— Tu? — Jirnass iesaucās, kad Kaurs ienāca istabā. — Tā tik ir sagadīšanās!
Tāda saņemšana Kauru mazliet pārsteidza.
— Kāda sagadīšanās? — viņš izbrīnījās. — Ja es aizeju pie tevis un tu esi mājās, tad taču, dabiski, mēs nejauši sastopamies.
— Es tieši šobrīd domāju par tevi, — Jirnass paskaidroja.
Kaurs kļuva uzmanīgs.
— Tu domāji?
— Nu jā.
— Un es tūlīt ierados?
— Tieši tā.
Kaura seja staroja.
— Telcpātija! — viņš sajūsmā iesaucās.
— Kas? — Jirnass uzreiz nesaprata.
— Te-le-pā-ti-ja, — Kaurs svinīgi atkārtoja. — Tev piemīt telepātiskas spējas, saproti?
— Lāgā nesaprotu vis, — Jirnass atzinās.
— Tu sajuti, ka es tuvojos, — Kaurs paskaidroja. — Tādē| tu sāki par mani domāt. Tādu parādību sauc par telepātiju.
Nu Jirnass saprata. Jā gan, laikam viņš sajuta, kā citādi. Tātad viņam ir tās… telepātiskās spējas. Iznāk, ka viņš ir baigi īpatnējs cilvēks. Bet pirms tam viņš bija jutis, ka Mēliks un Ķerta …
— Ko Mēliks labu dara? — Jirnass piesardzīgi apjautājās.
— Aizgāja vākt materiālu, — Kaurs īsi atteica.
— Ūja, — Jirnass nobrīnījās. — Papīru, dzelzs lūžņus vai ko citu?
Kaurs paraustīja plecus.
— Sīkāk viņš nepaskaidroja, bija mazrunīgs. Kā jau rakstnieks — zināma lieta.
— Es domāju, ka viņi abi ar Ķertu vāc to materiālu, — Jirnass teica. — Ķerta ari aizgāja ar noslēpumainu seju.
— Nevar būt! — Kaurs apšaubīja. — Viņi būtu pateikuši.
— Bet man ir tāda sajūta, — Jirnass palika pie sava.
— Vai telepātiska sajūta?
— Laikam gan.
Tagad Kaurs sajuta pret Jirnasu daudz lielāku interesi.
— Mēģināsim viņus atrast, — viņš teica. — Un, ja viņi tiešām ir kopā, tad…
— Nu? — Jirnass vaicāja.
— Nu tad par tavām telepātiskajām spējam nav vairs nekādu šaubu.
Jirnass nekā neiebilda. Viņi izgāja laukā un devās uz ciemata centru. Taču drīz vien viņiem k|uva skaidrs, ka bezmērķa klaiņāšana sevišķus panākumus nedos. Ciemats ir pārāk liels, lai tajā tikai uz labu laimi varētu atrast divus cilvēkbērnus.
— Mēģini viņu atrašanas vietu noteikt ar telepātijas palīdzību! — Kauram bija pēkšņi radusies šāda ideja. — Tad viņi mums būs tikpat kā rokā.
Jirnass šaubījās, stipri šaubījās, vai viņa telepātiskās spējas pa šo īso laiciņu būtu attīstījušās līdz tik augstam līmenim, lai viņš varētu noteikt, kur Mēliks un Ķerta tieši šobrīd vāc savu materiālu.
— Tas viss tomēr nav nemaz tik vienkāršs, — viņš iebilda. — Lai to veiktu, ir mazliet jākoncentrējas.
— Nu tad koncentrējies! — Kaurs teica. — Kas tev to liedz?
— Koncentrēšanās arī nav nekāds nieks, — Jirnass joprojām izvairījās. — Koncentrēšanās prasa mieru un klusumu. Kur tu te cilvēku drūzmā un mašīnu rīboņā koncentrēsies!
Kaurs piekrita, ka Jirnasam savā ziņā ir taisnība, jo viņi bija nonākuši visdzīvākajā ciemata ielā.
— Iesim kaut kur citur, — viņš teica. — Bet mēģināt mums katrā ziņā jāmēģina.
Jirnass saprata, ka Kaurs no sava plāna tik vienkārši neatteiksies. Būs vismaz jāmēģina, lai tad notiek kas notikdams. Citas izejas nebija.
— Mēs varētu aiziet kaut kur brīvā dabā. — Viņš beidzot piekāpās. — Vai, piemēram …
— Vai, piemēram? — Kaurs k|uva nepacietīgs.
— Zini ko! — Jirnasam pēkšņi iešāvās prātā šāda doma. — Kā būtu, ja mēs aizietu uz kapsētu?
