Pēteris centās palikt piesardzīgs ari tad, kad pilnīgi negaidot satikās ar Riho pie avīžu kioska.
— Are, kur vecītis! — priecīgi iesaucās Riho. — Arī tu reiz ar visu savu reimatismu esi iznācis ārā!
— Kādu reimatismu? — Pēteris uzmeta Riho modru skatienu. — Ne man kāds reimatisms, nekas.
— Kaut kāda vaina tevi tomēr mocījusi, — Riho mēļoja. — Marju stāstīja. Augsts asinsspiediens vai kaut kas tamlīdzīgs… Es baidījos, ka tu būsi pavisam saspiests, tik ilgi nekur nebiji redzams.
— Es vairāk pa dārzu dzīvoju, — Pēteris nobubināja. — Un vispār …
— Ko vispār?
— Mani nospiež nevis asinsspiediens, bet visa šī ķeza. Dzīve aiziet, bet nekas prātīgs nav izdarīts.
— Nu jā, — Riho piekrita. — Būs stingrāk jāsaņemas.
Pēteris nevarēja izprast, ko, pēc Riho domām, varētu nozīmēt saņemšanās, tādēļ atzina par labāku klusēt. Nevarēja būt drošs, ka aiz Riho saņemšanās atkal neslēpjas kāda neveiksme.
Bet tad Riho, pēkšņi ieskatīdamies Pēterim acīs, teica:
— Mani atkal nospiež, ka mans labākais draugs man pagriezis muguru.
Peteris joprojām klusēja. Viņš gluži labi saprata, kurp Riho ar savu runāšanu tēmē, taču neatrada vajadzīgos vārdus.
— Es ļoti labi saprotu, ka tu vairs negribi ar mani ielaisties, — Riho turpinaja. — Es redzu, ka tu no manis vairies. Bet nedomā, ka es tevi vainoju. Pēc visām jezgām ar Lēni krustmātes govi tu esi mazliet zaudējis līdzsvaru. Es to saprotu. Draugam draugs taču vienmēr jāsaprot, vai ne?
— Mh-mh, — Pēteris novilka.
Tad Riho teica:
— Faktiski pie visa vainīgi ir viņi.
— Kādi viņi? — Pēteris jautāja, lai gan atbildi jau iepriekš paredzēja.
— Vainīgi ir Mēliks, Jirnass un Kaurs, — teica Riho, katra zēna vārdu uzsvērdams. — Viņi iedzinuši mūsu draudzībai starpā ķīli.
Pēteris gan par to nebija pārliecināts, taču viņš neapstrīdēja Riho viedokli. Bija taču labi zināms, kā šādi strīdi viņu abu starpa beidzās: Riho vienmēr prata tā savirknēt vārdus, ka taisnība bija viņam.
— Viņi mūsu draudzībai starpā iedzinuši ķīli, — Riho atkārtoja. — 2ēl, ka tas viņiem gandrīz jau izdevies.
— Nu, nu? — Pēteris atrūca.
Ko viņš varēja teikt? Nevarēja taču Riho daiļrunībai atbildēt tā: sak, tiesa gan — ķīlis ir iedzīts un draudzība uz visiem laikiem pagalam.
—- Vai tu domā, ka mēs varētu kā senāk turēties kopā?
Pēteris nespēja skatīties uz Riho. Viņš pagrieza galvu sāņus un ļāva savam skatienam bezmērķīgi klīst pār ielu. Te pēkšņi…
— Nāk! — Pēteris iesaucās.
Tagad arī Riho viņus pamanīja — no tālienes tuvojās Mēliks, Jirnass, Kaurs un tā pilsētas meitene. Lai gan attālums bija krietni liels, tomēr varēja saprast, ka viņi par kaut ko dzīvi sarunājas.
— Šurp, mudīgi!
Riho parāva Pēteri pie piedurknes aiz kioska, lai tur paslēptos, un paskaidroja:
— Viņi ir milzīgi aizrāvušies ar savu sarunu, varbūt kaut ko no tas izlobīsim.
Sekoja klusa nogaidīšana. Lūrēt nebija nozīmes, jo veltīga ziņkārība dažkārt var kļūt liktenīga.
Tad atskanēja Jirnasa balss:
— Padomājiet kaut vai par to, ka Pēteris zemenes, kuras bija dabūjis no Lēni tantes, atnesa mums. Viņš faktiski būtu varējis tās visas līdz pēdējai odziņai pats sev ielikt ribās.
— Vitamīni plus dzelzs. Zemenes satur baigi daudz dzelzs.
To paskaidroja Kaurs.
Visi četri draugi apstājās pie kioska un acīmredzot vērīgi apskatīja vitrīnu.
