— Vai tu ilgi uzturējies Dausonā? — Vīrietis tēsa no bērza pagales cirvja kātu un izteica jautājumu, galvu nepacēlis.
— Tikai dažas dienas, — viņa atteica, nenovērsdama skatienu no indiānietes un nemaz lagā nedzirdējusi jau- tājumu. — Ko tu teici? Dausonā? Nodzīvoju tur mēnesi un biju priecīga, kad tiku projām. Arktikas vīrieši, vai zini, ir visai primitīvi un diezgan nesavaldīgi savās jūtās.
— Tas ir neizbēgami, ja cilvēks dzīvo tik tuvu pie zemes. Pieklājības likumus kopā ar atsperu gultam viņš atstājis mājās. Tu esi rīkojusies pareizi, aizbraukdama tagad. Tā tu tiksi projām no šā apvidus, pirms uzkritīs moskīti, un, to neizbaudījusi, nemaz neproti novērtēt, cik ļoti tev palaimējies.
— Droši vien. Bet nu pastāsti par sevi, par savu dzīvi. Kas tev mīt kaimiņos? Vai tev vispār ir kāds kaimiņš?
Runādama viņa vēroja indiānieti, kas uz pavarda akmens smalcināja miltu maisa stūrī iebērtas kafijas pupiņas. Ar neatlaidību un veiklību, kas liecināja, ka viņas nervu sistēma ir tikpat primitīva kā darba metode, viņa dauzīja pupiņas ar pamatīgu kvarca šķembu. Deivids Peins pamanīja savas viešņas skatienu, un lūpās viņam pazibēja smaida ēna.
— Man bija gan kaimiņi, — viņš atbildēja, — pāris puišu no Misūri un pāris no Kornuelas, bet visi aizbrauca uz Eldorado strādāt par algu pie kāda zelta meklētāja.
Misis Seizera uzmeta domīgu, pētījošu skatienu meitenei.
— Indiāņu gan te laikam netrūkst.
— Visi, cik dievs viņu devis, jau sen pārcēlušies uz Dausonu. Šajā apvidū nav neviena indiāņa — vienīgi, lūk, Vinapija, kas cēlusies no kojukuku cilts, — tie dzīvo apmēram tūkstoš jūdžu no šejienes upes lejtecē.
Misis Seizerai pēkšņi uznāca reibonis; kaut arī pieklājīgais smaids viņas lūpās neizdzisa, taču sarunu biedra seja šķita nogrimstam kaut kur tālumā, un būdas baļķu sienas sāka grīļoties un šūpoties. Bet šai brīdī viņu aicināja pie galda, un maltītes laikā viņai radās iespēja atgūties. Viņa runāja maz — galvenokārt par apvidu un laika apstākļiem, turpretim namatēvs ņēmās sīki un plaši iztirzāt atšķirību starp seklajiem izrakumiem vasarā Lejas Laukos un meklējumiem dzīles ziemu Augšas Laukos.
— Tu nemaz nejautā, kādēļ es atbraucu uz ziemeļiem? — viņa ievaicājās. — Tu taču to zini. — Viņi bija piecēlušies no galda, un Deivids Peins atkal ķērās pie cirvja kāta darināšanas. — Vai manu vēstuli saņēmi?
— Pēdējo? Šķiet, ne. Tā droši vien klīst kaut kur pa Bērzu Strauta apvidu vai glabājas kāda tirgoņa būdā upes lejtecē. Ar pastu te tīrais negals. Nav ne kārtības, ne sistēmas, ne …
— Neesi tāds koka stumbenis, Deiv! Palīdzi man! — Tagad viņa runāja skaidri, balsī ieskanējās valdonīgums, uz kuru tiesības, šķiet, deva pagātne. — Kādēļ tu nejautā neka par mani pašu? Par mūsu vecajiem paziņām? Vai esi pavisam zaudējis interesi par pasauli? Vai zini, ka mans vīrs nomiris?
