Tā bija Pētera balss.
Mēliks gaja tālāk, un dzelonis sāpīgi dūrās viņam sirdī.
8
Kā jau iepriekš bija teikts, Jirnass uz labu laimi gāja pa visu ciematu. Viņš arvien vēl izvēlējās klusākās ielas un uzmanīgi vēroja apkārtni, kaut gan saprata, ka Pēteris un Ķerta acīmredzot būs izvēlējušies citu ceļu. Beidzot viņš tīri nejauši nonāca ielā, kurā dzīvo Riho.
Vai arī šoreiz tā nebūs tikai tīrā nejaušība? Pēc Jir- nasa domām, tas bija vairāk nekā dīvaini, ka tieši tad, kad viņš tuvojās Riho mājai, pats Riho izmetas pa vārtiņiem un, ne reizes neatskatījies, aizsteidzās uz ciemata centru. Tā bija gandrīz telepātiska sagadīša- nas! Jirnass nodomāja, ka viņš varbūt nācis Riho uz pē
dām, noslēpumaino telcpātisko spēku vadīts. Bet, lai būtu kā būdams, Jirnasam tagad radas pilnīgi pieņemams izsekošanas plāns. Kaut arī viņš nebija atradis ne Pēteri, ne Ķertu, taču Riho ari kaut ko nozīmēja.
Jirnass nolēma stingri sekot Riho pa pēdām un pielika soli. Likās — Riho briesmīgi steidzas, bet šobrīd tas pasākumam nāca tikai par labu, jo cilvēks, kurš kaut kur steidzas, parasti nekad neatskatās. Un, otrkārt, cilvēkam, kurš steidzas, ir kāds mērķis. Un šo mērķi Jirnass centās izzināt.
Sākumā viss gāja gludi. No vienas ielas uz otru. Riho pa priekšu, Jirnass nopakaļ. Kad Riho vienā otrā vietā nogriezās ap stūri, Jirnass paātrināja tempu, pēc tam atkal vajadzīgo attālumu izlīdzināja. Tā, kā to dara pieredzējis izsekotājs.
Taču, nonācis līdz Ķiršu ielai, Jirnass pēkšņi it kā sastinga uz vietas. Riho bija nozudis. Kur? Līdz nākamai šķērsielai ir savi divsimt metri. Tik īsā laikā Riho nebūtu paguvis tur nokļūt, pat skriešus ne. Tātad viņš varētu būt tepat tuvumā. Bet var arī būt, ka, īsinot ceļu, viņš izšmaucis caur kādu dārzu. Tas tiešām tā varētu būt. Kad Jirnass dzinās pakaļ bišu spietam, viņš pats bija drāzies cauri vismaz ducim dārzu, lai varētu skriet taisnā ceļā. Mūsdienās puikām vairs neviena sēta nav par šķērsli.
Jirnass piesardzīgi gaja uz priekšu un drīz vien izdzirda balsis. No Marju dārza skanēja spiedzieni un saucieni. Nebija grūti saprast, ka tur spēlējas bērni, un Jirnass nolēma pamest acis uz šiem bērniem. Varbūt Riho ir piebiedrojies spēlētājiem?
Dzīvžogs, kas auga gar Marju dārzu, atviegloja Jirnasam īstenot savu nodomu, — to zina pat iesācējs, ka par dzīvžogu labāku slēptuvi izlūks nevar vēlēties. Jirnass veikli pārrāpās pari sētai un dzīvžoga aizsegā apsēdās zemē. Pirmām kārtam — mieru! Sākumā nav vērts pa zaru starpu sevišķi rēgoties. Jānogaida, vai kāds nav tevi nejauši ieraudzījis. Mierīgi sēžot un nogaidot, rimsies arī sirds klauvēs, ja tās būs radušās, elpošanas ritms kļūs regulārs, un turpmākajai novērošanai tas nāks tikai par labu.
Bet notika tā, ka Jirnass pat nepaguva īsti nomierināties, kad viņš sadzirdēja Ķertas balsi.
— Pē-ē-ter!
Pēc dažiem mirkļiem Kedas skanīgajam saucienam sekoja spēcīga kāju dipoņa.
Tad sauca Pēteris: «Stāt!» — un dipoņa apklusa. Bija skaidrs, ka bērni spēlē «Vanckaru».
Jirnasa sirds uzgavilēja. Tomēr viņš bija atradis Pēteri un Ķertu! Telepātiskie viļņi bija uznesuši Riho uz viņa ceļa, un, izsekodams Riho, viņš beidzot bija sasniedzis mērķi. Tagad viņš jau droši raudzījās cauri dzīvžogam Marju dārzā, jo tie, kas spēlē «Vanckaru», tik lēti nepamana nevienu izsekotāju. Sī spēle cilvēku ārkārtīgi aizrauj.
Skaidrs… Pēteris, Marju un Ķerta. Mazliet tālāk Madiss darbojās ar lāpstiņu un sarkanu spainīti. Acīmredzot šīs rotaļlietas būs saglabājušās vēl no Marju bērnu dienām. «Vanckaru» spēlēja ar kārtīgu basketbola bumbu, arī tā, domājams, bija Marju īpašums.
— Mā-ār-jū!
— Pē-ē-ter!
— Kē-ēr-ta!
Tā viņi spēlēja.
Un atkal no gala.
