— Viss kārtībā, Pjer, — viņa sacīja, — lūdzu, ejiet vien prom.
Viņš godbijīgi pagājās tik tālu, lai nedzirdētu sarunu, tad apstājās, klusu kaut ko purpinādams un ar acīm nomērodams, cik soļu viņus šķir.
— Vai, cik balta, vai, cik mīksta — kā mazs bērniņš! — Vinapija aptaustīja arī otru vaigu, tad nolaida roku.
— Drīz atnāks moskīti. Āda būs jēla un pumpaina; - vai, piepamps, vai, briesmīgi piepamps; tad sāpēs, vai, kā sāpēs. Daudz moskītu, daudz pumpu. Man liekas, labāk brauciet prom, kamēr vēl nav moskītu. Pa to ceļu, — viņa norādīja lejup pa upi, — var aizbraukt uz Sent- maiklu, bet pa to, — viņa norādīja uz augšteci, — jūs nonāksiet Daijā. Labāk brauciet uz Daiju. Ardievu!
Un tad misis Seizera izdarīja kaut ko tādu, par ko Pjers brīnumiem nevarēja nobrīnīties. Viņa apskāva indiānieti, noskūpstīja to un sāka raudāt.
— Esi laba pret viņu! — viņa iesaucās. — Esi laba pret viņu!
Tad pagriezusies viņa kāpa lejup no kraujas, vēl uzsaukdama:
— Ardievu! — un lēkšus ielēca laivā. Pjers viņai sekoja un atgrūdās no krasta. Viņš apsēdās pie stūres aira un padeva zīmi. Leguārs uzņēma senlaicīgu franču dziesmu; laivinieki, kas salīkuši vilka tauvu, zvaigžņu nespodrajā gaismā izskatījās kā rēgi; stūres airis ar skaļiem šļakstiem šķēla melno ūdeni, un laiva izgaisa nakti.