Jirnass klusēja. Viņam bija jāatzīst, ka visi Mēlika apgalvojumi ir pamatoti.
— Un kurš zina, kāds snauža tu īstenībā esi? — Kaurs iedzēla. — Pat mēs to līdz šim nezinājām. Citādi mēs nebūtu atstājuši tevi divatā ar sīko.
— Nu vai zini…
Jirnasa rokas savilkās dūrēs. Ņirgāšanās bija aizgājusi par tālu. Un ja tā būtu notikusi tikai puiku starpā. Bet Ķerta sēdēja turpat un visu dzirdēja.
— Nesāciet nu atkal ķildoties, — Ķerta iebilda.
Jirnass mazliet nomierinājās. Labi vismaz, ka Ķerta
nesmējās par Kaura stulbajiem jokiem. Bet ar Kauru viņš vēl izrēķināsies.
— Starp citu, — Mēliks turpināja, — Pētera un Riho sarunās bija vēl kaut kas šaubīgs, proti, Pēteris solīja apstaigāt visus savus radus un paziņas un teica, ka to viņam esot milzu bars. Bet Riho aizejot teica burtiski tā: «Ja pa šo laiku kaut ko padzirdat, tad… Pētera adrese jums ir zināma.» Ko tas nozīmē? Viņi gaida mūs pie Pētera, bet paši skraida apkārt pie radiem un paziņām!
— Neko teikt, — Jirnass noteica. — Runāt tu runā vareni.
Viņš tomēr nekādi nespēja samierināties ar domu, ka bērns nozagts viņam tikpat kā no deguna priekšas.
— Es tikai pateicu to, kas man dūrās acīs, — Mēliks atturīgi atbildēja. — Pagaidām, protams, viss ir vienīgi pieņēmums.
— Ko tad nu lai dara? — Kaurs ievaicājās.
— Jāizpētī, vai sīkais ir pie viņiem vai ne, — Mēliks prātoja. — Jāaiziet pie Pētera.
— Ja sīkais tiešām atrodas pie viņiem mājās, — Jirnass teica, — viņi katrā ziņā uzmanīsies, lai mēs to nedabūtu zināt.
— Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Te būs vajadzīgs labs izlūks.
— Bet ja nu viņi bērnu aizveduši uz laukiem pie krustmātes, — Ķerta iebilda, — un mums par šo krustmāti stāstījuši, lai mūs maldinātu?
Zēni kļuva domīgi. Nē, tomēr kaut kas nesanāk. Aizvest Madisu uz Kanaveri Pēterim un Riho nebūtu pieticis laika. Autobusi tik bieži neiet. Ja viņi bērnu tiešām slēpj, tad tikai mājās.
— Lai notiek! — Jirnass beidzot sacīja. — So lietu es ņemšu savās rokās. Aiziešu pie Pētera. Kā neredzams gars.
— Lieliski! — Mēliks piekrita.
Ķerta pasmaidīja.
— Parādi… ko tu vari, — Kaurs teica.
— Bet ko tad, ja sīka tomēr tur nav? — Jirnass nobažījās. — Ko tad?
— Tad meklēsim sīko visi trīs, — Mēliks teica.
— Esmu pārliecināts, ka mēs viņu tomēr atradīsim.
— Tu teici — visi trīs? — Ķertas seja pauda pārsteigumu. — Vai tad mani tu vispār neskaiti?
— Es… es nezinu, — Mēliks samulsa. — Tu taču šajā ļembastā it nemaz neesi vainīga.
— Riho arī palīdz Pēterim meklēt bērnu.
Mēlikam ienāca prātā, ka Riho bija teicis — viņš esot Pētera draugs. Bet kas Ķerta viņiem ir? Viņi meiteni pazīst tikai kopš aizvakardienas …
— Tu, protams, vari mums palīdzēt, — Mēliks teica.
— Es tikai domāju, ka tev varbūt ir kaut kas prātīgāks, ko darīt.
— Tev gan ir dīvainas iedomas, — Ķerta nobrīnījās.
Vairāk par to viņi nerunāja.
Pienāca pusdienu laiks. Viņiem bija jāšķiras, lai pēc maltītes atkal satiktos tepat Jirnasa dārzā. Un, domājot par pazudušo bērnu, ikviens no viņiem nesa azotē krietnu bēdu nastu un mazītiņu cerības stariņu. Pagaidām viss bija atkarīgs no Jirnasa un viņa izlūkgājiena. Vispirms bija jānogaida, kā beigsies šis gājiens. Neviens negribēja ēst, tomēr viņi gāja pusdienās.
Tagad viss bija atkarīgs no Jirnasa.
7
Ķerta veikli uzsildīja uz gāzes plīts no brokastīm atlikušo griķu biezputru, bet Jirnass no maltītes atteicās. Viņš apgalvoja, ka ar pilnu vēderu nekāda kārtīga izlūkošana neiznākšot. Ar pilnu vēderu neesot pat ieteicams peldēt, nemaz nerunājot par izlūku gājieniem. Un peldēšana ar niršanu piedevām salīdzinājumā ar izlūkošanu esot tīrā niekošanās. Turklāt pilns vēders
padarot cilvēku omulīgu, kūtru un pašapmierinātu, un tādu greznību neviens nopietns izlūks nemūžam nedrīkstot atļauties. Jirnass bija ar mieru ēst tikai konfektes, kuras Ķerta bija nopirkusi bērnam, jo saldumi labvēlīgi ietekmē nervu sistēmu un reizē arī spēcina to.
