Mēliks pašķirstīja grāmatu «Par ko interesējas meitenes» un, atradis īsto vietu, skaļi lasīja:
— Meitenēm, kuras interesējas par fotomākslu, sagādā patiesu prieku mazu bērnu fotografēšana. Viņas cenšas uzņemt bērnu nopietnās vai šķelmīgās sejiņas, kad tie rotaļājas, smejas vai raud.
— Tā tas tiešām ir, — Kaurs piekrita Mēlikam. — Bet kur mēs ņemsim bērnu?
— Jāmeklē. Guļošam kaķim pele mutē neskrien.
Mēlika teiciens par kaķi un peli ievirzīja Kaura domu
gaitu gluži citā gultnē.
— Klausies, bet ja Ķerta mēģinātu uzņemt kādu dzīvnieku? Kaut vai kaķi? Sākumā viņa varētu vingrināties, uzņemot manu gumijas kaķi. Tad nebūtu ko baidīties, ka tas nelaikā sakustas vai pat aizbēg.
Mēliks sarauca uzacis.
— Saproti taču beidzot — starp cilvēku un dzīvnieku tomēr ir maza atšķirība. Ja meitenēm tiek ieteikts fotografēt tieši bērnus, tad tur ir dziļāka jēga. Saproti?
— Nē, nesaprotu. Kāda tur jēga?
— Meitenēm taču reiz būs jāaudzina bērni. Viņas būs mātes. Un, fotografējot bērnus, viņas sagatavojas šim savam pienākumam. Vai nu tu saprati?
— Varbūt Ķerta nemaz neapprecēsies un neaudzinās bērnus, — Kaurs joprojām strīdējās. — Varbūt Ķerta vispār paliks vecmeitās. Tādā gadījumā viņai būtu tieši noderīgi jau no bērna kājas pierast pie kaķiem.
— Ķerta apprecēsies, — Mēliks noteica. — Es to zinu.
Beidzot Kaurs padevās.
— Nu, lai iet, sadabūsim arī to bērnu.
Un viņi abi devās ceļā, lai sadabūtu bērnu.
4
Jirnasa ģimene bija tā izkārtojusies, lai Ķertai tiktu pilnīgi atsevišķa istaba. Tā bija maza, mājīga istabiņa ar lielu logu uz dārzu. Uz galda atradās dažas tieši Ķertai izvēlētas grāmatas un vāze ar puķēm, ar tām pašām puķēm, kuras zēni bija viņai pasnieguši, sagaidot viņu pie autobusa.
Taču Ķerta savā istabā necik daudz nedabūja uzturēties. Vairāk viņa bija pagalmā, kur ar Jirnasu spēlēja klases. Ķertai gan diez kā nepatika šī spēle, bet kas viņai cits atlika, kad Jirnass par vari viņai uzplijās.
— Spēlēsim, citādi būs garlaicīgi.
Un Ķerta piekāpās.
Tā nu viņi nepārtraukti spēlēja klases. Klases un kādu jaunu spēli ar bumbu, ko Ķerta pārmaiņas pēc bija Jirnasam iemācījusi.
Tagad Ķertai īstenībā pirmo reizi bija miers. Jirnass bija kaut kur nozudis — vai nu izgājis uz ielas, vai sētā. Mājā valdīja klusums.
Ķerta ērti apsēdās atzveltnes krēslā un izstiepa kājas. Patīkami ir izstiept kailas kājas, ja istabā nav mušu. Ķertas istabā mušu nebija. Vēl no rīta Jirnass nosita ar pletni itin visas mušas. Jirnass vispār bija ļoti uzmanīgs.
Reizēm pabūt vienai pašai ir visai patīkami. Var mierīgi domāt vai kaut ko darīt, var vispār nekā nedarīt un arī nekā nedomāt. Vienmēr ir jauki, ja logs līdz galam atvērts uz dārzu, kur smaržo lietus slacītas puķes un zeme.
Ķerta taisījās paņemt no galda grāmatu, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.
«Atkal būs lēkšana,» Ķerta gandrīz bēdīgi nodomāja. Taču viņa bija maldījusies. Jirnass istabā gan ielēca, taču šobrīd viņam nebija padomā spēlēt klases. Jirnass lēkāja aiz prieka, ka Ķertai izdomāta jauna un interesanta izklaidēšanās.
Jirnasam uz pēdām istabā ienāca Kaurs, smaidīdams pār visu seju, un tūlīt pēc viņa Mēliks, nesdams mazu bērnu.
— Cik jauks zēns! — Ķerta sacīja, un visi saprata, ka viņas vārdi attiecas uz bērnu, kaut gan īstenībā istabā atradās četri zēni.
— Vai ne! — Jirnasa sejā atplaiksnījās vēl gaišāks starojums. — Tik tiešām jauks!
