— Ne jau tas ir būtiski. — Kaurs sarauca uzacis.
— Delegātam psihiski jāsagatavo Riho vecāki. Viņam ar tiem jāparunājas pieklājīgi un sirsnīgi. Pēc tam varēs arī pārējie mierīgi ierasties, un mēs to lietu pa visiem novedīsim līdz galam.
— Kurš ies? — Marju vaicāja.
Brīvprātīgo nebija. Visi pēc kārtas skatījās cits uz citu. — Varbūt tu, Jirnas? — Mēliks ierosināja. — Tu uz tām domām nāci, un tu arī esi galvenais vaininieks.
Jirnass neatbildēja. Viņš izvilka kabatas lakatiņu un drūmi pētīja to. Diemžēl kabatas lakatiņš bija pārāk netīrs. Labi, ja tas vēl derētu deguna nošņaukšanai, kur nu baltajam karogam. Un Jirnass ņēma un izšņauca degunu.
— Būs laikam jābalso, — Kaurs teica. — Balsošana ir visgodīgākais veids, ar to delegāts iegūst pārējo uzticību.
— Mēs ar Marju jau bijām, — Pēteris pretojās.
— Es gan negribu būt delegāts.
— Bet ja mēs tev uzticamies? — Kaurs nelikās mierā.
— Ja tev ar balsošanu tiek parādīta uzticība, tad laikam tev būtu jāiet, ko?
Pēteris kļuva vēl nopietnāks. Uzticība… Tieši par to viņš bija noskumis, ka visi tik ļoti viņam uzticējās. Bet viņš… Viņš bija nācis šo uzticību iemantot ar viltu. Viņš bija nācis kā spiegs ienaidnieku nometnē, kur negaidot izrādījās, ka ienaidnieku tur nemaz nav. Tas sāpināja sirdi un modināja juceklīgas pārdomas.
— Ja jūs balsosiet, es labāk iešu uz mājām, — Pēteris teica. — Man visa šī jezga ir līdz kaklam. Laiks iet.
— Laiks tiešam ir iet, — Kaurs piekrita. — Drīz satumsīs. Purvā sāks mirgot purva uguntiņas, un tad Riho dziesma būs nodziedāta.
Un tad Ķerta teica:
— Iesim visi kopā!
Viņa iegāja pa vārtiem, un ar to šis jautājums bija izšķirts. Pārējie sekoja viņai. Kas tur pavisam! Ies vienotā frontē, bez delegātiem un baltiem karogiem. Ies tāpat vien. Riho vecāki jānomierina, tas ir viss.
— Nevajag pārāk trokšņot, — Pēteris teica, kad viņi devās pa kāpnēm augšup. — Citādi viņi domās, ka Riho tiek nests uz nestuvēm vai vēl ko trakāku.
— Ko trakāku viņi vēl var iedomāties? — Kaurs teica. — Akacī cilvēks iemūk bez jebkāda trokšņa.
— Beidziet! — Jirnass apsauca.
Pirms viņi gāja pie Riho vecākiem, viņš gribēja koncentrēties. Ne jau telepātiski, bet tāpat vien. Bet kā lai koncentrējas, kad citi pie auss pļāpā muļķības.
Pēteris un Kaurs apklusa, taču Jirnasam no koncentrēšanās tikpat nekas nesanāca.
— Kurš klauvēs? — Jirnass čukstus jautāja.
— Tam taču nav nekādas nozīmes, — Mēliks teica. — Vienalga, kurš.
Pārējiem gribot negribot bija jāpiekrīt. Tik tiešām, ja tā padomā — lai kurš no viņiem klauvētu, par sekām būs jāatbild visiem. Tomēr viņi kāpās atpaka| no durvīm, nevienam necēlās roka liktenīgajam klauvējienam.
— Vai atkal gribēsiet balsot? — Pēteris jautāja.
Taču jebkāda balsošana vai lozēšana pilnīgi atkrita,
jo pēkšņi atvērās durvis, un Riho māte izbrīnā paskatījās viņos.
— Ļaudis taču ir pie durvīm, — viņa sacīja. — Es dzirdēju graboņu un domāju, ka laikam Riho…
Tad Jirnass izslējās un, koncentrējies tikai pāris sekunžu, skaņā un skaidrā balsī teica:
— Riho dēļ mēs atnācām. Mums par Riho ir dažas ziņas.
— Ak debess! — Riho māte izbijās. — Vai kāda nelaime notikusi?
— Cerams, ka vēl ne, — Kaurs klusu un neskaidri atbildēja. — Varbūt to vēl varēs labot.
Taču šie Kaura vārdi, kuri patiesībā bija domāti kā mierinājums Riho mātei, neatstāja vēlamo iespaidu. Tādēļ Ķerta atrada par vajadzīgu pateikt:
— Lūdzu, neuztraucieties! Mēs tūlīt pastāstīsim, kas ar Riho noticis.