— Nu jā, — Jirnass turpināja. — Pēteris būtu varējis visu šo kaudzi dzelzs pats notiesāt, tā ka pat gailis pakaļ nedziedātu. Bet viņa labākais «es» uzveica zemākos instinktus.
Cita balss:
— Pēteris jau nav tas trakākais. Bet Riho gan mes aiztrieksim uz Kikerperas purvu. Kā sviestin aizsviedīsim.
Tas bija Mēliks.
— «Pionieris» vel nav atnests, — meitene teica.
Vairāk nekas nebija dzirdams — prom viņi bija.
Kad Pēteris un Riho pēc pāris minūtēm uzdrošinājās
izlīst no slēptuves, visa sabiedrība jau bija nozudusi.
Pētera krūtīs bangoja juceklīgas jūtas, un tumšas aizdomas sāka apēnot viņa izmocīto dvēseli vēl vairāk, kad Riho svinīgi pasludinaja:
— Ir viena vienīga iespēja — zobu pret zobu un ķīli pret ķīli.
— Tu domā, ka …
— Viņi mēģināja mūsu starpā iedzīt ķīli, bet ķīlis atdūrās pret draudzības tērauda vairogu. Tagad ir mūsu kārta dzīt ķīli, un, ja tas mums neizdosies, lai mani neviens vairs nesauc par Reugu Riho.
— Bezcerīgi. — Pēteris atmeta ar roku. — Tos tu nesanaidosi.
— Gan redzēsi, tas nemaz nav tik sarežģīti, — Riho palika pie sava. — Vispirms tev ar viņiem jāsadraudzējas.
— Man? — Pēteris izbrīnījās. — Ar viņiem?
— Protams, ne jau pa īstam, — Riho paskaidroja. — Tev jāiemanto viņu uzticība, saproti? Pēc tam mēs ķīli iedzīsim, ka nemetas.
Ak tā gan. Vienmēr bija viņš, Pēteris, tas dumiķis, kam galva jābāž ugunī. Jauki gan!
— Kāpēc tu pats neiemanto viņu uzticību? — Pēteris diezgan skarbi jautāja.
Riho iecietīgi pasmaidīja.
— Vai tad tu nedzirdēji, ko viņi runāja? Mani viņi būtu pašā ellē ietriekuši. Vai kaut kādā purvā, kā Mēliks izteicās. Bet ar tevi viņi noteikti ielaidīsies — tu viņus tik jauki ieēdināji. Ar tām Lēni tantes zemenēm — es domāju. Aiznest viņiem zemenes — tā gan tev bija vienreizīga ideja.
— Tā nemaz nebija iepriekš domāts, — Pēteris nopūtās. — Lai viņus ieēdinātu …
— Vienalga, — Riho teica. — Tas arī nav nemaz tik svarīgi, ko tu pats tobrīd domāji. Svarīgs ir iznākums. Un tagad viņi tev ir lieliski ieēdināti.
Pēteris izlikās žāvājamies.
— Kā tad paliek? — Riho noprasīja.
— Tad jau manīs, — Pēteris nomurmināja.
Tā pati vecā dziesma — ko gan citu viņš būtu zinājis pateikt?
4
Kā jau dažu labu reizi senāk, tā arī tagad Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta visi kopā saticīgi sēdēja dārza zālājā. Taču, ja grib tā īsti precizēt, Jirnass vis nesēdēja, bet gaužām dīvaini visu laiku grozījās un locījās. Viņš, lūk, meklēja pareizu stāvokli telepātiskajām nodarbībām, tā, lai varētu labi koncentrēties.
— Telepātiskajai ietekmei tomēr ir viens mazs trūkums, — Mēliks prātoja. — Jirnass nopūlas gan fiziski, gan garīgi, tomēr mēs ne ar kādiem paņēmieniem nevaram uzzināt, kā Jirnass ietekmējis Pēteri.
— Mēs varam Pēteri pēc tam pārbaudīt, — Kaurs ieteica. — Telepātija tieši ar to ir tik spēcīga, ka tā var ietekmēt no tūkstoš kilometru attāluma. Tur slēpjas tās lielais spēks.
Jirnass tikmēr bija sagriezies jocīgā līkuma un murmināja:
— Pēter, Pēter, Pēter… Topi par nopietnu cilvēku … Neņemies ar to Riho … Riho ir sātana kalps… Lai viņš brauc uz Kikerperas purvu …
— Vai tu proti stāvēt uz galvas? — Mēliks partrauca Jirnasa koncentrēšanos.
Jirnass piecēlās un izdarīja dažus atslābināšanas vingrinājumus.
— Diez ko nemāku vis, — viņš atzinās.
— Tu varētu vismaz pamēģināt, — Mēliks ieteica.