Jirnass sadrūma. Nu viņi visi aizjozuši. Aizjozuši un atstājuši viņu vienu par aukli. It kā viņam šis bērns būtu vajadzīgs! It kā viņš būtu šo bērnu no Kolgi Pētera izkaulējisl Būtu Jirnass atradies ārā, viņš aiz īgnuma būtu nospļāvies. Bet kādēļ viņam te istabā jākvern, turklāt vēl Ķertas istabā? Kādēļ viņš nevarētu iziet pagalmā, kur vismaz var brīvi nospļauties?
Jirnass saņēmās un izveda bērnu dārzā. Garastāvoklis Jirnasām tūlīt uzlabojās. Un kas tur pavisam! Pārējie tik un tā acumirklī būs atpakaļ.
Jirnass nolika bērnu zālājā. Mazulis tūlīt sāka pats uz savu roku tipināt pa dārzu, un likās — nemaz nav tik sevišķi uzmanāms.
Tepat arī mētājās gumijas bumba. Bet acīmredzot bumba bērnam vēl nebija īsti piemērota. Bērns vispār par bumbu nelikās ne zinis. «Kas tur pavisam,» Jirnass nodomāja. Viņš paņēma bumbu un piegāja pie mājas sienas, lai mazliet patrenētos. Viņam bija apnicis, spēlējot ar Ķertu, vienmēr palikt zaudētājam. Un slepena nojauta viņam teica, ka Ķertai savukārt apnicis arvien uzvarēt. Tikai trenējoties var kļūt par meistaru. Vajadzīgs treniņš. Pirmām kārtām treniņš. Viņš sāka spēlēt bumbu.
Beidzot nočīkstēja vārtiņi, Mēliks, Kaurs un Ķerta atgriezās visi reizē.
—• Kur sīkais? — Kaurs ievaicājās.
Jirnass satrūcies paskatījās visapkārt. Tik tiešām — kur ir bērns? Bērns nekur nebija redzams.
— Ko tas nozīmē? — Mēliks sarauca uzacis.
Fotoaparāts bija. Gumijas kaķis bija. Konfektes bija.
Tikai bērna nebija.
— Viņš nupat kā bija te, — Jirnass teica. — Vai vārtiņi bija aizbultēti?
Pārējie apgalvoja, ka vārtiņi bijuši kārtīgi aizbultēti.
— Tad viņš būs tepat dārzā, — Jirnass nomierinājās. — Viņam jābūt dārzā.
Draugi pārmeklēja dārzu līdz pat pēdējai pakrūmei. Taču bērnu neatrada.
— Tas ir kaut kas neiespējams, — Jirnass teica. — Viņš taču nevarēja pārrāpties pāri žogam.
— Varbūt žogā trūkst kāda dēļa, un viņš pa spraugu izlīdis ārā, — prātoja Mēliks.
Viņi nogāja visgarām žogam. Tiesa gan, viena sprauga atradās, viena vienīga sprauga — vienam dēlim bija nolūzis apakšgals. Kaķis vai mazs sunītis pa caurumu būtu varējis izlīst. Bet bērns? Nekādā ziņā.
— Varbūt viņš iegājis istabā? — Ķerta pieļāva šādu iespēju.
Diez vai tik mazs bērns būtu spējis ieiet pa durvīm, bet kur citur viņš varētu būt? Viņi izstaigāja visas istabas, virtuvi, vannas istabu, pieliekamo, it visu. No bērna nebija ne vēsts. Viņa nebija arī pagrabā. Jirnass pat gribēja ielūkoties bēniņos, bet bēniņu durvis bija aizslēgtas.
Visi četri atkal atgriezās dārzā. Tagad viņi meklēja bērnu pat kokos. Viņi sauca to gan pa vienam, gan visi reizē. Tomēr veltīgi.
— No šejienes viņš varēja izkļūt ārā vienīgi ar helikopteru, — Jirnass teica.
— 2ēl, ka tu neattapies pierakstīt šā helikoptera numuru, — Kaurs iedzēla.
Jirnass apvainojies klusēja.
Ari pārējie klusēja. Stāvoklis bija vairāk nekā nopietns.
Joprojām neviens nebilda ne vārda. Un kas gan te būtu sakāms? Bērnu nebija vairs kur meklēt — tas bija skaidrs. Cerību nebija nekādu. Nebija neviena paša pavediena, kas palīdzētu tikt pie skaidrības.
— Kaut kur taču šim bērnam tomēr jābūt, — pēc ilgākas klusēšanas sacīja Ķerta.
Jirnass smagi nopūtās. Jā, kaut kur …
Visi četri sēdēja zālājā. Mēliks bija atlaidies guļus un košļāja zāles stiebriņu. Jā, kaut kur… Bet kur?
Ķertas konfektes atradās tepat zemē. Neviens tās nekāroja.
