to viņa apliecināja jau tad, kad visi četr.i draugi atnāca lūgt, lai viņiem ļauj ņemt Sīri līdzi uzbrukuma trešā viļņa īstenošanai.
Jirnass, kurš ar savu vareno skrējienu, kā zināms, vairāk par citiem bija pelnījis medus balvu, baudīja saldumsaldo kārumu vēl jo priecīgāk tādēļ, ka starpgadījums ar ķeizarkroņiem arī bija viņam aiz muguras. Droši, ar paceltu galvu viņš bija stājies Marju vecāsmātes priekšā un sīki izstāstījis visu, kā bija. Vecmāmuļa nedusmojās, tikai smējās, gaužām smējās par to, jo viņai tiešām licies, it kā nezvērs būtu pārlidojis pār sētu. Un tie pāris ķeizarkroņi — to dēļ Jirnass nemaz lai nebēdājoties. Svarīgākais, ka viņš atzinies. Tagad viņai pašai būšot omulīgāk staigāt pa pagalmu, kad skaidri zināms, kas īsti noticis…
Kaurs veikli grozīja pirkstos karoti, lai medus nenopilētu, un tad, ar ātru kustību iebāzis to mutē, teica:
— Šķīvji stāv uz vietas, bet karotes lidot lido mūsu rokās.
Atskanēja smiekli.
Tā beidzās notikums ar lidojošiem šķīvjiem un būtnēm. Arī Kauram. Vipermanis, pats lielais Vipermanis bija satriecis pīšļos lidojošos šķīvjus, kurus Kaurs bija iztēlojies pasaules izplatījumā. Jo no rīta Jirnass pasta kastītē bija atradis Vipermaņa vēstuli — diezgan īsu, tomēr draudzīgu vēstuli. «Sveiki, zēni!» — un tā tālāk. Vipermanis paziņoja, ka apaļie plankumi fotoattēlos radušies no fotoaparāta objektīva iekšējā atspoguļojuma. Skaidrs! Un iekšējais atspoguļojums savukārt radies tādēļ, ka acīmredzot fotografēts pret sauli. Tātad Mēlika apgalvojums, ka mūsdienu fotogrāfija ir īsta māksla, nevis tikai bilžu taisīšana, bijis pilnīgi pareizs. Bez tam Vipermanis vēl rakstīja, ka ap lidojošiem šķīvjiem bijusi sacelta lielākā brēka, nekā tas bijis vērts. Sis jautājums vēl pamatīgi izpētāms. Vairumu informācijas par lidojošiem šķīvjiem zinātnieki vēl neesot pārbaudījuši, un neviens pieņēmums par tā dēvētajām kosmiskajām būtnēm līdz šim neesot pierādīts.
Par lidojošiem šķīvjiem nebija vairs divu domu, jo apšaubīt pazīstamā zinātnieka apgalvojumu nebija nekāda pamata. Neraugoties uz vilšanos, Kaurs vīrišķīgi panesa savas teorijas sabrukumu un pat spēja reizēm par sevi pazoboties. Pēdējā laikā viņš sevišķi bieži uzsvēra, ka maldīties ir cilvēciski un visslavenākie pētnieki ari dažkārt novirzoties uz maldu ceļiem.
Lai būtu kā būdams, Mēlika noorganizētā operācija «Trīs uzbrukuma viļņi» katrā ziņā vainagojās spožiem panākumiem. Pēteri, šo glumo zuti, uzbrukuma viļņi bija izmetuši krastā, kur viņš, domājams, vēl tagad nevarīgi tirinās.
Nočīkstēja vārtiņi, un visu skatieni acumirklī ar saspringtu uzmanību pievērsās mājas stūrim. Ar Jirnasa dārza vārtiņu čīkstēšanu pēdējā laikā bija sācies dažs labs svarīgs notikums.
Pēteris!!!
Viņš lēni un nedroši tuvojās draugu bariņam, nesdams lielu papīra turzu, kura bija izraibināta sarkaniem plankumiem.
