Tagad atkal bija dzirdama mašīnas rūkoņa, šoreiz mašīna brauca pretim. Pretimbraucējas mašīnas Riho, protams, neinteresēja. Tās lai brauc vien, kurp vēlas. Viņam cits virziens.
Bet ko tad tas nozīmē?
Mašīna tuvojoties samazināja ātrumu. Tēva mašīna! Riho pazina numuru, viņš bija radis skatīties uz taksometru numuriem. Tēva taksis — un tik vēlā vakarā!
Bremzes nošņirkstēja.
— Kāp iekšāl
Mašīnā sēdēja tēvs savā personā. Un viņa bargajā sejā, kas raudzījās no nolaistā lodziņa, nebija ne vēsts no prieka par dēla atrašanu.
Riho piegāja pie mašīnas un atvēra durtiņas. Priekšā, blakus tēvam, sēdēja Pēteris. Pēteris šeit! Un aizmugurē… Aizmugurē gandrīz cits citam klēpī sēdēja visi pārējie — Mēliks, Jirnass, Kaurs, Marju, Ķerta. Tiešām neparasts stāvoklis. Muļķīgs stāvoklis, tas bija godīgi jāatzīst.
— Raizējies nu par tevi, it kā tu būtu paša bērns! — Jirnass iesaucās.
Paskaties, kur tikmēr sabiezējuši raižu mākoņi! Nekā nevar saprast. Vai šie grib viņu galīgi apmuļķot?
— Sēdies blakus Pēterim, — tēvs lika. — Satiksmes noteikumu pārkāpums tas gan būs, bet inspektors, domājams, guļ. Visi prātīgi cilvēki šajā stundā jau ir gultā… Ja viņi nesvin dzimšanas dienu vai nemeklē kādu pazudušu dēlu.
Mazs pārspīlējums, protams, taču Riho saprata gan, ko šie vārdi nozīmē. Labi vēl, ka Pēteris sēž starp tēvu un viņu. Kā nekā mazs amortizators vai kā lai pasaka.
Viņi pabrauca kādu gabaliņu uz priekšu, kamēr sasniedza apkārtceļu, uz kura varēja apgriezt mašīnu. Un tad tā drāzās atpakaļ uz ciematu.
Riho ievēroja, ka skaitītājs ieslēgts. Tēvs taču būtu varējis izslēgt, ja mašīnā brauc tikai savējie un ja inspektors jau guļ.
— Sis brauciens ies uz tavas kabatas naudas rēķina, — Riho tēvs paziņoja, it kā uzminēdams dēla domas. — Veselu mēnesi tu paliksi bez kabatas naudas, tā mēs savilksim galus kopā.
Ak tad šitā gan! Skaitītājs griežas. Griežas uz viņa kabatas naudas rēķina. Tad ir gan laupītāji šie asfalta vilki. Savam paša bērnam velk ādu pār acīm. Un visai kompānijai tas ir izpriecas brauciens. Interesanti, kā viņi vispār šajā vāģī gadījušies? Šobrīd tā kā neklātos izprašņāt. Gan Pēteris vēlāk pastāstīs.
— Kāds tad ir garastāvoklis? — Riho tēvs vaicāja.
Garastāvoklis? Par kādu garastāvokli var būt runa!
— Atkarībā no tā, no kāda viedokļa ņem.
Likās — Riho tēvam tāda atbilde nepatika.
— No tavas audzināšanas viedokļa jāņem siksna, — viņš teica. — Bet tagad diemžēl nav laika. Ja mēs vēl gribam tikt uz dzimšanas dienu…
— Vai mēs tomēr brauksim? — Riho vaicāja.
— Ar šo pašu mašīnu būs jābrauc.
Riho kļuva mazliet vieglāk. Nu, ja tēvs taksometru izvedis no garāžas, ja tomēr brauks, tad tas vēl nav visļaunākais. Bet kā šie zināja viņu meklēt uz ceļa? Tā jau bija kā… kā telepātija vai kas tamlīdzīgs…
— Tevis dēļ es nevarēšu vairs uz vecātēva veselību glāzi pacelt, -- Riho tēvs nosūrojās. — Rīt no rīta būs jāsēžas pie stūres.
Nu jā, no tā viedokļa, protams, bija nelāgi. Kā nekā sešdesmitā dzimšanas diena. Jubileja kā jubileja. Un tādā gadījumā glāzīte piederas pie lietas.
Te pēkšņi pakaļējā sēdeklī sakustējās Jirnass, kurš bija kā ieķīlēts starp Kauru un Mēliku.
— Taisnību sakot, — viņš negaidīti ierunājās, — Riho īstenībā nemaz nav vainīgs.
— Uja! — Riho tēvs izbrīnījās. — Nez kurš tad cits te būtu vainīgs?
— Es, — Jirnass paziņoja. — Es viņu ietekmēju ar telepātiju.
