Vienīgā bēda, ka tagad Jirnass bija aizvirzījies no spēlētājiem mazliet par tālu. Ja tagad kadi tumši spēki uzbruktu Ķertai, viņam no šā attāluma nemaz nebūtu tik vienkārši acumirkli iejaukties. Turklāt ir vēl šāds principiāls jautājums: ja tu kādu novēro, virzies tam pēc iespējas tuvāk. Jirnass ka piedzīvojis izlūks šo likumu zināja labi. No tālienes novērot var kaut kādi neprašas, vecam, piedzīvojušam pēddzinim šāda rīcība nekādā ziņā nepiedien.
Jirnass vēlreiz pārlaida skatienu visapkārt dārzam.
Aka…
Tikai pēdējais aitasgalva varētu paslepties aiz akas. Cilvēka organisms satur milzīgi daudz ūdens, tā teikts mācību grāmatā, un tādēļ cilvēks bez ūdens nevar dzīvot. Vajag tikai kādam ar spaini atnākt pie akas, un tava dziesma ir nodziedāta.
Šķūnis…
Tiesa gan, ( šķūņa durvis ir pusvirus, no turienes ir ļoti ērti vērot. Bet cilvēks iemācījies lietot uguni. Ar uguns palīdzību viņš padara savu dienišķo uzturu garšīgāku un organismam vieglāk uzņemamu. Ne velti saka — gremošana sākas jau no pannas. Un, kas notiks ar tevi, ja kāds gribēs plīti iekurt uguni un naks uz šķūni pēc malkas?!
Ceriņu krūms…
Ceriņu krūms cilvēkam nav tik vajadzīgs, ceriņu krūms kalpo tikai skaistuma izjūtai. Un vai tad skaistuma izjūta no tā cietīs, ja kāds prasmīgs izlūks paslēpsies ceriņu krūma? Protams, ne, jo cilvēks izlūku neredz. Viņš redz tikai ceriņu krūmu, un viņa skaistuma izjūtu it nekas netraucē.
Ta Jirnass apsvēra un izlēma par labu ceriņu krūmam. Līst nevajadzēja. Viņš nogaidīja tādu mirkli, kad visu spēlētāju skatieni bija pievērsti bumbai, un drāzās uz priekšu, būdams gatavs vajadzības gadījumā acumirklī mesties zemē.
Bet arī zemē mesties nevajadzēja. Jirnass saliecies iedrāzās ceriņu krūmā.
— Ai-ai-ai!
Jirnass satrūkās. Ko tas nozīmē? Viņš bija uzkāpis kaut kam dzīvam! Zem viņa pēdas kaut kas sakustējas!
— Nespied, velns tevi rāvis!
Riho… Šis «kaut kas dzīvs» bija Riho kreisā roka.
— Tu! — Jirnass čukstēja un pacēla kāju ta, lai atbrīvotu Riho roku.
— Tu šeit…
Riho piecēlās sēdus.
— Un ko tu tik briesmīgi boli acis?
Riho bija šeit… Novēroja… Novēroja Ķertu!
Viņi blenza viens uz otru, un ne viens, ne otrs vairs nebilda ne vārda.
«Ak tu tumsības kalps,» Jirnass domāja, stingri skatoties Riho acīs. «Kaut tu pazustu no šejienes Kikerperas purvā!»
Riho bija galīgi samulsis. Viņam taču bija jārīkojas saskaņā ar apstākļiem. Nu jā, bet… Kas to varēja paredzēt, ka Jirnass viņam uzgāzīsies kaklā ka lietus no skaidrām debesīm. Turklāt vēl brīdī, kad viņš gudroja, kā Jirnasam uzmaukt galvā nerra cepuri. To Riho nebija varējis iepriekš ne paredzēt, ne izplānot. Ko darīt? Kaut vismaz Marju un tie pārējie viņu neredzētu. Sazini nu, ko tie domās. Sak, ko šis te spiego. Ko šis te nodomājis savārīt. Tad viņš pats beigās vēl tiks izmuļķots. Nē, visprātīgākais ir nozust. Šai pašā mirklī laisties lapās. Jirnass jānolaiž no kātiem, gan tad turpmāk manīs, kas un kā.
Riho aizdrazās. Vispirms kaimiņu dārza virzienā. Pāri sētai. Tā. Un tagad tālāk uz ielas.
Jirnass acumirklī nespēja izlemt, vai sekot Riho vai ne. Ķerta taču palika te… Tomēr… Ja Ķertu kads apdraud, tad tieši Riho. Uz ko citu šis te glūnēja?
Viņš ar brīkšķi izlēca no ceriņu krūma.
— Jirnass! — Marju iesaucās.
Viņš bija pamanīts. Lai! Šobrīd tas vairs nav svarīgi. Šobrīd būtiski svarīgi bija panākt Riho.