— Nāciet taču iekšā! — Riho māte aicināja un pagāja sāņus no durvīm. — Mēs esam briesmīgi nobēdājušies.
Pēc dažiem mirkļiem visi draugi jau sēdēja uz dīvāna cieši cits citam blakus.
— Kas tur atnācis? — no virtuves puses atskanēja zema vīrieša balss.
Riho māte atsaucās:
— Riho draugi atnākuši. Gribot kaut ko pateikt.
Uz bērniem paskatījusies, viņa ar skumju smaidu piebilda:
— Es nemaz nezināju, ka Riho ir tik daudz draugu.
Nu jā… Ar to draudzību tā bija, kā bija. Taču šobrīd nebija īstais laiks noskaidrot, kāda tā draudzība ar Riho īstenībā ir.
Istabā ienāca Riho tēvs.
— Man likās — mūsu jaunais cilvēks pārnācis mājās pārnakšņot, — viņš teica, uzacis raukdams. — Gribēju jau noņemt no biksēm siksnu.
Bargi vārdi… Bērni uz dīvāna sēdēja pilnīgi nekustīgi.
Arī Riho tevs laikam pamanīja, ka ciemiņus mazliet nobaidījis, tādēļ viņš turpināja laipnākā balsī:
— Par to siksnu… tur Riho pats ir vainīgs. Senāk es valkāju bikšturus, kā nekā mīkstāks materiāls, vai ne? Bet Riho no maniem bikšturiem iztaisīja kaķeni, un man bija jāpāriet uz siksnu.
Sājos vārdos bija jūtama humora pieskaņa. Visi atviegloti uzelpoja.
— Kur tas jūras laupītājs dauzās? — Riho tēvs noprasīja.
Nu bija pienācis izšķirošais brīdis. Nu bija jāpasaka taisnība.
— Viņš aizbraucis uz Kikerperas purvu, — Jirnass samulsis teica.
— Ko? — Riho tēvs ilgi skatījās uz Jirnasu. — Tu, puis, taču nebūsi nācis mani izmuļķot?
— Nenācu vis, — Jirnass pavisam klusu atbildēja, un viņa skatiens apstājās pie Riho tēva siksnas sprādzes.
— Kā tu teici? Uz kurieni viņš aizbraucis?
Marju paguva iebilst.
— Jirnass sajauca nosaukumus, — viņa ātri skaidroja. — Riho aizbraucis uz Kireveres purvu. Onkulis, kurš dzīvo mums pretī…
Un nepagāja ne piecas minūtes, kad Marju bija pastāstījusi, ka Riho, ļoti iespējams, būs nokļuvis tālajā Kireveres purvā.
Ak šitā, Jirnass prātoja. Telepātiskie spēki bija izsaukti, bet tad negaidot izrādījās, ka Kikerperas purva nemaz nav. Tagad, protams, telepātiskajiem spēkiem nekas cits neatlika kā nogādāt Riho uz kādu citu purvu. Piemēram, uz Kireveri. Kikerpera un Kirevere, kāda tur starpība!
— Ko tagad lai iesāk? — Riho tēvs, smagi nopūzdamies, jautāja.
Uz šo jautājumu neviens uzreiz neprata atbildēt.
13
Patiesību sakot, Riho pats nezināja, kādēļ viņš no Marju dārza tā pa kaklu pa galvu bija aizskrējis. Jirnasa negaidītā parādīšanās ceriņu krūmā it kā paralizēja viņa spēju domāt un neļāva mierīgi apsvērt stāvokli. Tiesa gan, lecot pāri sētai, viņam uz mirkli pavīdēja doma, sak, kāpēc viņš tik apkaunojoši bēg. Atmaskots viņš bija tā kā tā, ko nu vairs… Bet sasparojies viņš vairs nevarēja apstāties un drāzās cauri kaimiņu dārzam uz ielas. Tai pašā laikā atskanēja Jirnasa saucieni, un tad bija pārāk vēlu griezties atpakaļ. Tādā gadījumā šis miegainais Jirnass vēl varētu iedomāties, ka viņa kliegšanas dēļ barjerskrējiens palicis pusratā.
Riho bija ticis uz ielas. Skaidrāks par skaidru, ka viņam dažu sekunžu laikā jāpazūd. Ik mirkli Jirnass varēja viņu panākt, ik mirkli varēja arī visi pārējie mesties ārā pa Marju dārza vārtiņiem. Kur gan viņš varētu paslēpties? Pretējo māju dārzi pārāk klaji, lai tur atrastu pieklājīgu slēptuvi. Bet šī mašīna? Tieši kā pēc pasūtījuma tepat bija apstājusies smagā automašīna ar slēgtu kasti. Un pēc mirkļa Riho jau elsa kravas kastē, rūpīgi paslēpies kaktiņā, lai kāds viņu nejauši nepamanītu.