— Vai Jirnass nav mājās?
— Pagaidi drusciņ, — Ķerta atbildēja. — Jirnass aizskrēja uz veikalu.
Pēteris mīņājās.
— Ak uz veikalu …
— Viņam vajadzētu drīz atgriezties. — Ķerta draudzīgi pasmējās.
— Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu …
— Kas tad ir?
— Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu, — Pēteris pilns apņēmības atsāka, — varbūt tu rīt pustrijos atnāktu ar mani un Madisiņu mazliet pastaigāties. Tev, tā sakot, uz bērnu audzināšanu esot nags. Pametīsim varbūt kadu līkumu.
Kcrta nespēja nopietni noklausīties — to stāstot, tik jocīgs bija Pēteris.
— Kāds tam sakars ar Jirnasa iešanu uz veikalu? — viņa jautri vaicāja.
— Nu, pie veikala mēs varētu satikties, — Pēteris uz labu laimi izgrūda. Un tūlīt arī aizgaja. Aizgāja, atbildi nenogaidījis, un pazuda pari sētai, lai nejauši nesatiktu Jirnasu. Sis ceļš viņam bija pazīstams no kādas senākas reizes.
6
Kad Ķerta otrā dienā pulksten pustrijos bija atnākusi pie veikala, Pēteris vēl nekur nebija redzams. Ķertai tūlīt ienāca prātā, ka Mēliks kapsētā bija ieradies par veselu stundu agrāk un viņu tur gaidījis. Lai sagatavotos, kā viņš pats izteicās. Bet Pēteris … Cilvēks no cilvēka tomēr atšķiras, Ķerta nodomāja. Un vēl viņa domāja, ka viņi varbūt gluži veltīgi noņemas ar Pēteri. Tagad stāvi te un blenz citiem par apsmieklu. Laika kavēklim izdzert limonādi ari nebija iespējams, jo šobrīd veikalam bija pusdienas pārtraukums.
Tomēr Ķerta negāja mājup, kā pirmajā sašutuma mirklī bija gribējusi, bet palika staigājam veikala tuvumā. Kā nekā tikšanās ar Pēteri nebija tikai viņas personiskā darīšana. Tā bija pamatīgi apspriesta un pārdomāta kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru, un vienprātīgi tika izlemts, ka šādu iespēju nedrīkstētu atstāt neizmantotu. Kaurs bija dziļi pārliecināts, ka Pēterim tieši tagad visvairāk vajadzīgs meitenes iejūtīgums un godprātīgums pretstatā Riho ļaunprātigumam un tieksmei uz intrigām. Jirnass bija teicis, ka dzelzs jākaļot, kamēr tā karsta. Dzelzs, proti, Pēteris patlaban ar tele- pātiju esot sakarsēts līdz baltkvēlei, un Ķertai esot pienācis īstais brīdis to pārveidot. Vienīgi Mēliks sākumā tā kā šaubījās par šo pasākumu, bet vēlāk arī viņš zināmā mērā piekrita pārējiem.
Pēteris ieradās apmēram par ceturtdaļstundu vēlāk. Ar Madisiņu pie rokas un diezgan nožēlojamā izskatā viņš piegāja pie Ķertas un teica:
— Ak tu tomēr atnāci!
— Es, starp citu, atnācu laikā, — Ķerta atbildēja un sniedza roku, taču nevis Pēterim, bet gan Ma- disam.
— Labdien, Madisiņ!
Tā kā Madiss grasījās sniegt kreiso roku, Ķertai vajadzēja viņu pamācīt, kā pareizi jāsasveicinās. Tas prasīja mazliet laika, un Pēteris jau kļuva nemierīgs.
— Ejam nu! — viņš nervozi skubināja.
— Kurp tu tā steidzies? — Ķerta vaicāja. — Līdz šim tev laika bija vai cik.
Pēteris saprata gan, ka Ķertas vārdi atliecas uz viņa nosebošanos. Bet viņš taču nevarēja sākt skaidrot, ka bija tīšuprāt nokavējies. Visa viņa drosme pēdējā mirklī bija vējā. Viņš bija cerējis, ka Ķerta varbūt viņu tik ilgi negaidīs un viss šis pasākums izputēs. Tā viņš arī Riho acīs būtu palicis puika uz goda: viņš ar sīko ieradies, bet Ķerta ne acu nav rādījusi. Bet nu vairs nebija nekādas izejas, un pulksten trijos bija jāierodas pie Marju dārza vārtiņiem.
— Es nemaz nesteidzos, — Pēteris taisnojās. — Es tāpat vien … Bērnam kustēšanās kolosāli nāk par labu, attīstās kāju muskuļi, un tiek novērsta plakanā pēda.
