— Telepātija viņu iedzīs akacī, — Jirnass šņukstēja. — Telepātija sagandēs visu mūsu dzīvi.
Mēliks stavēja pie loga ar muguru pret citiem un skatījās uz ielu. Viņš bija neizprotami mazrunīgs, un likās, it kā vairītos uz citiem paskatīties. Bet nu viņš apgriezās un teica Jirnasam:
— Ja Riho purvā nokļuvis ar telcpātijas palīdzību, viņš tikpat labi var no turienes arī izkļūt.
— Protams! — Kaurs iesaucās. — Mēs viņu izglābsim ar telepātiju, ka nemetas! Vai tu spēj koncentrēties, Jirnas?
— Mēģināšu, — Jirnass negribīgi norūca.
Viņam telepātija tik tiešām jau bija galīgi līdz kaklam, bet tobrīd tā šķita vienīgā iespēja darīt kaut ko Riho labā. Nedrīkst ļaut cilvēka dzīvei nodzist tikai tādēļ vien, ka telepātija tev pēkšņi kļuvusi nepatīkama. Te, četrās sienās, Jirnasa mazajā istabiņā koncentrēties bija manāmi omulīgāk nekā sētā, kur traucēja sveši skatieni no ielas vai no blakus mājām.
— Ķersimies pie lietas, — Kaurs teica. — Laiks iet.
Jirnass noņēma vesti un nolika to uz grīdas, lai zem
galvas būtu kas mīksts. Tad, Kauram piepalīdzot, pacēla kājas gaisā un atspieda tās pret krāsni.
— Lūdzu klusēt! — Kaurs paziņoja. — Iet vaļā!
Un Jirnass sāka klusi runāt:
"— Uzklausi mani, Riho, — viņš iesāka. — Turies tālāk no viltīgiem akačiem. Purvs ir bīstams un mānīgs. Tas var ieraut tevi dūņās un guldzošajā rīklē. Tas var aprīt tevi savā briesmīgajā, kurkstošajā vēderā. Turies tālāk no akačiem, Riho! Neaizmiedz vēl mūžīgā miegā, atgriezies pie saviem biedriem un draugiem! Nāc atpakaļ, Riho, nāc atpakaļ!
Ilgāk Jirnass vairs nespēja nostāvēt uz galvas, un ar to telepatiskā ietekmēšana beidzas.
— Tātad Riho tev jau ir biedrs un draugs, — Mēliks iedzēla.
5i maziet žultainā piezīme tomēr Jirnasu sevišķi nesakaitināja.
— Labāk lai viņš būtu mans draugs nekā līķis purva dibenā, — viņš cienīgi atbildēja.
Tagad Jirnass bija mazliet nomierinājies. Viņš bija darījis visu, kas bija viņa spēkos. Varbūt notikušais ar telepātijas palīdzību vēl būs vēršams par labu.
Kaurs atkal sāka pētīt karti.
— Kikerperas purvs diemžēl vispār neeksistē, — viņš neziņā samulsis paziņoja.
— Padoma labi. — Mēliks īgni nosmīnēja. — Kā tad Riho varēja aizbraukt uz Kikerperas purvu, ja tads Kikerperas purvs vispār neeksistē?
— Nezinu, — Kaurs atbildēja. — Bet pamest Riho pilnīgi telepātijas varā mēs arī nedrīkstam.
Kauram gan bija sava taisnība. Ja Riho nogādāts uz purvu, tad jādara kaut kas lietišķāks, lai viņam palīdzētu no turienes izkļūt.
— Nāk! — Mēliks pēkšņi iesaucās, viņš joprojām bija cītīgi vērojis ielu.
Visi trauksmaini pieskrēja pie loga.
Un tiešām nāca. Pēteris un Marju. Pirms kādas pusstundas viņi bija aizgājuši pie Riho uzzināt, vai pa to laiku Riho nav pārnācis mājās un kāda tur ir atmosfēra.
— Jau no sejām redzams, ka labu ziņu viņiem nav.— Kaurs nopūtās.
Diemžēl viņam bija taisnība.
— Kaut kas traks, — Pēteris ienākdams paziņoja. — Trakak, nekā varēja domāt.
Marju acis bija apsarkušas.
Izrādījās, ka Reugu ģimene bija taisījusies braukt uz laukiem pie Riho vecatēva, lai viņu apsveiktu ar sešdesmito dzimšanas dienu. Kā nekā liela jubileja. Bija izcepts vareni liels kliņģeris — īsts milzenis, no pašu dārza bija nogrieztas puķes un sataisīta buķete, un daudz kas cits. Riho bija stingri pavēlēts, vēlākais, pulksten sešos pārnākt mājās, lai viņi varētu īsta laikā tikt uz autobusu. Bet še tev — pulkstenis tagad ir pari deviņiem. īsta pastardiena! Riho mātei jauna kleita mugurā, tēvam aplikta kaklasaite un tā tālāk. Bet tas, kura nav, — ir Riho.