— Labu ēstgribu!
— Paldies! — Jirnass, būdams namatēvs, pirmais atņēma.
Pēteris apstājās mazliet tālāk no svētku galda.
— Es biju pie Lēni krustmātes, — viņš paziņoja.
— Un pie kaimiņu Matildes arī.
— Iznākums? — Mēliks strupi jautāja.
— Kaimiņu Matilde atkal ņemot pienu no Lēni tantes. Kaķi atspirguši.
Ak tā gan! Tātad šoreiz vārtiņu čīkstēšana nevēstīja nekādu jaunu notikumu sākumu. Šoreiz tā nozīmēja beigas. Notikums ar lidojošiem šķīvjiem bija cietis neveiksmi. Pēteris atnāca tikai, lai pieliktu pēdējo punktu.
— Labi, — Mēliks teica. — Tas būtu nokārtots. Taču Pēteris negāja prom. Viņš mīņājās un cilāja no
vienas rokas otrā savu turzu.
— Vai tu negribi medu nogaršot? — Jirnass vaicāja. Viņa balsī skanēja uzvarētāja pārākums: sak, lūdzu! Tu biji iekūlies sprukās un darīji, ko mēs likām. Tagad mēs varam tev piedāvāt medu. Uzvarētāji arvien ir augstsirdīgi.
Taču Pēteris pakratīja galvu.
— Lēni tante man iedeva zemenes, — viņš teica.
— Skaistas, gatavas dārza zemenes…
— Un tad? — Jirnass jautāja. Pēteris paskaidroja:
— Viņa iedeva šīs zemenes tāpēc, ka es izstāstīju visu, kā ar govi bija. Nu, it kā pateicību vai… Viņa bija priecīga, ka Matilde atkal ņem no viņas pienu.
— Tad ir labi, — Kaurs teica.
— Nu jā, bet…
— Kas par «bet»? — Mēliks noprasīja.
Pēteris neatbildēja. Viņš panācās tuvāk un nolika zemeņu turzu blakus medus burkai.
— Vareni! — Jirnass iesaucās. — Zemenes un medus! Sēdies tik pie galda, Pēter!
Taču Pēteris neapsēdās. Pagrieza muguru un aizgāja.
— Maldīties ir cilvēciski, — Kaurs piezīmēja. — Lūk, Pēteris tomēr sapratis, ka… šīs zemenes faktiski pienākas mums.
— Beidz! — Mēliks iebilda.
Kaurs paskatījās uz pārējiem un apklusa. Viņiem visiem bija daudz kas pārdomājams.
STĀSTS PAR TELEPĀTIJU
1
Kerta izgaja šķērsām cauri ciematam un devās tālāk kapsētu. Viņa nevarēja saprast, kādēļ Mēliks gribēja ar viņu satikties tieši kapos, bet galu galā maza pastaiga nemaz nenāk par ļaunu. Tik un tā pēc pāris dienām būs jāatgriežas pilsētas mūros, un kādēļ vēl mazliet nepastaigaties zem šīs mazās kapsētas simtgadīgajām liepām un kastaņām, palīksmināties par puķu smaržu un baudīt mūžīgo mieru, kas valda ap kapu kopiņām.
Domas par drīzu aizbraukšanu Ķertu mazliet skumdināja. Protams, viņa jau sāka ilgoties pēc mātes un tēva. Un pēc mājām vispār. Un pat pēc jūras, kura bija redzama pa virtuves logu. Bet, no otras puses, viņa arī šeit bija paguvusi iejusties un iedzīvoties. Jirnasa mājās valdīja draudzīga atmosfēra, un Jirnass pats bija labs draugs, kaut arī mazliet jocīgs. Kaurs, protams, bija vēl jocīgāks ar saviem lidojošiem šķīvjiem un visu pārējo, taču sirds Ķertai sasila, atceroties, kā viņa, ieradusies šeit, bija saņēmusi no Kaura mazo, mazliet pajukušo puķu pušķīti. Un Mēliks …