— Es nepratu mērot mīlestību tā, kā to mēroji tu. Neprotu arī tagad. Vienkārši — neprotu!
— Bet tagad! Tagad!
— Mēs runājam par vīrieti, kas tev likās piemērots apprecēšanai. Kādas sugas cilvēks viņš bija? Ar ko viņš apbūra tavu dvēseli? Kādi tikumi tevi savaldzināja? Protams, viņam piederēja zelta maiss — visuvarenais zelta maiss. Viņš zināja naudas vērtību. Viņš prata no visa izspiest pilnus simt procentus. Nekāds gudrais viņš nebija, toties lieliski pieprata visādus nelietīgus stiķus, ar kuru palīdzību pārsūknēja citu jaužu naudu savā kabatā. Un likums piemiedza aci. Pie mums par tādiem darījumiem nesoda, mūsu kristīgā morāle tos attaisno. Sabiedrības acīs viņš nebija peļams cilvēks. Bet tavās acīs, Karen, un manās acīs, pēc mūsu tikšanās rožu dārzā — kas viņš bija?
— Neaizmirsti, ka viņš ir miris.
— Tas neko negroza. Kas viņš bija? Milzīgs, lempīgs, rupjš radījums — kurls pret dziesmu, akls pret skaistumu, nejūtīgs pret dvēseli. Laiskumā aptaukojies, noļukušiem vaigiem, un resnais vēders liecināja par viņa rijību …
— Bet viņš ir miris. Dzīvojam mēs — mēs! Mēs! Vai tu dzirdi? Tev taisnība, esmu bijusi nepastāvīga. Esmu grēkojusi. Labi. Bet vai arī tev nevajadzētu saukt: pec-cavi [13] ? es esmu lauzusi solījumu, bet vai tu neesi to darījis? Šķiet, tu toreiz rožu dārzā teici, ka tava mīlestība esot mūžīga. Kur tā tagad?
— Tā ir šeit! Arī tagad! — viņš iesaucās, piesizdams dūrē sažņaugtu roku pie krūtīm. — Tā vienmēr tur bijusi.
— Un tava mīla esot bijusi liela, tik liela, ka lielāka vispār nav iespējama, — viņa turpināja, — vismaz tā tu teici rožu dārzā. Un tomēr tā nav tik liela, tik dziļa, lai piedotu man, kad raudu pie tavām kājām?
Viņš vilcinājās. Mute pavērās, taču lūpas neprata izveidot vārdus. Viņa bija to piespiedusi atklat sirdi un izteikt patiesību, kuru tas slēpa pats no sevis. Turklāt viņa bija tik daiļa, jūtu kaismes apstarota, likdama atcerēties citu, jaukāku dzīvi. Peins novērsās, lai nebūtu tas jāredz, bet viņa apgāja apkārt un nostājās viņam pretī.
— Paraugies uz mani, Deiv! Paraugies uz mani! Es taču, par spīti visam, esmu tā pati, kas bijusi. Un saproti taču, ka arī tu esi tas pats. Mēs neesam mainījušies.
Sievietes roka nogula viņam uz pleca, un viņš jau grasījās sievieti apskaut, kad abus iztrūcināja sērkociņa sausa iesprakstēšanās. Vinapija, nelikdamās gar viņiem ne zinis, aizdedza lampu ar leni iedegošos degli. Meitenes seja iznira no dziļās krēslas, un liesma, pēkšņi iedegdamas, lika atmirdzēt viņas bronzas skaistumam ķēnišķīgā zeltā.
- Tu redzi, tas nav iespējams, — viņš ievaidējās, maigi atstumdams gaišmataino sievieti. — Tas nav iespējams, — viņš atkārtoja. — Nav iespējams.
— Es vairs neesmu meitene, Deiv, man nav meitenes ilūziju, — viņa klusu ierunājās, tomēr neuzdrošinādamās no jauna viņam tuvoties. — Esmu sieviete un visu saprotu. Vīrietis paliek vīrietis. Tādas ir šā apvidus paražas. Mani tas nepārsteidz. Es to uzminēju jau pirmajā mirklī. Bet jūs taču esat tikai tāpat sagājuši kopā — tā taču nav īsta laulība?
