Mēs jau zinām, ka visi pārējie brīnījās par Riho dīvaino nozušanu, un zinām arī, ka no pretējās mājas iznāca šoferis un aizbrauca. Kad motors sāka darboties, Riho uz mirkli sajuta stipru kārdinājumu izlēkt no mašīnas. Varbūt viņš ari būtu izlēcis, ja tajā mirklī viņam prātā būtu ienākusi vecātēva jubileja. Bet viņa domas bija citur, un viņam tobrīd nebija ne mazākās vēlēšanās skatīties acīs Jirnasam, Marju, Ķertai vai pat Pēterim. Tā viņš palika uz vietas un nolēma izlēkt izdevīgākā brīdī.
Vecātēva jubilejas svinības Riho ienāca prātā tikai tad, kad viņš no ciemata jau bija desmitiem kilometru tālu. Grūti bija aplēst, kad pienāks izdevīgais brīdis automašīnu atstāt. Jau ciematā šoferis brauca ātri. Nevienā ielu krustojumā viņš ātrumu nesamazināja tā, ka Riho varētu izlēkt, — labāk pāris dienu sirgt ar siksnas bakām nekā ļaut uz visu vasaru ieģipsēt savus locekļus. Te, ārā no ciemata, mašīna vēl negantāk drāzās uz nezināmām tālēm. Garām zibēja siena zārdi, |audis tīrumos, reizumis ceļmalā vaukšķēja kāds suņuks. Bet mašīna nepagurusi turpināja savu nāves braucienu.
Tieši par nāves braucienu Riho savās domās nosauca šo nelaimīgo ceļojumu. Un pie katra nākamā kilometru staba viņa sirds sažņaudzās arvien sāpīgāk. Mājās viņu drīz sāks gaidīt. Māte jau no rīta bija izgludinājusi viņa balto kreklu. Vismaz veselu nedēļu tika runāts par vecātēva lielo jubileju. Helmi tante ar dēlu bija solījusies pat no Sāmsalas ierasties. Bet viņš, Riho, tikai brauc un brauc, un viņam nav ne jausmas, kad šis brauciens beigsies.
Ja nu saņemtu dūšu un mēģinātu šoferim kaut kā dot zīmi? Labi stipri pieklauvētu vai kliegtu? Bet ej nu sazini, varbūt tad viss kļūs vēl trakāks. Zaķus necieš ne vilcienā, ne uz kuģa, un grūti iedomāties, lai kāds šoferis autozaķim teiktu paldies.
Divdesmit piektais kilometru stabs…
Sasodītais Jirnass! Vajadzēja viņam bāzt degunu ceriņu krūmā. Nez vai griezi viņš cerēja tur ieraudzīt, vai. Uzskata sevi par diez cik veiklu izlūku, bet pats kāpj otram cilvēkam tieši virsū. Roka sāp vēl tagad. Tikai Jirnasa dēļ šitas trādirīdis gāja vaļā. Kaut gan… Nu, ja atskatās pagātnē… Vai viņam vispār vajadzēja sākt ar to ķīli. Ar ķīļa iedzīšanu viss patiesībā sakās. Un tad vēl nodoms citus izmuļķot. Nezin kurš tagad ir muļķis? Tieši kā likteņa atmaksa…
Abpus ceļa pletās tikai mežs, kas kļuva arvien retāks.
Ja nopietni pārdomā, tad jāšaubās, vai ar ķīļa iedzīšanu būtu kas prātīgs iznācis. Šķiet, ka Mēlika draugi ļoti cieši sadraudzējušies ar Ķertu. Un Pēteris ir tāds, kāds viņš ir. Pārāk mīksts… Nu, vai tā sasodītā kaste reiz neapstāsies?
It kā par atbildi Riho izmisīgajai domai mašīna pa- gausināja gaitu. Vēl un vēl. Tagad tā jau gandrīz apstājās. Un nu Riho sandales noplaukšķēja pret grantēto šoseju. Mašīna pilnīgi nebija apstājusies, bet nogriezās pa labi uz mežu. Pareizāk sakot, uz purvu, jo tepat bija ceļa rādītājs — «Kireveres purvs».
Visapkārt valdīja nomācoša purva ainava, ceļmalā gan auga daži koki, bet mazliet tālāk pletās nemīlīgs klajums.
Te nu viņš stāvēja — viens un visu pamests. Pat mašīnas rūkoņa pamazām kļuva klusāka, kamēr beidzot apklusa pavisam.
Būdams šofera dēls, Riho pazina sava rajona apkārtni itin labi, kopā ar tēvu viņš bija izbraukājies pa daudziem ceļiem. Bet pie Kireveres purva viņš savā mūžā stāvēja pirmo reizi, pa šīm vietām viņam nekad vēl nebija gadījies staigāt. Kādēļ šī nolādētā mašīna nedrāzās, piemēram, uz vecātēva māju pusi? Tad viņš varētu vecākiem kaut vai telegrammu nosūtīt, sak, tā un tā, viņš nejauši jau ieradies dzimšanas dienas svinībās, lai vecāki pasteidzas. Bet, kā par spīti, mašīna bija braukusi tieši pretējā virzienā, bija atrāvusi viņu šurp, purvā, kur līdz pašam apvārsnim nebija saredzams neviens cilvēks, neviena māja un vispār nekādas dzīvības zīmes. Vienīgi vārnas laiku pa laikam noķēr- cās tur, līkās priedes galotnē, it kā zobodamās vai ļauni priecādamās.
