— Tas gan, — Pēteris piekrita.
— Bet ko iad, ja mēs sīko arī rīt neatradīsim? — Kaurs jautāja.
— Tad gaidīsim līdz parītam, — teica Riho. — Kaut kur taču šim jābūt. Nevar taču viņš pazust no zemes virsas. Mēs viņu noteikti atradīsim. Iespējams, ka drīz avīzēs parādīsies sludinājums: atrasts tāds un tāds bērns ar tādām un tādām pazīmēm. Un tad mēs viņu saņemsim no atradēja. Lai jauktu pēdas, mēs bērnu vēl uz pāris dienām aizvedīsim pie Pētera krustmātes, un nevienam nebūs jāzina, ka viņš vispār jebkad būtu pazudis.
Beidzot arī Ķerta bilda:
— Ko tu, Pēter, saki par šādu plānu?
— Es domāju tāpat kā Riho, — Pēteris sausi atbildēja. Sī Ķerta patika viņam arvien mazāk un mazāk.
— Protams, mums visiem pa to laiku sīkais cītīgi jāmeklē, — Riho piekodināja.
— Kādēļ mums visiem? — Kaurs vaicāja. — Tev taču gar notikušo nav nekādas daļas.
— Es esmu Pētera draugs, — Riho uzsvērti teica.
— Kas tur pavisam, — Mēliks samierinājās. — Nu tad gaidīsim un meklēsim.
Riho nokrekšķinājās.
— Atliek vēl nokārtot… jautājumu par nomas maksu.
Visi uzreiz saspringti paskatījās uz Riho.
— Nu jā, — Riho teica. — Divdesmit kapeikas par stundu, vai kā jums tur bija. Skaitītājs, tā sakot, griežas.
Klusums. Taču šai klusuma brīdī daudz kas tika pārdomāts.
— Nedomājiet neko sliktu, — Pēteris teica. — Galu galā, ja tā ņem, paši esat vainīgi.
— Darījums paliek darījums, — Riho nomurmināja.
Mēliks iegrūda roku kabatā.
— četrdesmit kapeikas. Vairāk patlaban man nav klāt. — Viņš pasniedza naudu Pēterim. — Divdesmit bija iemaksātas.
— Tam visam ir laika gana, — Pēteris sacīja. —Neesam jau nekādi rīkļurāvēji. Galu galā dosiet, cik varēsiet.
— Kad sīkais būs atrasts, gan tad noskaidrosiet, cik beigās sanāks, — Riho piemetināja.
— Protams, — Mēliks piekrita.
Ko citu viņš būtu varējis teikt?
— Ja jums skaidras naudas nepietiks, — Riho teica,
— varēsiet dot kādu mantu. — Viņa skatiens uz mirkli pakavējās pie Mēlika fotoaparāta. — Gan jau salīgsim.
— Tas viss ir tīrais nieks, — Pēteris noteica. — Pats svarīgākais tomēr ir iespējami drīzāk atrast sīko.
—• Protams, protams, — Riho piekrita. — Nomas maksa ir tikai nenozīmīgs blakus jautājums. To apspriedīsim, kad sīkais būs rokā.
— Jāizlemj, kur viņu meklēt, — Mēliks prātoja.
— Man šķiet, ka Pēterim vispirms būtu jāapstaigā radi un paziņas. Varbūt kāds no tiem būs gājis te garām un, ieraudzījis svešā sētā pazīstamu bērnu, paņēmis to līdzi.
— Vārds vietā! — Riho iesaucās. — Tev ir kolosāls smadzeņu pods.
— Tam tā jābūt, — Kaurs teica. Viņš domaja, ka Mēliks šādos gadījumos orientējas labāk nekā dažs labs cits, jo raksta dēku romānu.
— Radu un paziņu man ir vai melnais tūkstotis, — Pēteris paziņoja. — Lai tos visus izķemmētu, paies gandrīz diena. Bet ko jūs pa to laiku darīsiet?
— Mēs pa to laiku pārdomāsim visu un sastādīsim rīcības plānu, — Mēliks atbildēja.
Likās — nevienam nekā būtiska nav ko piebilst, un viņi norunāja, ka vakarā atkal satiksies tepat Jirnasa dārzā.
— Pagaidām uz redzi! — Pēteris teica.
Un Riho piebilda:
— Ja pa šo laiku kaut ko padzirdat, tad … Pētera adrese jums ir zināma.
Adrese bija zināma, bet daudz kas vēl nebija zināms.
Pēteris un Riho aizgāja.
6
— Tie tik ir tipini, — Jirnass nopurpināja, kad vārtiņi divas reizes bija nočīkstējuši. — Tirgojas ar nelaimīgā bērna liķi.
