— Nezinu. Kāds tad es vakar biju?
— Noslēgts, — Ķerta teica.
Mēliks nodomāja, ka īstenībā Ķerta būtu varējusi pateikt daudz trakāk. Iepriekšējā dienā viņš bija izturējies neciešami. Kā vecs īgņa. Un tikai tādēļ, ka Ķerta bija gājusi pastaigāties ar Pēteri un ka šo pastaigu viņi bija iepriekš norunājuši. Iznāca tiešām muļķīgi.
— Šodien es neesmu noslēgts, — Mēliks teica.
Un Ķerta sacīja:
— Nu tad pastāsti!
— Ko lai es stāstu? — Mēliks jautāja.
Nevarēja taču sākt stāstīt, ko viņš juta, noskatīdamies, kā Ķerta pastaigājas ar Pēteri un Madisiņu. Viņi izskatījušies kā ģimene. Un tas viņam stipri ķēries pie sirds.
— Liekas — tu kaut ko man gribēji jautāt, — Ķerta teica. — Toreiz, kad bijām kapos. Atceries?
— Kā nu neatcerēšos, — Mēliks atbildēja. — Bet ta ir garāka runāšana.
— Es jau rīt braukšu projām. Kad tad mēs vēl dabūsim ilgāk parunāties.
Ķertai, protams, bija taisnība. Rīt viņa aizbrauks.
Ar pusdienas autobusu. Ja vēl gribētu parunāties, tad šobrīd varbūt tā ir pati pēdējā iespēja.
— Es tevi pavadīšu, jā? — Mēliks piedāvāja. — Bet mums jāiet ar līkumu. Jirnass dzīvo mazliet par tuvu.
— Labi, iesim ar līkumu, — Ķerta bija ar mieru. — Vai tik tev piena pudeles nenovelk roku?
— Piena pudeles ir sīkums, — Mēliks iebilda un pārlika tīkliņu no labās kreisajā rokā.
Viņi nogriezās pa tuvāko ielu. Apmest līkumu tik tiešām vajadzēja, jo Mēlika balss saites arī šodien nebija necik vaļīgas. Viņi bija nogājuši labu gabaliņu klusējot, līdz Mēliks, atkal pārlicis tīkliņu, beidzot teica:
— Es gribēju tev prasīt padomu sakarā ar savu romānu.
— Man? — Ķerta nobrīnījās. — Es vispār neprotu rakstīt, goda vārds. Skolā ar sacerējumiem man vienmēr ir posts. Neuznāk iedvesma.
— Ar sacerējumiem man iet uz mata tāpat, — Mēliks teica. — Bet, kad tu raksti tāpat sava prieka pēc, tad ir pavisam citādi.
Ķerta piekrita, ka tā varētu būt, un Mēliks turpināja:
— Tu zini, ka man šajā romānā tēlota meitene?
— Tā, kura ir man līdzīga?
— Nu jā. Un vēl man tur tēlots kāds puisis.
— Puišiem taču jābūt trim, — Ķerta atcerējās.
— Tas gan, — Mēliks teica. — Bet tie divi man šobrīd nav svarīgi. Tagad mani interesē tikai viens…
Pareizāk sakot, viens puisis un meitene. Es domāju par romāna beigām. Tieši par beigām es gribēju ar tevi apspriesties.
— Ak par beigām! — Ķerta klusu teica.
— Spiegs ir notverts, — Mēliks turpināja. — No tā viedokļa viss ir kārtībā. Bet vēl tur ir zēns un meitene… Viens nobeiguma variants man jau ir līdz galam izdomāts, tikai es nezinu, vai tas ir pietiekami tipisks. Jo meiteņu psihi es pagalam nepazīstu.
— Kādas tad beigas tev ir? — Ķerta jautāja.
— Tās ir tādas… Meitenei jāaizbrauc. Vai nu uz kādu pilsētu, vai… Vārdu sakot, viņa aizbrauc. Saproti?
— Droši vien, — Ķerta atbildēja.
— Bet zēns ar meiteni ir sadraudzējušies vai kā lai saka. Un viņiem jāšķiras.