— Vai tad Madisiņam ir plakanā pēda? — Ķerta nobrīnījās.
— Vēl nav, — Pēteris paskaidroja. — Bet tā var rasties, ja viņš uz vietas vien stāvēs un vingrināsies pareizi sniegt rociņu.
Sāda Pētera valoda Ķertu sasmīdināja, un viņi sāka iet. Gāja klusēdami. Madisiņš gāja pa vidu.
— Ar bērniem ir diezgan daudz rupju, — Pēteris mēģināja uzsākt sarunu.
— Protams, — Ķerta piekrita.
Labu laiku atkal ne viens, ne otrs neteica ne vārda.
— Kaut vai tās pašas bailes par plakanās pēdas rašanos, — Pēteris beidzot sacīja.
Bet te Madiss sāka mīdīties pa putekļiem un lallināt:
— Pēda, pēda, plak, plak, plak. Tipa tapa plak, plak, plak.
— Nedrīkst! — Pēteris apsauca Madisu. — Tev noputēs drēbes.
Viņi devās tālāk, un Ķerta domāja par to, cik gan dīvaini, ka pēdējā laikā viņai jānoklausās sarunas tikai par higiēnas jautājumiem. Ar Mēliku viņi bija runājuši par norūdīšanos ar aukstu ūdeni, un Pēteris atkal grasās spriedelēt par plakanām pēdām. Bet kas aiz tā slēpjas? Kāpēc Mēliks viņu bija aicinājis uz kapiem? Kāpēc Pēteris gribēja ar viņu pastaigāties? Rūdīšanās un plakanās pēdas … Bet kas ir īstenībā?
— Bērni ļoti ātri savārta drēbes, — Pēteris teica. — Tagad iela ir tikai putekļaina, bet kad būs dubļi…
— Mhmh, — Ķerta novilka.
Pēteris noprata, ka sakarīga saruna nesanāks, un jutās visai neveikli. Viņš atviegloti uzelpoja tikai tad, kad jau pavīdēja Marju māja. Cerams, ka Riho būs paveicis visus vajadzīgos priekšdarbus. Bet, ja gadī- tos, ka ne, tad viņš savu uzdevumu gan būs kārtīgi izpildījis. Ķerta ir atvesta, un tālāk lai notfek kas notikdams.
— Ar sīko ir gluži patīkami pastaigāties, — viņš mēģināja atsākt sarunu. — Vai ne?
— Tā nekas, — Ķerta piekrita.
— Pastaigai tik tiešām ir sava jēga, — Pēteris turpināja. — Tu pats pastaigājies un reizē paplašini bērna redzesloku.
— Un cīnies pret plakanajam pēdām, — Ķerta piemetināja.
— Nu jā, — Pēteris teica. — Arī tas, protams.
Tad pēkšņi Ķerta vaicāja:
— Bet varbūt tev vēl kas bija padomā, kad tu aicināji mani pastaigaties?
Pēteris pielika soli — Marju dārzs bija jau tepat.
— Varbūt tev tomēr bija kāda slepena doma? — Ķerta neatlaidās.
Līdz Marju dārza vārtiņiem atlika vairs tikai pāris desmiti so|u. Taču, mērojot ar Madisa solīšiem, atta- lums būtu divtik garš, un Madiss soļoja briesmīgi gausi. Tik tiešām posts vien ir ar tiem sīkajiem …
— Kāda slepena doma? — Pēteris nomurmināja, raudams Madisu aiz rociņas uz priekšu.
Ķerta pētījoši skatījās Pēteri.
— To taču es tev jautāju.
Paldies dievam … pašā pēdējā mirklī! Šobrīd Pēteris būtu gribējis Marju vai apmīļot. Tieši īstajā brīdī Marju atvēra vārtiņus un pati iznaca uz ielas.
— Labdien! — Pēteris sveicināja, un viņa sejā at- pļaiksnījās priecīgs smaids.
— Labdien! — Marju atņēma. — Vai pastaigājaties?
— Pastaigājamies, — Pēteris apstiprināja. — Ar sīko šad tad ir tīri jauka pastaigāšanās. Tāpat vien, bez jebkādas slepenas domas.
— Protams, — Marju piekrita.
Pēteris pēkšņi bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņš krietni vien bija atguvis pašapziņu un paļāvību un pilnīgi atraisīti teica:
— Lūdzu, iepazīstieties! Te būs Marju… Un te Ķerta no Tallinas.
— Kolosāli, — Marju teica. — Nāciet dārzā, es Ķertai parādīšu puķes, un mēs varēsim ari kaut ko paspēlēt.
Pēteris jautājoši pavērās Ķertā, bet Ķerta uzreiz piekrita Marju priekšlikumam. Apskatit dārzā puķes un