— Cik vecs viņš ir? — Ķerta apjautājās.
Zēnu sejas kļuva domīgas.
— Tiec nu gudrs no bērniem, — Kaurs uz labu laimi attrauca.
— Kā tā? — Ķerta izbrīnījās. — Jūs viņu pat nezināt? Un es 'domāju, ka tas ir Mēlika brālītis.
— Viņš taču ir Kolgi Pētera brālītis, — Kaurs paskaidroja.
— Bērns paliek bērns. — Nu arī Mēliks atvēra muti un nolika puisīti uz grīdas.
— Mēs par viņu maksājam divdesmit kapeikas stundā, — teica Kaurs. — Kolgi Pēteris viņu mums izīrēja.
— Jocīgi gan, — Ķerta brīnījās. — Kāpēc viņš jums vajadzīgs?
— Pie bērniem jāpierod jau no mazām dienām, — Mēliks īsi ieminējās. Viņš neizklāstīja gari un plaši, ka bērns sagādāts tieši Ķertas vajadzībām.
Bērnu pašu gan gaužām maz interesēja, cik par viņu tiek maksāts stundā vai kāpēc viņš vajadzīgs. Bērns izskatījās visai apmierināts. Viņš lipināja pa istabu un gluži labi iejutās svešā vietā.
— Kā tevi sauc? — Ķerta jautāja bērnam.
— Madiss, — atbildēja bērns savā bērnišķīgajā bal- stiņā. Tad viņš pastiepa rociņu Ķertai un piebilda:
— Paldies.
— Vai tu re, cik gudrs! — Jirnass galvu vien nogrozīja.
— Viņš kaut ko grib, — Ķerta teica. — 2ēl, ka mums nav nevienas rotaļlietiņas.
Jirnass to saprata kā pamudinājumu. Viņš notupās, pielika rokas pie ausīm un sāka lēkāt.
— Redzi, kur zaķītis! — viņš uzsauca bērnam. — Skaties, kā zaķītis lēkā! Hop-ā! Hop-a-ā!
Bērns arī notupās un acīmredzot gribēja palēkties. Bet viņš vēl bija par mazu un nokrita uz visām četrām. Brītiņu pārdomājis, kas ar viņu noticis, viņš nolēma, ka jāsāk raudāt.
— Spēlēt zaķus vēl viņš nevar, — Kaurs sacīja.
— Gumijas kaķis tomēr būs vajadzīgs.
Šoreiz neviens Kauru neapstrīdēja, un viņš aizsteidzās mājup pēc sava gumijas kaķa. Bet Ķerta paņēma bērnu klēpī un sāka viņu mierināt.
— Madiss vēl ir maziņš, — viņa teica. — Madisiņš vēl ir maziņš un nemāk lēkāt kā zaķītis. Bet Madisiņš izaugs liels. Būs liels un stiprs vīrs un tad varēs lēkāt pat kā ķengurs.
Bērns drīz vien pārstāja raudāt.
— Viss kārtībā, — Mēliks svarīgi teica.
— Kas ir kārtībā? — Ķerta jautāja.
— Ar bērnu viss ir kārtībā, — Mēliks atbildēja.
— Vai tev neliekas, ka viņu vajadzētu nofotografēt? Ķertai nekas nelikās. Ķerta vispār nesaprata, kāpēc
bērns atnests, un vēl mazāk saprata, kāpēc tas būtu fotografējams.
— Vai tu mazliet proti rīkoties ar fotoaparātu? — Mēliks painteresējās.
— Manam tētim ir «Zorkijs», — Ķerta atbildēja.
— Ar to es esmu šo to uzņēmusi.
— Lieliski, — Mēliks apmierināts "teica. — Man ir «Smena», un tas amatieriem ir daudz piemērotāks par «Zorkiju». Tas nav tik komplicēts.
Sis jautājums bija izlemts, un Mēliks aizgaja pēc sava fotoaparāta.
Ķerta ar Jirnasu palika divatā. īstenībā viņi bija trīs — bērnu taču vajadzēja pieskaitīt. Viņš atkal pastiepa rociņu Ķertai un teica:
— Paldies!
— Jāaiziet uz veikalu un jāatnes viņam konfektes,— Ķerta teica. — Citādi ir tīri neērti viņam acīs skatīties, kad viņš tik mīļi lūdz.
— Tas taču netika minēts mūsu norunā, — Jirnass iebilda. — Kolgi Pēteris par bērnu saņems divdesmit kapeikas stundā; ja grib, viņš pats var savam brālim pirkt konfektes.
Ķerta Jirnasam nepiekrita.
— Man ir nauda, neraizējies. — Viņa piegāja pie skapja un izņēma no tā savu mazo maciņu. — Es būšu drīz atpakaļ.