Выбрать главу

—   Viss kārtībā, Pjer, — viņa sacīja, — lūdzu, ejiet vien prom.

Viņš godbijīgi pagājās tik tālu, lai nedzirdētu sarunu, tad apstājās, klusu kaut ko purpinādams un ar acīm nomē­rodams, cik soļu viņus šķir.

—   Vai, cik balta, vai, cik mīksta — kā mazs bērniņš! — Vinapija aptaustīja arī otru vaigu, tad nolaida roku.

—   Drīz atnāks moskīti. Āda būs jēla un pumpaina; - vai, piepamps, vai, briesmīgi piepamps; tad sāpēs, vai, kā sāpēs. Daudz moskītu, daudz pumpu. Man liekas, la­bāk brauciet prom, kamēr vēl nav moskītu. Pa to ceļu, — viņa norādīja lejup pa upi, — var aizbraukt uz Sent- maiklu, bet pa to, — viņa norādīja uz augšteci, — jūs nonāksiet Daijā. Labāk brauciet uz Daiju. Ardievu!

Un tad misis Seizera izdarīja kaut ko tādu, par ko Pjers brīnumiem nevarēja nobrīnīties. Viņa apskāva indiā­nieti, noskūpstīja to un sāka raudāt.

—   Esi laba pret viņu! — viņa iesaucās. — Esi laba pret viņu!

Tad pagriezusies viņa kāpa lejup no kraujas, vēl uz­saukdama:

—   Ardievu! — un lēkšus ielēca laivā. Pjers viņai se­koja un atgrūdās no krasta. Viņš apsēdās pie stūres aira un padeva zīmi. Leguārs uzņēma senlaicīgu franču dziesmu; laivinieki, kas salīkuši vilka tauvu, zvaigžņu ne­spodrajā gaismā izskatījās kā rēgi; stūres airis ar ska­ļiem šļakstiem šķēla melno ūdeni, un laiva izgaisa nakti.