Cik ilgi viņš te izsmieklam galu galā stāvēs kā kilometru stabs? Kaut kas jādara. Kaut kur jābūt, piemēram, autobusa pieturai.
Bet tai pašā mirklī Riho ienāca prātā, ka viņš savu maku bija atstājis mājās. Tīšām. Bija baidījies, ka tas varētu no kabatas izkrist, viņam pa Marju dārzu ložņājot. Tātad braukšana ar autobusu atkrīt. To nu viņš tur Marju dārzā ložņādams bija dabūjis! Atliek gadījuma mašīnas. Gan jau kāda uzņems. Žēl tikai, ka tās, liekas, te visai reti brauc.
Riho sāka lēni iet atpakaļ. Steigties nebija sevišķas nozīmes, kājām viņš mājā tik un tā agrāk par pusnakti netiks. Cik garš tas ceļš varētu būt? Savus trīsdesmit kilometrus vai pat vairāk? Brauciena beigās viņš vairs necik uzmanīgi nebija sekojis kilometru stabiem. Pieņemsim, ka trīsdesmit pieci. Kājāmgājējs noiet stundā piecus. īsi atpūtas brīži vēl piedevām. Būs diezgan ko iet.
Pēc brītiņa Riho panāca kāda sieviete uz riteņa, pa- gausinājusi gaitu, viņa pavaicāja:
—• Jaunais cilvēk, — vai Pūsalu bodē inventarizācija jau beigusies?
— Nezinu, — Riho atbildēja. — Neesmu šejienietis.
Sieviete saprotoši pamāja ar galvu un aizsteidzās.
Tagad Riho vismaz zināja, ka kaut kur uz priekšu atrodas Pūsalu bode. Pie bodes, ļoti iespējams, pieturēs kāda garāmbraucoša mašīna. Un it kā pašas no sevis viņa kājas sāka soļot ātrāk.
14
Riho soļoja pa šoseju noguris, izsalcis un bezcerīgs. Nākotne rādījās tumša kā nakts, un pati nakts vairs nebija tālu. Kājas bija pārgurušas un likās nejūtīgas. Arvien biežāk Riho apsēdās ceļa malā un atpūtās. Taču pēc atpūtas soļot ar katru reizi bija grūtāk, un tulznas pirkstos vēl skaudrāk sāpēja.
Pūsalu veikalā inventūra bija gan jau pabeigta. Taču labuma no tā nebija nekāda, jo vienīgā mašīna, kas uz mirkli pieturēja pie veikala, brauca pavisam uz citu pusi. Gaidīšana pie veikala labuma vietā drīzāk atnesa ļaunumu — svaigo ievārījuma pīrāgu smarža uzdzina milzīgu ēstgribu. Tagad veikals bija jau tālu aiz muguras, bet vilinošo smaržu nāsis aizvien vēl juta. Riho negribot iztēlojās vecātēva dzimšanas dienas viesību galdu. Aukstā gaļa un galerti, un šķiņķa šķēles, un vēl daudz kas cits. Un kliņģeris. Nē, kliņģera tomēr nav. Kliņģeris nav laikā aizvests tur. Riho neticēja, ka māte un tēvs bez viņa brauktu uz dzimšanas dienu. Bet kas tad notiks? Tagad pēdējais autobuss arī laikam jau būs aizgājis.
Tālu aiz muguras atskanēja motora rūkoņa. Varbūt laimēsies? Jau laikus, pirms automašīna vēl īsti labi nebija saredzama, Riho apstājās ceļmalā un, cerību pilns, pacēla roku. Vai pieturēs?
Nepieturēja.
Tā bija lieljaudas mašīna ar ķieģeļu kravu. Plašajā kabīnē sēdēja tikai šoferis. Bet nepieturēja. Aiztraucās garām.
Ir taču dažādi cilvēki, Riho sašutis nodomāja. Par rubli katrs šoferis ir ar mieru vest. Tikai parādi viņam to, un viņš mašīnu vai uz otru pusi pagriezīs. Bet tie sasodītie asfalta vilki saož, ka puikam naudas nav. Un no bērna prasīt arī ir neērti. Labāk piedot gāzi, nav viņu darīšana.
Riho soļoja tālāk.
Ko šie tur mājās lai domā? Sākumā, protams, bija nikni, tagad pagalam noraizējušies. Kad raizes pieaug, tad dusmas noplok, ar raižu palīdzību vēl kaut kā varēs no šīs putras izkulties ar daudzmaz veselu adu. Kad vecīši beidzot ieraudzīs, ka dēls dzīvs un vesels, tad raižu vietā nāks prieks. Ar priecīgu cilvēku ir iespējams pamazām visu nokārtot. Skaidrs.