Pēc tam viņš sāka vandīties pa drēbju skapi, lai atrastu kādu izlūkošanai piemērotu apģērba gabalu. Izlūks var būt nez cik liels sava amata meistars, bet, ja viņam mugurā ir pārāk spilgtas vai uzkrītošas drēbes, tad agri vai vēlu ienaidnieki viņu atklās. Turklāt ir zināms, ka, slepus virzoties un lienot, drēbes novārtās. Ja apstākļi prasa, izlūkam jametas zemē, nevērojot dubļus. Ja apstākļi prasa, izlūkam jārāpjas kokā, nevērojot, ka stumbrs nopilējis ar sveķiem. Bet «Pāla ielas zēnos» aprakstīts pat tāds gadījums, kur izlūkam bijis jāslēpjas zelta zivtiņu akvārijā. Tādēļ ir pilnīgi saprotams, ka lietpratīgs izlūks, dodoties savās gaitās, ģērbsies mazliet novalkātās drēbēs.
Jirnass atrada skapī vecās, brūnās treniņbikses un zaļos svārkus, kuri viņam bija kļuvuši krietni vien par maziem, bet kuriem citādi nekādas vainas nebija. Tiesa gan, lielākā daļa pogu bija nolrūkušas, taču tām tik un tā nekādas nozīmes nebūtu. Kad Jirnass bija pārģērbies, viņam likās, ka viņš izskatās pēc koka vai krūma ar brūnu stumbru un zaļu lapotni. Brīdi viņš pat domāja, ka vajadzētu jaungada eglītes rotājumos sameklēt to mazo putniņu, kurš parasti tupēja eglītes galotnē, un piespraust sev pie pleca. Tad viņš vēl vairāk izskatītos pēc īsta koka. Taču no šā nodoma viņš atteicās.
Un tā viņš devās ceļā, lai izpirktu savu vainu. Jā gan, vainīgs bija viņš, viņš vienīgais un neviens cits. Nebūtu nekādas jēgas taisnoties. Ja nejauši būtu izrādījies, ka viņš ir kāds senlaicīgs ķēniņš, tad kļūtu pazīstams ar vārdu Jirnass Snauža. , So apvainojošo iesauku viņš bija tik tiešām pelnījis. Bet vēl kaut kas Jirnasam laupīja sirdsmieru. Mēliks bija pateicis, ka Pēteris varētu būt vēl labāks izlūks nekā viņš, Jirnass. Pēc Jirnasa domām, Mēlikam gan nevajadzētu to apgalvot. Viņš bijis neuzmanīgs, tas tiesa. Bet tam nav nekāda sakara ar viņa prasmi novērot. Galu galā viņš tomēr griezi bija redzējis.
jau vīdēja Pētera māja. Jirnass, protams, nebija tāds muļķis, lai pa dārza vārtiņiem tūlīt ietu iekšā. Jirnass tīri iabi zināja — ja Mēlika aizdomas būtu pamatotas, šie vārtiņi tiktu apsargāti jo modri. Vārtiņi tiktu apsargāti un bērns noslēpts. Jirnass apmeta mazu līkumu un tuvojās mājai no otras puses.
Dārzā viss bija kluss — nekāda rosīšanās ne dobēs, ne pie šķūņiem. Vienā vietā sētai trūka pāris dēļu. Mirklī Jirnass bija dārzā un uzmanīgi, slēpdamies aiz krūmiem, virzījās tuvāk mājai.
Pētera dzīvokļa logi bija līdz galam vaļā. Tā bija laba zīme. Taču zagties zem pašiem logiem būtu pārāk liels risks. Pagaidām jāpaliek aizsegā. Pacietīgi jānogaida. Izlūks, kas zaudē pacietību un rīkojas pa kaklu pa galvu, nav nekāds izlūks. «Kas paciešas, tas nodzīvo ilgu mūžu,» — tāds ir sakāmvārds.
Jirnass nogaidīja savas piecas minūtes, paslēpies aiz liela ērkšķogu krūma. Viņš gaidīja, ka notiks kaut kas. Taču nekas nenotika. Viņš nolēma rīkoties tālāk, jo izlūks, kas sēž dīkā, nudien nav izlūka vārda vērts. Ari sakāmvārds skan: «Aizmigušam kaķim pele mutē neskries.»
Soli pa solim Jirnass tuvojās mājai. Mazs putniņš knosījās ābelē un bezbailīgi, ar interesi skatījās uz zēnu. Taču Jirnass, kaut arī ģerbies brūnās biksēs un zaļos svārkos, īstu koku vis neatgādināja, un putniņš pat negrasījās uzlaisties viņam uz pleca.