Kādēļ Mēliks gribēja ar viņu satikties tieši kapsētā — ciemata visattālākajā nostūrī?
Ķerta izņēma no blūzes kabatiņas salocītu papīra gabaliņu un vēlreiz to pārlasīja:
Sveika, Kerl!
Piedod, ka traucēju Tevi ar savu vēstuli, bet man nepieciešams ar Tevi parunāt. Atnāc rīt pulksten 11-os uz kapsētu. Aiz kapličas, 82 soļus ejot tālāk pa celiņu,
Tu ieraudzīsi Johannesa Ampalka veco zālēs ieaugušo kapu. Tā tuvumā ir sols. Tur es Tevi gaidīšu. Uz redzēšanos!
Mēliks
Taisnību sakot, šķita mazliet dīvaini, ka Mēliks aicina viņu uz kapsētu tieši ar vēstuli. «Sveika» un «piedod», un tā tālāk. It ka viņi atrastos katrs savā pasaules malā. Viņi taču abi bija Jirnasa dārzā spēlējuši paslēpes un tikai kopš pusstundas viens otram padevuši labdienu. Tomēr Mēliks viņai bija iespiedis saujā šo vēstuli, kaut gan būtu varējis to pateikt tieši. Bet var būt, ka rakstisks uzaicinājums ierasties kapsētā iznāk svinīgāk. Vai vismaz noslēpumaināk. Un kapsēta pati par sevi ir kaut kas noslēpumains.
Aiz kokiem jau pavīdēja kapličas zvanu tornis. Ķerta aizgāja pa kapsētas galveno ceļu līdz kapličai, nogriezās gar stūri un devās pa šauru taciņu tālāk. Viens, divi, trīs, četri, pieci soļi. Vairāk nebija ko skaitīt, jo viņa jau pamanīja Mēliku.
Mēliks sēdēja uz sola taisns un nekustīgs. Gaidīja. Un, kad Ķerta pienāca klāt, tad pamanīja, ka Mēlika seja ir ārkārtīgi nopietna, pat bēdīga. It kā viņš sērotu par šo nepazīstamo Johannesu Ampalku, kurš, spriežot pēc sensenās kapa plāksnes, aizgājis veļu valstī vismaz pirms simt gadiem.
— Sveiks, Mēlik! — Ķerta uzrunāja.
Mēliks piecēlās.
— Sveika!
Ķertai uz mirkli iešāvās prātā, sak, vai nevajadzētu sniegt Mēlikam roku, kā pieņemts pieaugušo starpā. Tai dienā viņu abu attiecības šķita briesmīgi līdzīgas pieaugušo attiecībām. Sarokošanās tomēr izpalika. Ķerta apjautājās:
— Vai tu mani ilgi gaidīji?
— Gaidīju gan, — Mēliks atbildēja. — Apmēram stundu.
— Kā tā? — Ķerta gandrīz vai sabijās. — Vai tiešām es tik daudz nokavēju?
Mēliks, gribēdams viņu nomierināt, pakratīja galvu.
— Gluži otrādi, — viņš sacīja. — Es atnācu stundu agrāk.
— Stundu agrāk! — Ķerta izbrīnījās. — Kādēļ?
Mēliks neatbildēja tūlīt, bet ar roku deva zīmi, lai
Ķerta apsēžas uz sola. Tikai kad viņi abi bija viens otram blakus pasēdējuši kādu brītiņu, Mēliks teica:
— Man taču bija jāsagatavojas.
Atkal klusums. Tikai kukainīši sīca visapkārt. Mēliks sīkāk nepaskaidroja, kas viņam bijis jāsagatavo veselu stundu.
— Kāpēc tu gribēji ar mani satikties tieši kapsētā? — Ķerta jautāja.
— Te ir tāds miers un klusums, — Mēliks atbildēja.
— Tev tā neliekas?
— Liekas gan, — Ķerta teica. — Tallinas kapos arvien ir daudz ļaužu, bet te neredz nevienu cilvēku staigājam.
— Mūsu kapsētā ir maz kapu, — Mēliks paskaidroja,
— jo mūsu ciemata ļaudis vispār dzīvo ļoti ilgu mūžu. Ņemsim, piemēram, Kaura dzimtu. Kaura vecvecmāmiņa ir itin žirgta un vēl sēņo un ogo. Vai arī ņemsim šo pašu Johannesu Āmpalku. Kapa plāksnē uzraksts gandrīz izdrupis, tomēr tik daudz vēl salasāms, ka vecais vīrs nodzīvojis deviņdesmit sešus vai deviņdesmit septiņus gadus.
Ķerta neatbildēja nekā.
— Vai tu netici? — Mēliks jautāja.
— Ticu gan.
Mēliks minēja vēl dažus ciemata ļaudis, kuri bija ievērojami tieši ar savu lielo vecumu.
— Mūsu ciematā ir maz automašīnu, — viņš turpināja. — Gaiss nav saindēts ar izplūdes gāzi. Bet veselībai tīrs gaiss ir ārkārtīgi svarīgs.