Riho tēvs sāka smieties. No visas sirds. Likās neticami, ka šis īgnais cilvēks tā prot smieties.
— Ak tad telepātijas ce|ā … — viņš beidzot teica. — Nav jau peļami, ka tu aizstāvi savu draugu tm gribi glābt viņa ādu. Bet tev nevajadzētu man šitādus jokus stāstīt ar tik nopietnu ģīmi.
Arī Riho bija pārsteigts. Tiešām divaini kālab Jirnasam viņš būtu jāaizstāv? Pirmīt runāšana par raizēšanos un tagad vēl telepātija …
— Atvainojiet! — arī Kaurs ierunājās. — Tie tomēr nav tikai joki. Jirnasam tiešām piemīt telepātiskas spējas. Zinātniski pilnīgi pierādītas spējas.
Riho tēvs tomēr vēl nevarēja to uzņemt nopietni.
— Ak tad Jirnass manu dēliņu ar lāstiem bija iedzinis purvā! — Viņš jautri pavīpsnāja.
Bet Riho noprata, ka, pateicoties telepātijai, viņš šoreiz laikam tiks cauri ar veselu ādu. Kad tēvs jau ir tik labā omā, ka sācis smieties, tad no siksnas nav vairs daudz ko baidīties. Lai būtu kā būdams, bet Jirnass, velns parāvis, tomēr caur un cauri ir goda vīrs. Butu taču viņš, Riho, to agrāk zinājis! Tad viņam doma par ķīļa iedzīšanu vispār nebūtu radusies.
Kaurs atkal paziņoja gandrīz vai dusmīgi:
— Tā nav pirmā reize, kad Jirnass ar telepātiju strādājis u^ goda. Ņemsim kaut vai gadījumu ar Pēteri. Viņš telepātiski izsauca Pēteri pie sevis, un pēc tam visi kopā taisīja piramīdu un …
Jirnass nemanot ar celi piegrūda Kauram, un vārdu plūdi mitējās. Kaurs saprata, ka viņš savā aizrautībā būs izpļāpājis vairāk, nekā vajag. Bet kas viņam atlika, ja kāds negribēja noticēt Jirnasa spējām? Bija vajadzīgi fakti. Tikai ar faktiem bija iespējams citus pārliecināt.
Bet tad Pēteris vairs nevarēja izturēt. Cik ilgi viņš locīsies un vairīsies? Cik ilgi šīs paslēpes lai velkas? Un viņš nopūzdamies teica:
— To visu mēs ar Riho izplānojām. Šoreiz ar telepātiju te nekā kopīga nav.
Un tīri negaidot Riho arī piebilda:
— Mēs gribējām iedzīt ķīli, un tas bija viss.
— Ķīli? — Mēliks izbrīnījās.
Viņš sāka aptvert. Un arī pārējie sāka aptvert.
— Mēs to vairs nedarīsim, — Riho nosolījās.
Klusums. Visu, kas bija nācis klajā, vajadzēja sagremot. Pat Riho tēvs neteica un neizvaicāja nekā, acīmredzot arī viņš saprata, ka te runa ir par bērnu pašu darīšanām.
Bet Jirnass pēkšņi sajuta milzīgu atvieglinājumu. Varbūt viņam nemaz nepiemīt telepātiskas spējas! Varbūt viss notikušais bijis tikai sagadīšanās?
Automašīna iebrauca ciematā.
15
Mēliks gāja uz veikalu. Viņam bija jānopērk piens, maize, desa un sviests. Viņš vēl joprojām bija sliktā omā un, ieiedams pa veikala durvīm un ieraudzīdams diezgan garu rindu, nebūt nekļuva priecīgāks. Rindā stāvēja galvenokārt sievietes. Tās parasti iepērkas ilgi. Savu pusstundu no jaukās vasaras dienas var mierīgi norakstīt. Stāvi tik — un vairāk nekā.
Bet tad Mēliks pamanīja pie letes Ķertu, un Ķerta ar rokas mājienu paaicināja viņu pie sevis. Sievas, kas stāvēja aiz Ķertas, tobrīd pārrunāja kaut kādas kāzas — kas tik viss bijis kāzu galdā celts un cik labi izskatījies jaunais pāris, un kurš ar kuru dejojis, un tā tālāk. Šīs pārrunas saistīja sieviešu uzmanību, tādēļ neviena nesāka skaisties par to, ka Mēliks palika stāvam pie Ķertas un dabūja iepirkties bez ilgas rindā stāvēšanas.
— Tu esi ieradies īstā laikā, — Ķerta sacīja, kad viņi abi iznāca no veikala.
— Jā, — Mēliks piekrita. — Man paveicās. Rindas ir briesmīgi apnicīgas.
Tad Ķerta viņam vaicāja:
— Vai tu vēl arvien esi tāds?
— Kāds tad? — Mēliks atvaicāja.
— Tāds kā vakar.
Mēliks paraustīja plecus.