— Nu, nu! — Mēliks iesmējās. — Par līķiem vēl ir pāragri runāt.
— Toties smieties ir divtik pāragri, — Jirnass apvainojies atcirta.
— Nomas maksa īstenībā ir tikai nenozīmīgs blakus apstāklis, — prātoja Kaurs. — Tomēr ar laiku tā var pāraugt mūs pašus. Paies nakts, un vēl divi rubļi būs klāt.
— Ja man būtu pazudis brālītis, — Ķerta ierunājās, — man tāda nomas maksa ne prātā nebūtu ienākusi. Es vispār nezinātu, ko aiz tik lielām bēdām darīt.
—Tur jau ir tas āķis, — Mēliks nobažījās.
— Kāds āķis? — Jirnass brīnījās.
— Nu, āķis visā šajā būšanā. Manuprāt, nomas maksa šiem rūpēja vairāk nekā sīkais.
— Jā, — Ķerta teica. — Es vērīgi skatījos uz Pēteri. Izdzirdīs, ka mazais pazudis, viņš it nemaz neno- bijas. Viņš teica gan: «Tad ta neraža!» — bet īstenībā nemaz nebija tik ļoti nobijies. Ja man būtu pazudis brālītis …
— Starp tevi un Pēteri ir liela starpība, — Jirnass pārtrauca meiteni. — Pēteris ir tik bezkaunīgs, ka no viņa var visu ko sagaidīt. Es nebrīnītos, ka viņš būtu gatavs sava brālīša līķi pret «Volgu» izmainīt.
— Liecies taču reiz mierā ar līķiem! — Mēliks patiesi noskaitās. — Citādi es tevi pašu pataisīšu par īstu līķi.
— Par tādu, kas prastu sīko uzmanīt, — Kaurs piebilda.
— Un tu savus jokus pataupi citai reizei, — Mēliks uzbrēca.
— Tikai neķildojieties, — Ķerta samierinoši sacīja.
Visi saprata, ka šobrīd ķildošanās ir pavisam nevietā.
— Tātad, — Mēliks atsāka, — Pēteris sava brāļa pazušanu uzņēma samērā mierīgi un par viņa likteni sevišķi neraizējās. Kā to lai saprot?
— Ko tu par to saki? — Jirnass jautāja.
Tagad Mēliks sacīja:
— Manuprāt, Pēteris varbūt ir daudz labāks izlūks nekā tu ar visu savu slavu. Es domāju, ka sīko Pēteris pats būs nozadzis.
Pārējie ar sasprindzinātu interesi skatījās uz Mēliku.
— Es tam neticu, — Jirnass paziņoja.
Mēliks bija izteicis interesantu apgalvojumu, taču tam trūka drošāka pamatojuma. Tiesa gan, ārēji Pēteris nelikās sevišķi izmisis par brālīša likteni, bet ej nu sazini, ko viņš īstenībā savā sirdī juta. Ir cilvēki, kas prot ļoti labi valdīt pār sevi. Un nebija arī izslēgts, ka Pēteris, būdams vieglprātīgs, pat lāgā nav izpratis, cik šads stāvoklis ir nopietns. Mēliks apķērās, ka viņam savs apgalvojums būtu labāk jāpamato, un turpināja:
— Kad Pēteris izdzirda, ka sīkais pazudis, viņš teica burtiski šādi: «Es jau no sākta gala baidījos, ka tādam mūlāpam, kāds ir Jirnass, kurš katrs pat no deguna priekšas nozags bērnu.» Viņš to pateica, pirms Kaurs bija pastāstījis, ka Jirnass kādu brīdi palicis viens ar sīko. Tātad Pēteris to zināja, citādi viņš būtu apvainojis mani vai Kauru. Bet kā viņš to varēja zināt? Viņš to ir redzējis. Viņš nācis te paslepus glūnēt un visu redzējis. Turklāt lieciet vēra — Pēteris nerunāja par sīkā pazušanu, bet par nozagšanu. Tas vien jau kaut ko izsaka.
Kaurs nodomāja, ka Mēliks droši vien raksta tīri labu dēku romānu. Var redzēt, ka uz to viņam ir nags.
— Tas viss vēl it nekā nenozīmē, — Jirnass mēģināja apstrīdēt. — Varbūt viņš tikai gribēja mani nomelnot un tādēļ minēja manu vārdu.
— Kādēļ tad viņš būtu gribējis tieši tevi nomelnot? — Mēliks jautāja. — Vai tad jūs kādreiz būtu sastrīdējušies?