Ķerta nezināja, ko lai par šo runāšanu domā. Meliks taču nebūs viņu lūdzis nākt šurp, lai nolasītu lekciju par veselīgu dzīvesveidu.
— Mēlik!
— Jā, kas ir?
— Pasaki man …
Ķerta bija nodomājusi tieši, bez aplinkiem noprasīt, kālab Mēliks viņu aicinājis šurp uz kapiem. Bet tad pēkšņi tik tiešs jautājums viņai likās pārāk skarbs vai nevietā, vai uzbāzīgs, vai kā lai pasaka. Tādēļ Ķerta -savu jautājumu neizteica līdz galam, bet mainīja sarunas tematu:
— Saki — kā tu skaties uz rūdīšanos ar aukstu ūdeni?
— Ikkatra rūdīšanās, protams, nāk veselībai par labu, — Mēliks dedzīgi ņēmās skaidrot. — Noberzēša- nās ar slapju dvieli un tā tālāk. Bet dažs labs rūdīšanos pārspīlē. Piemēram, tic, kas āliņģos peldas. Kas par daudz, tas par daudz, vai ne?
— Tā jau ir, — Ķerta teica un nopūtās.
No Ķertas nopūtas Mēliks saprata, ka tiešām, kas par daudz, tas par daudz. Diezgan ilgi viņš jau bija runājis aplinkiem, līdzīgi kaķim, kas staigā ap karstu putru. Ievads nekad nedrīkst būt pārāk garš, viņam, topošam rakstniekam, to vajadzēja zināt. Šis likums pastāv ne tikai rakstniecībā, bet ari dzīvē.
— Ķertai
Tūlīt viņš nāks klaja ar savu sakamo, tūlīt pat.
— Jā?
Arī Ķerta saprata, ka tagad jānāk tam, kā dej Meliks bija viņu aicinājis šurp uz kapsētu.
— Es gribēju tev ko lūgt.
— Ko tad, Mēlik?
— Tas man butu briesmīgi svarīgi.
— Nu tad lūdz taču!
Klusums.
Un pēkšņi:
— Lūdzu!
Balss atskanēja viņiem aiz muguras — pazīstamā Kaura balss.
— Laipni lūdzu, te viņi ir. Divas mušas ar vienu sitienu! Vai tā nav telepātija, ko?
Tagad bija Mēlika reize nopūsties, un Mēliks nopūtās arī — smagi, no pašiem sirds dziļumiem.
Jirnasa un Kaura ierašanās kapos bija visai dīvaina parādība. Veselu gadu ne viens, ne otrs tur nebija kāju spēris, bet 11u viņi bija klāt kā likts, turklāt Mēlikam tik neizdevīgā bridi. Tādēļ būs nepieciešams tuvāk paskaidrot, kādos apstākļos tas notika.
Pirms kādas stundas Jirnass sēdēja viens mājās un domāja. Viņš domāja par dzīvi. Viņš bija nācis pie secinājuma, ka dzīve ir visai daudzveidīga, savā ziņā pat sarežģīta un to visu rada acīmredzot cilvēki. Ari paši cilvēki ir diezgan sarežģīti, Jirnass prātoja. Piemēram, Ķerta. Parasti viņi visi kopā spēlējās un visu darīja kopīgi. Bet šodien… Šodien Ķerta rādīja gluži citādu seju. Bija aizgājusi viena pati. Bija teikusi, ka viņai kāds jāsatiekot. Bet kas? Par to Ķerta nebija bildusi ne pušplēsta vārda, un šāda noslēpumaina rīcība visā nopietnībā radīja īgnumu.
Jirnass mēģināja tam tikt pāri ar prātu. Pieņemsim, ka Ķerta ciematā iepazinusies ar kādu meiteni un grib ar to parunāties vai nu par kleitām, vai kaut ko tamlīdzīgu. Varbūt tiešām tā ir. Meitenēm taču ir savas — īpatnējas intereses, kurās nevajag iejaukties, jo tas viss ir dabas dots…
Tomēr ne. Prāts var teikt, ko grib, jūtas runā citu valodu. Jirnass juta, tieši juta, ka te slēpjas kas cits.
Kur Mēliks šobrīd varētu būt? Pēdējā laikā viņš bieži strādāja pie sava romāna. Jirnasā pamodās ļaunas aizdomas, ka Mēliks stingri apņēmies strādāt pie tās meitenes tēla, kurai vajadzēs figurēt romānā un kura, pēc Kaura domām, būs mazliet līdzīga Ķertai. Bet, ja Mēliks nopietni sācis ņemties ap šo Ķertai līdzīgo meitenes tēlu, kādēļ gan viņam nevarētu būt nopietna interese arī par pašu Ķertu? Un Jirnass juta, ka tieši Mēliks varētu būt tā noslēpumainā persona, ar kuru Ķerta aizgājusi satikties.
Bet Kaurs? Sinī gadījumā vismaz Kauram bija brīvi jāstaigā apkārt. Un tieši tai mirklī, kad Jirnasa domu gaita apstājās pie Kaura, aiz durvīm kāds klauvēja.