Kaurs blenza uz savu gumijas kaķi. Viņam pēkšņi likās — pie visa vainīgs šis kaķis. Nebijis šā kaķa, viņš nebūtu aizgājis no bērna. Un tad bērns būtu tepat. Tas Kauram bija skaidrs. Viņš, Kaurs, nebūtu izlaidis bērnu no acīm. Viņš nav tāds kā dažs labs cits, kā šis te Jirnass. Nolāpītais gumijas kaķis! Nolāpītais Jirnass! Nolāpītais mazulis! Tomēr Kaurs itin labi saprata, ka šķendēties ir velti.
Bet tad pēkšņi nočīkstēja vārtiņi.
Jirnass pat satrūkās. Mēliks acumirklī piecēlās sēdus.
«Nolāpīta jezga!» nodomāja Kaurs.
Atskanēja soļi. Bija dzirdama saruna. Gar mājas stūri jau parādījās Kolgi Pēteris. Pēterim pa pēdām nāca acīmredzot viņa draugs Reugu Riho.
Čau, vecīši! — uzsauca Reugu Riho. — Kā sviežas?
— Čau! — Jirnass atņēma.
Pārējie klusēja.
— Mēs atnācām sīkajam pakaļ, — teica Pēteris.
Mēliks apķērās, ka vislabāk Pēterim tūlīt darīt zināmu patiesību.
— Sīkā šeit nav, — Mēliks klusu pasacīja. — Sīkais kaut kādā veidā pazudis.
— Nu, nū, — Riho novilka.
Bet Pēteris iesaucās:
— Tad ta neraža!
Tai pašā brīdī Pēteris pamanīja Ķertas pētījošo skatienu. Pēteris nezināja, kas Ķerta ir, viņš par Ķertu nezināja it nekā. Bet meitenes skatiens viņam nepatika. Tas it kā gribēja pārāk daudz izzināt, it kā gribēja redzēt cilvēkam cauri. Pēteris apsēdās pie pārējiem, un Riho sekoja viņa piemēram.
— Stāvoklis ir nopietns, — Kaurs teica.
— Stāvoklis ir vairāk nekā nopietns, — Pēteris piekrita. — Es jau tūlīt baidījos, ka tadam mūlāpam, kāds ir Jirnass, kurš katrs var bērnu nozagt.
— Jāizlemj, ko darīt tālāk, — Mēliks sacīja. — Manuprāt, jāsameklē milicis.
Pēteris vilcinājās ar atbildi.
— Kā jums tas gadījās? — Riho apvaicājās. Kaurs īsumā pastāstīja, ka Jirnass brītiņu palicis
viens ar mazuli un mazulis pa to laiku kā ūdenī iekritis.
— Vārtiņi bija aizbultēti, un žogā nebija neviena cauruma, — Kaurs pabeidza savu stāstījumu. — It kā sīko kāds būtu ar helikopteru aizvedis.
— Dīvaini, — Riho teica un nosvilpās caur zobiem.
— Tiešām dīvaini.
— Ar milici varētu nogaidīt, — Pēteris sacīja. — Var būt, ka sīkais tomēr uzrodas.
Mēliks paraustīja plecus.
— Kā zini. Bet, jo ātrāk milicis bērnu sāks meklēt, jo drošāk, ka ar viņu nekas nenotiks.
— Katrai lietai ir divas puses, — Pēteris iebilda.
— Ja mēs iesim pie miliča, mans tētis un mamma tūlīt dabūs zināt, ka sīkais pazudis. Man par to būs baigais brāziens.
— Viņi taču tik un tā dabūs zināt, — Kaurs, brīnīdamies par Pēteri, teica.
— Tur, lūk, tas suns aprakts, ka nedabūs vis, — Pēteris pārgudri iesāka. — Man Kanaverē dzīvo krustmāte. Es senčiem pasacīšu, ka esmu aizvedis sīko uz laukiem pie krustmātes. Tur viņš var padzīvoties vairākas di'enas. Viņš jau tur ir bijis.
— Tur viņš var dzīvot kaut vai veselu nedēļu, — Riho piebilda.
— Tas tik būtu forši! — Jirnass sajūsmā iesaucās.
— Tad arī man nekas nebūs jāsaka manam tētim un mammai.
— Protams, ne, — Riho teica. — Senčus pašā sākumā nav vērts jaukt iekšā.
— Varbūt derētu par to aprunāties ar pionieru vadītāju? — Ķerta ierosināja. — Varbūt viņa zinās padomu?
— Blēņas! — Riho nicīgi atmeta ar roku. — Tā jūs visi izlidosiet no pionieriem ārā. Padomājiet paši — tirgošanās ar dzīvu bērnu! Tas taču ir trakāk par neokoloniālismu. Kas starp puikām gadījies, ar to puikām pašiem jātiek galā.