— Tu tā domā?
— Man ir tāda sajūta, ka … Es to īsti labi neprotu izskaidrot. Bet man ir tāda sajūta, ka kapsēta un telepātija kolosāli saderas.
— Pareizi! — Kaurs iebļāvās. — Mirušo dvēseles un mistika! Tieši tas telepātijai vajadzīgs!
Daudz nedomādami, viņi devās uz kapsētu. Un, kā jau mēs zinām, drīz vien stāvēja aci pret aci ar Mēliku un Ķertu.
— Kādu materiālu jūs te vācat? — Jirnass jautāja, kad bija attapies no satraukuma, ko radījusi šāda tele- pātiska sastapšanās. — Vai miroņkaulus, vai?
Mēliks samulsis nodūra acis, taču Kaurs nedeva vi- i.iarn laiku atbildei — viiiš aizrautīgi sāka stāstīt par Jirnasa telepātiskajām spējam.
— Jocīgi gan, — Mēliks teica, kad Kaurs savu stāstāmo bija izrunājis. — Senāk šīs Jirnasa spējas nebija parādījušās.
— Telepālija ir, tā sakot, iekšēja padarīšana, — Kaurs paskaidroja. — Telepātiskām spējām nav nemaz īpaši klaji jāparādās.
— Telcpātija, tēlaini izsakoties, ir jāuztver ar jūtām, — Jirnass svarīgi piebilda. — Es sajutu it kā ar astoto pratu, ka jums jābūt šeit.
— Mēs būsim pēdejie stulbeņi, ja neizmantosim Jirnasa spējas, — Kaurs teica. — Bet kā to lai dara?
Mēliks gan nespēja tik pēkšņi iejusties Jirnasa un Kaura sajūsmā par telepātiju, bet viņš it kā pa jokam tomēr teica:
— Varbūt varētu ar telepātijas palīdzību dot kādu triecienu Riho un Pēterim. Varētu beidzot tos iedzīt kaut vai pašā Kikerperas purvā
— Te kaut kas sāk ataust, — Kaurs ar vēl lielāku pacilātību teica. — Sī doma pati par sevi ir spīdoša. Es tikai šaubos, vai Pēteri ar Riho varētu bāzt vienā maisā.
— Tev taisnība, — Jirnass piekrita Kauram. — Arī man liekas — Pēteris ir mazliet mainījies. Viņā kaut kas it kā rūgtu, it kā ataustu.
— Pietiktu galu galā ar Riho vien, — Mēliks izvēlējās zelta vidusceļu. — Lai Pēteris rūgst vien tālāk, bet mēs ar telepātijas spēku parādīsim Riho velnu.
Sādu atrisinājumu neviens nenopaļāja. Bet tad pēc ilgākas klusu ciešanas arī Ķerta pavēra muti.
— Varbūt mums izdosies atbrīvot Pēteri no Riho ietekmes. Ja Pēterim kaut kas sāk ataust…
— Urrrā! — iesaucās Kaurs. — Ar telepātiju mēs Pēteri iztaisīsim par īstu cilvēku!
— Mērķis katrā ziņā ir cēls, — Mēliks atzina.
Ar to viss bija izlemts.
'Kikerperas purvs — vietvārds igauņu epā «Kalevi- poegs».
3
Pēteris gausi klaiņāja pa galveno ciemata ielu un mocījās ar dzīves apnikumu. Vasaras lielākā daļa jau bija aiz muguras, bet viņam uz visu jauko laiku diemžēl bija jāatskatās ar tukšuma sajutu. Nebija nekā tāda, kas viņa dzīvi būtu darījis bagātāku vai skaistāku. Tieši otrādi — likstas sekoja cita citai, un neveiksmes mijās tikai ar apnicīgu garlaicību. Arī nākotne nesolīja neko prātīgāku, jo ko tu, vientuļš un dzīvē vīlies cilvēks, tādu sevišķu uzsāksi? No Riho viņš pēdējā laikā bija sācis gandrīz tīšuprāt vairīties, jo Riho tiešām bija kā nelaimes apzīmogots. Vajadzēja tikai ar viņu kopā kaut ko nopietnāku uzsākt, kā drīz vien no visām pusēm uz kakla gāzās visādas nepatikšanas. Likās — Mēlikam un tiem pārējiem ir daudz laimīgāks liktenis. Ko te vispār domāt — starp viņiem un Pēteri rēgojās nepārejams bezdibenis, bet starp Riho un Pēteri vismaz nebija tāda bezdibeņa, tikai šis nelaimes zīmogs.