— Tad jau tās ir paskumjas beigas, — Ķerta atzina.
— Kā tad, — Mēliks apstiprināja. — Tieši tādēļ es arī esmu nobažījies. Un es domāju, ka mans varonis varētu, piemēram, krāt pastmarkas.
— Markas? — Ķerta nobrīnījās. — Tu domā, ka tas padarīs beigas priecīgākas?
— Domāju gan, — Mēliks paskaidroja. — Ja zēns krāj markas, tad meitene varētu viņam šad tad rakstīt. Kā tev liekas? Vai tas ir pietiekami pārliecinoši?
— Manuprāt, tas ir pavisam viegli iedomājams, — Ķerta teica. — Tikai zēnam, protams, būs jāatbild meitenei.
— Skaidrs, — Mēliks teica. — Kā tad citādi. Dažas meitenes jau arī krāj markas.
Ķerta neatbildēja, un viņi labu laiku gāja klusējot.
— Tātad tas ir skaidrs, — Mēliks īsumā rezumēja sarunu. — Ja zēns un meitene ilgstoši sarakstīsies, tad romāna beigas uz lasītāju neatstās nomācošu iespaidu. Jo vairāk tādēļ, ka spiegs ir notverts — un cauri.
Bet tad pēkšņi Ķerta iejautājās:
— Vai tu, Mēlik, markas krāj?
— Vēl nekrāju, — Mēliks nosarcis klusu noteica. — Esmu nodomājis visā drīzumā to sākt.
— Es gan nesākšu. — Ķerta smējās. — Bet tu tomēr vari man rakstīt.
Tagad smējās abi. Jirnasa māja jau bija redzama.
BEIGAS
Viņi stāvēja pie pieturas un gaidīja autobusu — Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta.
— Un tu aizbrauksi, — Jirnass teica.
Ķerta pamāja ar galvu.
— Vai tu vēl kādreiz atbrauksi mūs apciemot? — Kaurs vaicāja.
Ķerta paraustīja plecus un viegli nopūtās.
— Es gribētu gan atbraukt, — viņa teica.
Šķiršanās kļuva mazliet skumja. Mēlika romāns, domājams, beigsies daudz priecīgāk.
— Tev noteikti jāatbrauc, — Jirnass teica.
Ari Mēliks gribēja kaut ko sacīt, bet tai pašā mirklī no aizstūra jau iegriezās autobuss, un Mēliks tā ir nebilda ne vārda. Viņš tikai paņēma Ķertas koferi, lai to ieceltu pa autobusa durvīm.
Autobuss bija klāt.
— Uz redzēšanos!
— Uz redzēšanos, Ķerta!
Jirnasam pēkšņi atausa atmiņā, ka viņi savā laikā tepat bija gaidījuši Ķertu — pavisam citādā noskaņā. Viņi pat brīžiem bija cerējuši, ka autobuss ieskries grāvī. To atceroties, viņam kļuva neērti. Un, kad autobuss bija aizbraucis, Jirnass nolēma vēlreiz telepātiski koncentrēties. Viņš cieši samiedza acis un nomurmināja:
— Atgriezies mājās laimīgi, Ķerta!
SATURS
īSTS KRIMiNāLSTASTS
LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI
STĀSTS PAR TELEPāTiJU
Vidējā skolas vecuma bērniem
Eno Rauds LIDOJOŠIE SĶīVJI
Redaktore T. Pētersone. Māksi, redaktors A. Sprūdžs. Tehn. redaktore J. Mazure. Korektore M. Ņikitina.
Nodota salikSanai 1976. g. 30. novembrī. Parakstīta iespiešanai 1977. g. 3. februārī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 84X108'/a2. 7 flz. iespiedi.; 11,76 uzsk. iespiedi.:
11,76 izdevn. 1 Metiens 151)00 eks. Maksa 55 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 55/28137B-276 Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsis izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 5475-L Vāks un ielīmes iespiestas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasut. Nr. 116.
[1] oderi valdi — kartupeļu šķirne. (tulk. piezīme.)