— Tādus jautājumus mēs Aļaskā neuzdodam, — viņš nevarīgi pretojās.
— Zinu, bet…
— Jā, esam tāpat sagājuši kopā, vairāk nekā.
— Bērnu jums nav?
— Nē.
— 1.Jn …
— Nē. nē, nekā. Bet tas tomēr nav iespējams.
—- Ir iespējams! — Viņa atkal atradās viņam līdzās, plauksta viegli, glaudīgi pieskārās viņa saulē iedeguša- jai rokai. — Es gaužām labi pārzinu šā apvidus paražas. Tā vīrieši rīkojas. Viņi nedomā visu mūžu palikt šeit, noslēgti no pasaules; tādēļ uzdod Klusā okeāna Piekrastes sabiedrībai izsniegt meitenei pārtiku veselam gadam, zināmu naudas summu, un meitene ir apmierināta. Kad gads pagājis, vīrietis … — Viņa paraustīja plecus. — Tāpat ar šo meiču. Uzdosim sabiedrībai apgādāt viņu nevis vienu gadu, bet visu mūžu. Kas viņa bija, pirms sastapa tevi? Neattīstīta mežone, kas pārtika vasaru no zivīm, ziemu no aļņa gaļas; ēda bez sāta, kad barības bija papilnam, badojās, kad tās pietrūka. Un tāda viņa būtu vēl šodien, ja nebūtu sastapusi tevi. Tava atnākšana padarīja viņai dzīvi vieglāku; pēc tavas aiziešanas, relatīvi nodrošināta, viņa dzīvos daudz labāk, nekā būtu dzīvojusi, tevi nekad nesastapusi.
— Nē, nē, — viņš pretojās, — tas nav taisnīgi.
— Paklausies, Deiv, nu apdomā. Viņa ir svešu asiņu.
Jūs piederat pie dažādām rasēm. Viņa ir dzimusi šejieniete, saaugusi ar šo zemi, iesakņojusies šeit, nav iespējams viņu no šejienes atraut. Par mežoni viņa piedzimusi un kā mežone nomirs. Bet mēs — tu un es — piederam attīstītai, valdošai rasei — mēs esam zemes sāls un valdnieki! Mēs esam radīti viens otram. Asiņu balsij piemīt vislielākais spēks, un mēs esam vienu asiņu cilvēki. To apliecina gan prāts, gan jūtas. To prasa tavs instinkts. To tu nespēj noliegt. Tu nevari noliegt savus senčus. Tava cilts pastāv tūkstoš, simttūkstoš gadu, un tā nedrīkst izsīkt šeit. Nedrīkst! Tavu senču asinis to nepieļaus. Instinkts ir spēcīgāks par gribu. Rase ir spēcīgāka par tevi. Nāc, Deiv, brauksim projām. Mēs vēl esam jauni, un dzīve ir skaista. Nāc!
Viņa skatiens pievērsās Vinapijai, kas gāja ārā barot suņus, un viņš vairākkārt nevarīgi papurināja galvu. Bet sievietes roka apvijās viņam ap kaklu, vaigs pieglaudās viņējam. Šai mirklī viņš sāpīgi atskārta savu sūro likteni — veltīgo cīņu ar nežēlīgajiem dabas spēkiem; drūmos salā un pusbada pavadītos gadus; skarbo, primitīvo dzīves veidu; smeldzīgās ilgas, ko pusdzīvnieciskā eksistence nespēja aizpildīt. Un pēkšņi tepat līdzās kārdinājums, kas čukst par skaistāku, siltāku zemi, par muziķu, gaismu un līksmi un atsauc atmiņā senos laikus. Gluži neapzināti viņš to visu atkal redzēja acu priekšā. Garām slīdēja sejas; aizmirstu ainu atspulgs; laimīgu stundu atskaņas; dziesmu un smieklu atbalss . . .