— Kaut kas jādara, — Kaurs teica, kad Pēteris un Marju bija visu izstāstījuši.
— Kliņģeris sakaltis un puķes novītīs, — Mēliks piemetināja.
Taču dīvaini — nevienam no viņiem neienāca prātā, ka, taisnību sakot, Riho patlaban izcieta pelnīto sodu par savām izdarībām. Raizes spieda to aizmirst. Un šīs pašas raizes par Riho it kā vel stiprāk saliedēja viņus visus.
Valdīja klusums.
— Mums jāiet turp, — Jirnass pēkšņi sacīja.
— Kurp? — Mēliks vaicāja. — Vai uz Kikerperas purvu?
Jirnass papurināja galvu.
— Mums jāiet pie Riho vecākiem, — viņš teica.
— Mums jāpastāsta, kas ar Riho noticis.
Izredzes uz sarunām ar Riho tēvu nevienam nesagādāja prieku. Viņi visi savā laikā šo to jau bija dzirdējuši par Riho tēva siksnu.
— Es šajā ekskursijā gan laikam nepiedalīšos, — Pēteris noņurdēja.
— Tas jau nekā nedos. — Arī Mēliks tā domāja.
— Mēs viņiem tikai vēl vairāk sabojāsim nervus. Tur tā kā ta ir liela jezga.
— Kā tad, — Pēteris apstiprināja. — Viņiem nervi jau tagad ir baigi sasprindzināti. Un ja mēs vēl visi barā gāzisimies iekšā …
Taču Jirnass palika pie sava.
— Es katrā ziņā aiziešu, — viņš vienā mierā teica.
— Viņiem vismaz jādabū zināt, kurp Riho aizbraucis. Neziņa ir vistrakākais, kas var būt. Un, ja jūs negribat nākt līdzi, es eju viens.
Tāda apņēmība neizbēgami ietekmēja pārējos. Jo vairāk tādēļ, ka Jirnass parasti visu ko gribēja veikt kopīgi-
— Es iešu tev lidzi, — Kaurs teica.
Galu galā Riho tēvs taču nesāks tūlīt pilnīgi svešus bērnus zilināt ar siksnu. Viņi nav nekā slikta nodarījuši.
— Es arī iešu, — Marju sacīja.
Riho viņai bija tik laipni palīdzējis aplaistīt puķes. Pēc kā tas izskatīsies, ja viņai tagad par Riho likteni nebūs ne auksts, ne karsts.
— Arī es iešu, — Ķerta teica.
Riho paliek Riho. Bet viņa vecāki tagad ir briesmīgi nobēdājušies. Jirnasam ir taisniba — neziņa ir pats trakākais, kas vien var būt.
— Nu, ja visi ies, tad es ari iešu. — Pēteris bija mainījis iepriekšējo nodomu.
Tātad atkal bija ievārīta baigā putra. Taču tagad neklājās tā uzreiz izvairīties. Vajadzēja no sākta gala būt gudrākam. Jau tad, kad Riho pirmo reizi runāja par ķīļa dzīšanu. Tagad vairs neko nevar darīt.
— Un tu? — Kaurs uzrunāja Mēliku. — Vai tu nāksi līdzi?
Mēliks neatbildēja.
— Kas tev šodien ir, Mēlik? — tagad Ķerta jautāja.
— Nekas, — Mēliks, neskatīdamies uz Ķertu, atbildēja. — Ko mēs te tik daudz ņemamies, labāk iesim.
12
Tā viņi gāja — Jirnass un Kaurs pa priekšu, aiz viņiem Marju un Ķerta, tad Pēteris un beidzot Mēliks, kurš no pārējiem bija atpalicis par kādiem desmit soļiem. Viņi steidzās, jo saule jau laidās un viņiem vairs nebija necik daudz laika. Arī viņus mājās gaidīja vecāki un varbūt bija noraizējušies.
Nonākuši līdz Riho mājas vārtiem, viņi palika uz ielas stāvam, lai mazliet atvilktu elpu un reizē arī saņemtu dūšu. Dūšu vajadzēja saņemt krietni — pat Jirnasa pašpaļāvība sāka pamazām šķobīties.
— Nez vai būtu vērts tūlīt visiem barā drāzties iekšā, — Pēteris domīgi pārlika. — Sie varbūt pārbīsies.
— Tas gan. — Kaurs bija ar Pēteri vienis prātis.
— Lai iet kāds pa priekšu kā delegāts vai kā lai saka.
— Un lai delegāts paņem rokā baltu karogu, — Mēliks iedzēla. — Tad nebūs jābaidās, ka viņš no Riho tēva dabūs pa ģīmi.