Te vairs nebija daudz ko domāt. Pēteris piesardzīgi piecēlās kājās. Jirnass bija cītīgi nodevies spēlei ar bumbu un ir nepaskatījās uz to pusi, kur atradās abi draugi.
Pēteris pārlēca pāri dēļu sētai. Viņš piegāja pie brālīša un pacēla to gaisā.
— Kuš, kuš! — viņš brīdinoši čukstēja.
Par laimi, Madisiņš paklausīja un pat neiepīkstējās. Pēteris uzcēla viņu uz sētas. No otras puses bērnu saņēma pretī Riho. Un tai pašā mirklī arī Pēteris jau atradās kaimiņu dārzā.
— Ejam!
— Pa ielu gan ne! — Riho brīdināja. — Mēliks vai Kaurs var atgriezties.
— Un kas par to?
— Skaitītājs griežas. Saproti? Viņi nedrīkst mūs ieraudzīt.
Pēteris beidzot sāka apjēgt. Viņš bija domājis, ka viņi tikai izspēlēs ar Jirnasu joku. Taču izrādījās, ka Riho bija padomā visai tālejoši plāni. Riho «izgāja» uz darījumu, ko nekādi nevarētu saukt par godīgu.
— Mēs vēl labi ilgi liksim skaitītājam griezties, — Riho sacīja. — Naudu, protams, dalīsim uz pusēm.
Pēteris sāka svārstīties: tā taču tomēr bija pagalam netīra spēle.
— Cik nu šiem tās naudas, — viņš šaubīdamies iebilda.
— Tā vairs nav mūsu darīšana. — Riho nešaubīgi palika pie sava. — Kāpēc viņi bija tādi mūlāpi, ka ļāva sīkajam pazust?
Viņi gaja cauri dārziem. Vēl kādas desmit reizes viņiem mazais brālītis bija jāceļ pāri sētām, iekāms viņi uzdrošinājās parādīties uz ielas.
Pēteris bija iegrimis domās. Pēteris domāja par to, ka Mēliks un Kaurs tik tiešām ir ļoti nevērīgi un bezatbildīgi. Viņi taču bija solījušies visnotaļ rūpēties. Bet kas īstenībā noticis? Viņi aizlaidušies lapās un pametuši viņa nabaga mazo brālīti šitā mūlāpa Jirnasa ziņā. Jirnasam jau kurš katrs nozags bērnu. Vai kāds laupītājs vai slepkava. Tik tiešām tā ir laime, ka viņi abi ar Riho bija ieradušies īstajā laikā. Vai tā būtu kāda pārestība, ka Mēliks un Kaurs par savu vieglprātību dabūs maksāt nieka soda naudu?
Pa to laiku Riho bija mazliet pakalkulējis.
— Divdesmit kapeikas par stundu, — viņš rēķināja,
— diennaktī iznāk ap pieciem rubļiem. Ja mums laimējas bērnu noslēpt vienu nedēļu — tā, lai viņu neviens neredzētu …
— Veselu nedēļu? — Pēteris izbijās.
— Kādēļ ne? Viņš, piemēram, varētu saslimt. Bet, ja no tā nekas nesanāks, tu varēsi ar viņu pastaigāties pa dārzu un es stāvēšu sardzē uz ielas.
Pēteri pārņēma bailes.
— Ap trīsdesmit pieciem rubļiem, — viņš teica. — Tik lielu summu viņiem nebūs kur ņemt.
— Par to neraizējies tik dikti, — Riho mierināja.
— Mēlikam, piemēram, ir fotoaparāts …
Viņš paliksi pusvārdā, taču no tā paša jau bija skaidrs, kas viņam padomā.
Gar ielas stūri iegriezās mašīna un pieturēja tieši pie zēniem.
— Vai gribat līdzi braukt? — Riho tēvs uzsauca pa vaļējo mašīnas lodziņu. — Man ir izsaukums uz Kana- veri, tur būs tikai viens braucējs.
Sādu piedāvājumu, protams, nevarēja noraidīt, un puikas ietrausās mašīnā.
— Mums Kanaverē dzīvo krustmāte, — Pēteris ieteicās, kad mašīna jau bija izdrāzusies cauri ciematam.
— Varbūt vajadzētu Madisu atstāt tur? Krustmāte vienmēr pārmet, ka Madiss tik reti ciemojas pie viņas laukos. Krustmāte labprāt parūpēsies par viņu, jo patlaban vecmāmiņa ir slima.
— Tu esi ģēnijs! — Riho nopriecājās. — Tas ir vislabākais plāns, ko tu savā mūžā esi izdomājis.
Ta ari palika.
