Blakus šķūnim atradās malkas grēda. Droši vien bez jebkādiem paskaidrojumiem būs skaidrs, ko izlūkam nozīmē malkas grēda. Tādēļ arī Jirnass nokļuva aiz malkas grēdas. Viņš izrāva vienu labi resnu pagali no grēdas, un tā radās caurums, pa kuru vērot kā vārtiņus, tā mājas durvis. Piemērotāku novērošanas punktu būtu grūti atrast.
Ikvienas izlūkošanas gaitā veiksmei ir liela nozīme. Kam dzīvē neveicas, tas labāk lai neuzņemas izlūkošanu. Jirnasam veicās. Tikko viņš bija nostājies savā novērošanas postenī, pa mājas durvīm iznāca Pētera māte. Un gandrīz tai pašā mirklī aiz vārtiņiem parādījās Pētera cirtainā galva. Tātad Jirnasam izlūka laime bija uzsmaidījusi divkārt.
— Pēter! — Pētera māte bargi uzrunāja dēlu. — I<o tas nozīmē?
— Kas tad? — Pēteris atvaicāja.
— Vecmāmiņa teica, ka tu esot Aladisu aizvedis pie krustmātes.
— Tas gan, bet…
— Es domāju, ka tu būtu varējis paprasīt manu padomu.
— Tas gan, bet… Es baidījos, ka vecmāmiņai ir kāda lipīga slimība. Ka tā varētu pielipt ari mazajam.
— Un kādēļ tu neprasīji no manis atļauju? Vai tev bija grūti, garām ejot, ienākt pie manis darbā?
— Nebūtu jau gan, bet…
— Nāc pavadi mani, man jāsteidzas. Es atskrēju mājās tikai uz brītiņu, lai paskatītos, kā jūtas slimā vecmāmiņa.
Vairāk no viņu sarunas Jirnass nedzirdēja nekā. Bet viņš jau tā bija diezgan daudz dzirdējis. Viss bija skaidrs. Veltīgi viņi visi bija turējuši aizdomās Pēteri un Riho, ka tie bērnu nekrietni nolaupījuši.
Jirnass nogaidīja brītiņu, lai Pēteris varētu aiziet gabalu tālāk, un tad izskrēja pa vārtiņiem laukā. Piesardzīgi slēpties vairs nebija nekādas vajadzības. Tagad Jirnasam tikai vajadzēja iespējami ātrāk tikt atpakaļ pie draugiem un pastāstīt, ko viņš bija dzirdējis.
8
Šķiet, ka tieši tagad būs īstais brīdis pamest skatienu mazliet atpakaļ un pavērot, kas īsti ar mazo Madisiņu bija noticis.
Ka Kolgi Pēteris mazo brālīti bija «iznomājis» Mē- likam un Kauram, tur vainīgs bija saldējums. Ne katru dienu ciematā bija dabūjams garšīgais un atspirdzinošais plombīrs. Un tieši tad, kad pārdošanā parādījās plombīrs, Pētera kabatas bija tukšas.
Viņš staigāja sabozies no vienas ielas uz otru, vezdams pie rokas mazo brālīti. Bērnam katru dienu vajadzēja vismaz divas stundas pavadīt svaigā gaisā, tā tas bija ieviests. Un Kolgi Pēterim bija jāvadā viņš pastaigāties un jāuzmana. Tas bija Pētera kā vecākā brāļa pienākums. Te būtu varējusi līdzēt vienīgi vecmāmiņa, bet viņa tobrīd bija slima un tādēļ, protams, nevarēja bērnu paņemt savā ziņā.
Tieši tad Kolgi Pēteris satika Mēliku un Kauru. Tie kā medību suņi piedrāzās viņam klāt un sāka diedelēt, lai šis viņiem uz kādu laiku uzticot bērnu. Draugi svinīgi nozvērējās, ka mazulim nekas slikts nenotikšot. Viņi teicās aizvest bērnu pie Jirnasa, kur par viņu visnotaļ rūpēšoties, starp citu, ari fotografēšot un iznākšot visai interesantas bildes. Mēliks un Kaurs vēl nosolījās, ka vajadzības gadījumā Pēteris dabūšot bērnu atpakaļ no Jirnasa jebkurā laikā.
Pēteris apsvēra. Pats par sevi šis priekšlikums viņam bija diezgan izdevīgs. Viņš bija sadomājis apciemot draugu Reugu Riho, bet bērnu ņemt līdzi uz turieni bija neērti. Tomēr Pēteris svārstījās: galu galā viņš pilnam ir atbildīgs par brālīša dzīvību un veselību, īstenībā visu izšķīra saldējums. Pēteris atcerējās saldējumu un sacīja, ka esot ar mieru. Pēc īsas kaulēšanās zēni vienojas par divdesmit kapeikām stundā, turklāt atlīdzība par vienu stundu bija jāiemaksā tūlīt.