— Uz ielas! — Jirnass kliedza. — Skrieniet uz ielas! Mums viņš jānotver!
Viņš pats metās kaimiņu dārzā. Laiku šķiest nedrīkstēja. Svārstoties bija zaudētas daudzas dārgas sekundes. Viņš pārlēca pār sētu tāpat kā Riho. Apskatījās apkārt. Ahā-ā, rokā ir! Nupat noklaudzēja dārza vārtiņi. Riho bija paguvis izskriet uz ielas. Tagad viss atkarīgs no kājām. Sarauj, sarauj!
Pēc dažiem mirk|iem arī Jirnass bija ārā pa vārtiņiem. Bet kur Riho bija nozudis? Kā zemē ielīdis. Tikai Ķerta, Pēteris un Marju stāvēja ce[a vidū un neizpratnē skatījās te uz vienu, te otru pusi.
— Vai jūs viņu redzējāt? — Jirnass skaļi sauca.
— Kuru tad? — Marju atsaucās.
Jirnass piegāja pārējiem klāt.
— Riho bija dārzā, — viņš teica. — Glūnēja no ceriņu krūma.
Tagad vairs nebija nozīmes kaut ko slēpt. Visā šajā spēlē vienīgais nopietnais numurs bija Riho. Jirnass īsumā paskaidroja, kā viņš nejauši bija pārsteidzis Riho.
— Dīvaini, — Marju brīnījās. — Kāpēc viņam bija mums jāuzglūn?
Jirnass paraustīja plecus. Viņu vairāk intereseja tas, kā Riho tik īsā laikā bija spējis nozust.
— Man jāpieskata sīkais, — Pēteris nomurmināja un, pārlieku steigdamies, aizgāja atpakaļ uz Marju dārzu. ,
— Riho varbūt ieskrējis pretējā dārzā, — Ķerta teica.
Bet arī tas nelikās ticami. Pretējais dārzs bija klajš,
tur cita nekā nebija kā pāris kartupeļu vagu un nobradāts zālājs. Arī no turienes Riho nebūtu varējis nozust nepamanīts. Virs ādas jakā, kas tobrīd iznāca no pretējās mājas, bija redzams kā spogulī. Neviens koks, ne krūms viņu neaizsedza.
Vīrs ādas jakā iznāca uz ielas, skaidrs — tas bija šoferis. Turpat stāvēja viņa smagā automašīna ar slēgtu kravas kasti.
— Labdien! — Marju sveicināja vīru.
— Labdien! Labdien! — vīrs atņēma. — Vai pie manis nāci?
— Jā, — Marju atbildēja. — Vai tālu brauksiet?
— Kur citur kā pie saviem purva ērmiem. — Virs pasmaidīja un iekāpa kabīnē.
Motors ierūcās, un automašīna lēni sakustējās. Bērni pagāja sāņus nost no putekļiem.
— Es tiešām nesaprotu, kādēļ Riho bija vajadzīgs mums uzglūnēt, — Marju atkal brīnījās. — Viņš būtu varējis tāpat pie mums atnākt.
Jirnass izklaidīgi sekoja ar skatienu aizbraucošajai mašīnai. Un pēkšņi…
Vai tā bija acu apmānīšana vai kas cits? No kravas kastes it kā pavīdēja kāda seja. Tikai uz mirkli. Un tomēr Jirnasam likās — viņš tajā būtu pazinis Riho seju.
— Kurp mašīna aizbrauca? — Jirnass satraukts vaicāja.
— Pie melioratoriem, — Marju atbildēja. — Sis cilvēks strādā melioratoru brigādē.
Jirnasam pār muguru noskrēja auksti drebuļi. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tie bija telepātiskie drebuļi. Ak šitā! Automašīna brauc pie melioratoriem. Un kravas kastē sēž Riho. Jo viņš, Jirnass, bija domājis: «Pazūdi no šejienes kaut vai Kikerperas purvā!»
11
— Ar telepātiju jāizbeidz, — Jirnass nomākts teica. — Es nedomāju vairs savas telepātiskās spējas tālāk attīstīt.
— Neuztraucies taču tik briesmīgi! — Kaurs viņu mierināja. — Kad mēs Riho būsim no tā nolādētā purva laimīgi izmakšķerējuši, gan tu atkal runāsi citu valodu.
Kaurs bija noliecies par karti. Viņš jau ilgāku laiku meklēja Kikerperas purvu.
— Es ir nedomāju runāt citu valodu, — Jirnass atbildēja. — Man telepātija ir līdz kaklam. Riho var iekrist kādā dziļā akacī, varbūt pat viņu nevarēs kārtīgi apbedīt. Tās velna telepātijas dēļ cilvēkam jāiet bojā…
Viņš bija tuvu raudam.
— Nomierinies, Jirnas! — Ķerta teica. — Riho nav nekāds mazais bērns, ka viņš ne no šā, ne no tā līdīs akacī.