Tādēļ, lūk, bija sagadījies tā, ka tai pašā laikā, kad Pēteris un Riho mānīdamies pieprasīja Jirnasam, lai tas atdod bērnu, Madisiņš laukos pie krustmātes rotaļājās ar diviem jaukiem kaķēniem.
9
— Redzi nu, kas ar Madisiņa aizvešanu uz laukiem ir sanācis, — teica Pētera māte otrā rītā, kad no pastkastītes kopā ar avīzi bija izņēmusi vēl kaut kādu papīru. — Madisu šodien jāved uz slimnīcu potēt.
Pēteris sadrūmis piegāja tuvāk un vērīgi ielūkojās papīra lapā, kuras saturs viņam bija visai nepatikams. Mazliet sasteigtu un bērnišķīgu rokrakstu tur stāvēja rakstīts:
«Lūdzu atvest uz slimnīcu 27. jūnijā no pīkst. 12 līdz 14 2 g. v. Kolgi Madisu uz veselības pārbaudi un aizsargpotēšanu.
Slimnīcas medmāsa»
— Man šodien nepavisam nav laika braukt pakaļ Madisam, — Pētera māte turpināja. — Tu viņu aizvedi, un tev būs viņš jāatved atpakaļ un jāaizved pie ārsta.
— Tas nemaz nav tik grūti, — Pēteris pieļāvīgi atbildēja. — Es tikai palūgšu naudu autobusam.
Pētera māte paņēma somiņu, brītiņu parakņājās pa to un tad pasniedza Pēterim vajadzīgās kapeikas.
— Tu vienmēr dod tā līdz ar nagiem.
— Patlaban murns iet pagrūti, — māte teica. — Gan jau algas dienā redzēsim.
Pēteris nopūtās un mēģināja sevi mierināt ar domu, ka vismaz skaitītājs joprojām griežas.
— Bet vai pēc potēšanas atkal varēs Madisu vest pie krustmātes? — viņš nedroši ievaicājās.
— Pēc potēšanas var sacelties temperatūra. — Māte pārvilka svītru Pētera klusajām cerībām. — No ārsta
Madisu tūlīt ved mājup. Un tagad pasteidzies, lai nenokavētos.
Pēterim tik tiešām bija jāsteidzas, jasteidzas vairāk, nekā māte varēja iedomāties. Viņam taču vēl pirms aizbraukšanas uz laukiem bija jāsatiek Reugu Riho un jāapspriežas ar to, jo visam viņu pasākumam šobrīd draudēja lielas briesmas. Mēliks, Kaurs, Jirnass un vēl tā svešā meitene — ciematā tātad bija veseli četri cilvēki, kuru redzes laukā Madiss nekādā ziņā nedrīkstēja nokļūt. Nemaz nebija izslēgts, ka kāds no šiem četriem neslaistās tieši slimnīcas tuvumā.
Par laimi, Riho bija mājās. Pēteris iesvilpās. Viņš vēl nebija paguvis izņemt no mutes pirkstus, kad jau Riho pabāza galvu pa logu.
— Sveiks, vecīti Vai viss kārtībā?
— Ne gluži, — Pēteris atbildēja. — Un kur vēl lielā skuba.
— Ienāci Man vēl pāris sviestmaižu jāsabāž ribās, tad varēsim ķerties pie lietas.
Pēc dažiem acumirkļiem Pēteris atradās Riho virtuvē. Un, kad Riho bija notiesājis pēdējo kumosu, viņš jau pilnīgi bija lietas kursā.
— Skaidrs, — teica Riho. — Sīkais jānomaskē.
— Kādā veidā? — Pēteris uzreiz netika gudrs, ko Riho īsti domā.
— Viņš jānomaskē, — Riho atkārtoja. — Prātīgākais būtu puikiņu pataisīt par meitēnu.
— Par meitēnu?!
— Nu protams. Tad nevienam neradīsies aizdomas, ka tas varētu būt tavs pazudušais brālītis.
— Bet mums taču nav meiteņu drēbju?
— Drēbes jāsagādā.
— Mums taču briesmīgi maz laika.
— Tātad drēbes briesmīgā ātrumā jāsagādā.
Pēteris arvien klusībā bija apbrīnojis sava drauga
ātro domāšanu un vēl jo ātrākās spējas izlemt. Bet šodien Riho pārspēja pats sevi.
— Paskaties mazliet pa logu, — Riho teica Pēterim. — Vai tev kaut kas nepielec?
Virtuves logs izgāja uz pagalmu. Tur tobrīd bija redzama kāda liela un resna sieviete, kas žauj veļu. Citu veļas gabalu starpā uz auklas karājās vairākas mazas kleitiņas.
— Tu domā, ka …
Pēteris nepabeidza, kaut gan viņam bija pilnīgi skaidrs, ko Riho domā.