— Tiešām? Man ļoti žēl. Vai sen …
— Deivid! — Viņa aiz dusmām gandrīz apraudājās, tomēr pārmetums, kas izskanēja šai saucienā, viņu mazliet nomierināja. — Vai tu vispār esi saņēmis jel kādu no manām vēstulēm? Vismaz dažas tevi noteikti ir sasniegušas, kaut arī tu nekad neatbildēji.
— Neesmu saņēmis pēdējo, acīrn redzot, to, kurā tu raksti par sava vīra nāvi, un laikam vēl daža cita arī noklīdusi; taču dažas es saņēmu un — hm — lasīju Vina- pijai priekšā — par brīdinājumu, proti, lai paradītu viņai, cik samaitatas ir viņas baltās māsas. Un … hm .. . man šķiet, viņa no tā guvusi derīgu mācību. Kā tu domā?
Viņa izlikās šo dzēlību nedzirdējusi un turpināja:
— Pēdēja vēstulē, kuru neesi saņēmis, es, kā jau tu uzminēji, rakstīju par pulkveža Seizera navi. Tas bija pirms gada. Pieminēju arī — ja tu nebrauksi pie manis, es došos pie tevis. Un, kā jau vairākkārt biju solījusies, atbraucu arī.
— Man nekādi solījumi nav zināmi.
— Iepriekšējās vēstulēs.
— Jā, tu solījies gan, bet, tā kā nebiju solījuma prasījis un arī uz vēstulēm neatbildēju, tad tie nav uzskatāmi par spēkā esošiem. Es gan atceros kādu citu solījumu, kuru arī tu varbūt neesi aizmirsusi. Tas bija loti sen. — Viņš nometa cirvja kātu zemē un pacēla galvu. — Tas bija ļoti sen, un tomēr es gaužām labi atceros dienu, stundu, ik sīkumu. Mēs bijām rožu dārzā — tu un es—, tavas mātes rožu dārzā. Viss plauka un ziedēja, un pavasaris strāvoja arī mūsu asinis. Es tevi apskāvu — pirmo reizi — un noskūpstīju tieši uz lūpām. Vai tu neatceries?
— Neatgādini man to, Deiv, neatgādini! Es visu atceros, un man ir kauns. Cik neesmu izraudājusies! Ja tu zinātu manas ciešanas . ..
— Tu man solījies toreiz, ai, un vēl tūkstošiem reižu turpmākajās brīnišķīgajās dienās. Ik acu skatiens, ik rokas pieskāriens, ik vārds no tavām lūpām bija solījums. Un tad — kā lai to pasaku? — gadījās cits vīrietis. Viņš bija vecs — pietiekami vecs, lai būtu tavs tēvs, turklāt neglīts, bet, kā mēdz teikt, kārtīgs cilvēks. Viņš nebija izdarījis nekā ļauna, turējās pie likuma burta, bija cienījams vīrs. Starp citu, viņam piederēja dažas nenozīmīgas raktuvītes, skaita ap divdesmit, bet tas, protams, neko neizšķīra; vēl viņam piederēja dažas jūdzes zemes, viņš piedalījās darījumos, grieza kuponus. Viņš …
— Bet bija arī kaut kas cits, — viņa pārtrauca runātāju, — es arī tev to pateicu. Mani piespieda … naudas apstākļi… trūkums … mani tuvinieki… neveiksmes. Tu zināji, cik stāvoklis bija nejedzīgs. Es nespēju pretoties. Tas nenotika pēc manas gribas. Es tiku upurēta vai uzupurējos, sauc to, kā gribi. Ak dievs! Deiv, man vajadzēja no tevis atteikties! Tu vienmēr esi bijis pret mani netaisns. Padomā, ko esmu izcietusi.
— Tu negribēji? Tevi piespieda? Visā pasaulē gan nav tādas varas, kas būtu varējusi tevi piespiest gulties šā vai cita vīrieša gultā.
— Bet es visu laiku mīlēju tevi, — viņa aizstāvējās.