— Kē-ēr-ta!
Šoreiz Ķerta nenotvēra bumbu, un Jirnass satrūkās — Pēteris drāzās tieši uz viņa paslēptuvi, ne par collu nenovirzīdamies sāņus, arvien tuvāk, arvien tuvāk …
— Stāt! — Ķerta iesaucās.
Beidzot taču …
Pēteris tagad stāvēja tepat, tikai pāris metru attālumā no Jirnasa. Ķertai nebija ne mazāko cerību trāpīt Pēterim ar bumbu, attālums bija pārāk liels. Bet Marju bija viltīgi aizskrējusi aiz ābeles, tādēļ Ķerta tomēr nolēma izmēģināt laimi ar Pēteri. Viņa izdarīja trīs lēcienus uz Pētera pusi, kā to atļāva spēles noteikumi, un notēmēja.
— Nemaz nemēģini! — Pēteris smējās. — Tik un tā aizies garām.
Ķerta tomēr mēģināja.
Bumba pārlidoja pāri Pētera galvai… Pārlidoja un ielidoja dzīvžogā, ka nošvīkst vien.
— Ķertai vanckars, Ķertai vanckars! — Marju sauca.
Taču Jirnass nespēja dzīvot spēlei līdzi. Kurš dabūs
vairāk vai mazāk tā saucamo olu, tas viņu nemaz neskāra. Vienīgais «Vanckars», kas viņu šobrīd interesēja, bija bumba. Jo bumba aizķērās zaros tieši viņa deguna priekšā. Viņš būtu varējis pataustīt to ar roku. Gandrīz tepat stāvēja arī Pēteris. Sākumā viņš bija stāvējis ar muguru pret Jirnasu, bet, kad bumba aizlidoja viņam garām, viņš apgriezās un uzmanīja bumbu. Tas nozīmēja, ka viņš skatījās uz Jirnasu, protams, cauri dzīvžogam. Par laimi, tomēr dzīvžogs bija pietiekami biezs, tā ka Jirnass no savas slēptuves gan Pēterim skatījās acīs, bet Pēteris viņu tomēr nemanīja. Jirnass savās domās pateicās tam cilvēkam, kurš kādreiz bija izgudrojis «Vanckara» spēles noteikumus. Sie noteikumi izglāba Jirnasu — Pēteris tagad nedrīkstēja bumbu aizskart, jo tad viņš būtu Ķertas vanckaru dabūjis sev.
Bumbai pakaļ atnāca Ķerta. Viņa nāca, priecīgi pa- lēkdamās, kaut gan viņai bija ticis vanckars.
Jirnass juta, ka elpošana viņam kļūst neritmiska. Protams, tīšuprāt Ķerta viņu nenodos. Bet nejauši — ja nu viņa, piemēram, satrūkstas? Ja viņa pamana krūmos nekustīgu cilvēku un nespēj noturēt baiļu kliedzienu?
Nu Ķerta jau bija klāt.
Nu viņa noliecās … Pastiepa rokas pēc bumbas …
— Ķerta! — Jirnass čukstēja. — Nebīsties, tas esmu es!
Viņš redzēja, ka meitene satrūkstas, bet, par laimi, no viņas lūpām neizlauzis ne mazākais kliedziens. Ķerta skatījās uz Jirnasu. Zari netraucēja sastapties abu acu pāru skatieniem, un Jirnass pamanīja Ķertas acīs izbrīnu. Izskaidrot stāvokli, protams, nebija laika.
— Tagad ej prom! — Jirnass čukstēja un pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, lai Ķerta viņam nekā nesaka un tā nepievērš sev citu uzmanību.
Ķerta paņēma bumbu, apgriezās uri aizgāja. Viņas kavēšanās ilga tikai dažus mirkļus, un neviens nekā nemanīja. Bet tad Jirnasu pārņēma bažas, ka bumba varētu atkal nokrist viņa tuvumā un kāds cits no viņiem atklāt slēptuvi.
Jirnass apskatījās visapkārt — bija jāpaslēpjas drošākā vietā. Un viņš sāka piesardzīgi līst tālāk starp dzīvžogu un sētu.
Lai viss notikušais būtu pilnīgi skaidrs, atstāsim Jir- nasu uz kādu laiku dārzā lienam pa dzīvžoga apakšu un paskatīsimies, ko Riho pa to laiku būs paguvis sadarīt.
Jau iepriekšējā vakarā Riho iegaja pie Pētera un dabūja zināt, ka viņš aicinājis Ķertu pastaigaties. Pēteris bija nobažījies par to, ka viņš ar pastaigu tikšot galā, jo Ķerta ir gandrīz sveša meitene un pastaigai varētu rasties kaut kāda piegarša vai pieskaņa. Bet Riho paskaidroja, ka šādas bažas Pēterim rodoties no pārliecīgas kautrības un šai gadījumā nevarot būt ne runas par kaut kādu pieskaņu. Zēnu un meiteņu draudzība mūsdienās tiekot uzskatīta par labo toni. Zēni un meitenes taču esot nākamie krietnie pilsoņi, kuriem jāveidojot draudzīgas ģimenes bez jebkādām piegaršām. Pēteri Riho apgalvojumi zināmā mērā nomierināja, un Riho devas pie Marju, lai veiktu vajadzīgos priekšdarbus.