Mēliks un Kaurs paņēma bērnu līdzi un aizgāja pie Jirnasa. Lasītājs jau zina, ka tur viss norisinājās. Bet Kolgi Pēteris devās uz saldējuma kiosku, par saņemto iemaksu viņš nopirka sev vienu plombīru un ar lielu baudu sāka mieloties. Tieši tobrīd pie saldējuma kioska piestāja ciemata vienīgais taksometrs un no tā izlēca Reugu Riho.
— Kā sviežas, vecais? — viņš uzrunāja Pēteri.
— Nupat grasījos iet pie tevis, labi, ka satikāmies.
— Tas gan, — Riho sacīja. — Šodien es neesmu vis tik viegli mājās atrodams. Dzīvoju, saproties, vairāk uz riteņiem.
Riho tēvs bija taksometra šoferis un reizēm savos braucienos ņēma Riho līdzi. Sad tad gadījās, ka arī Pēteris kā Riho draugs kādu gabalu varēja pavizināties. Taču šoreiz šie prieki izputēja. Taksometra iesēdās lielāka kompānija, un tas aizdrāzās.
— Ko mēs šodien darīsim? — Riho vaicāja.
Bet Pēteris šoreiz nebija sevišķi atsaucīgs. Viņš tomēr bija mazliet nobažījies par mazā brālīša likteni, un šīs bažas kavēja viņu tā pa īstam pievērsties jebkādiem citiem plāniem. Viņš izstastīja Riho, ka viņš iznomājis savu brālīti.
Riho klusu caur zobiem nosvilpās.
— Iesim un paskatīsimies, ko viņi tur īsti ar to pui- kiņu dara, — Pēteris aicināja.
Taču Riho šo priekšlikumu nicīgi noraidīja.
— Tik ilgi, kamēr sīkais ir viņu ziņā, — viņš ņēmās skaidrot, — viņiem jāmaksā noma. Skaitītājs, tā teikt, griezīsies. Bet, ja tu pats turp aiziesi, jautājums par nomāšanu kļūs apstrīdams.
Pēteris padomāja un atzina, ka Riho tomēr būs taisnība.
— Noskatīsimies slepus, — Pēteris neatlaidās. — Lū- rēsim no tālienes — tā, lai viņi mūs nemanītu.
Sim priekšlikumam Riho piekrita. Viņi devās uz Jirnasa māju un gandrīz jau bija pienākuši tai tik tuvu, ka būtu varējuši paslēpties Jirnasa kaimiņu dārzā kuplā vīgriežu cerā, no kura caur dē|u sētu bija visai labi saredzama Jirnasa dārza lielākā daļa.
Kādu laiku viņi nemanīja nekā interesanta. Bet tad Kaurs steidzīgi iznāca no mājas, izgāja uz ielas un nozuda. Drīz vien viņam sekoja Mēliks. Pēc tam Pēteris un Riho ieraudzīja pa vārtiņiem izejam kādu pilnīgi nepazīstamu meiteni.
Pēteris kļuva nemierīgs.
— Kurp gan viņi visi dodas? — viņš nopurpināja. — Un kur viņi likuši brālīti?
— Sīkais noteikti ir mājās, — Riho teica. — Un skaitītajs griezīsies.
«Skaitītāja griešanās» Pēteri vairs neko lielu neinteresēja. Divdesmit kapeikas par stundu galu galā ir pārāk mērena atlīdzība par bažām, ka ar mazo brālīti pēkšņi varētu kaut kas notikt. Viņš gribēja ieiet mājā un pārbaudīt, vai mazais Madisiņš tiešām atrodas tur.
— Pagaidīsim vēl, — Riho pamācīja. — Ar pārsteigšanos var visu salaist grīstē.
Abi zēni izlēma nogaidīt, un tas drīz vien attaisnojās — Jirnass kopā ar. bērnu iznāca dārzā.
— Redzi nu, — Riho čukstēja. — Sīkajam nekas nav noticis.
Bērnam tik tiešām nekas nebija noticis. Viņš staigāja pa dārzu, aptaustīja ar pirkstiņiem puķes un beidzot sāka tvarstīt raibu taurenīti. Bet Jirnass, paņēmis bumbu, meta to pret mājas sienu.
Pats liktenis bija lēmis, lai raibais taurenītis lidotu tieši turp, kur pie sētas vīgriežu krūmā bija paslēpušies Pēteris un Riho. Taurenītis aizlidoja pāri sētai un nozuda bērna acīm. Bet puisītis apstājās pie sētas un neziņā raudzījās apkārt. Un tieši tobrīd Riho galvā iešāvās viltīgais nodoms.
— Vedīsim viņu prom, — viņš teica Pēterim. — Aizvedīsim viņu slepus — tā, lai Jirnass to neredzētu.