"Laimīgais Forests" nomira tai mēnesi, kad Diks pabeidza tautskolu.
Jaunajam Dikam bija trīspadsmit gadu un divdesmit miljonu liels mantojums, bet nebija visā pasaulē neviena paša radinieka, kas par viņu rūpētos. Viņam bija sava pils, sulaiņi, jahta, zirgu staļļi un vasaras pils pussalas viņā galā, pašā jūras malā miljonāru vasaras kolonijā Mento. Vārdu sakot, patvaļīga brīvība, — kaut tikai nebūtu aizbildņu.
Kādā vasaras dienā Dīks sava tēva lielajā bibliotēkā piedalijās aizbildņu pirmajā apspriedē. Viņi bija pavisam trīs vīri, visi pavecāki kungi, ar stāvokli sabiedrībā, juristi un veikalnieki, tēva draugi un darba biedri. Klausīdamies to aizrādījumos, Diks guva iespaidu, ka tie paši nevar saprasties, kaut pilda savus .pienākumus pēc labākās apziņas. Viņš nodomāja, ka tiem jau piemetusies vecuma kaite. Un viņš arī skaidri redzēja, ka viņu, taisni to puisēnu, par kuru tiem vajadzēja rūpēties, aizbildņu kungi nemaz nesaprot. Tādēļ Diks nolēma, ka tikai viņš vienīgais visā pasaulē var īsti zināt, kas viņam vajadzīgs un derīgs.
Misters Krokets norunāja bezgala garu runu, kuru Diks uzklausīja ar visu cienību un uzmanību, ikreiz palocīdams galvu, ja runātājs pagriezās taisni pret viņu. Arī misteram Devidsonam un misteram Slokumam bija šis un tas ko teikt, un arī tos viņš uzklausīja ar tādu pašu cienību. Starp citu, Diks dabūja dzirdēt, cik viņa tēvs bijis jauks un krietns cilvēks un kādu viņi, aizbildņu kungi, uzstādījuši programmu, lai arī no Dika iznāktu tikpat jauks un krietns virs.
Kad viņi visi bija izrunājušies, vārdu lūdza Diks.
"Es visu pārdomāju," viņš teica, "un vispirms gribu doties ceļojumā."
"Gan jau, draudziņ, varēs ari paceļot, bet vēl vis nē." misters Slokums laipni un maigi sacīja. "Kad… nu ja… kad tu būsi nolicis beigu eksāmenu. Tad ārzemēs nodzīvotais gads būs visai svētigs."
"Protams," iejaucās misters Devidsons, redzēdams, ka bērna acīs pamirdz neapmierinātības dzirksts un lūpas savelkas cietā vaibstā, "protams, ari līdz tam tu varēsi brīvlaikā šur tur uz isu laiciņu aizbraukt. Esmu pārliecināts, ka kolēģi man piekritīs, ka tādi nelieli ceļojumi var būt tikai par svētibu, protams, ja ievērota lielākā uzmanība un ja ir nepieciešamā uzraudzība."
"Kā jūs teicāt, cik liela ir mana mantība?" Diks it kā nevērīgi vaicāja.
"Divdesmit miljonu — pēc vismērenākā saskaita," misters Krokets uz vietas atbildēja.
"Bet ko jūs teiktu, ja man būtu vajadzīgs simts dolāru — tūliņ pat, jau šodien?"
"Tas ir kā?.. Hm," misters Slokums apjuka un paskatījās uz kolēģiem, it kā padomu lūgdams.
"Mēs būtu spiesti vaicāt, kam šī nauda vajadzīga," misters Krokets atbildēja.
"Bet, ja…" Diks ļoti lēni teica, viņam tieši acīs skatīdamies, "bet, ja es atbildētu, ka diemžēl negribu jums sacīt, kam man tā nauda vajadzīga?"
"Tad tu to nedabūtu," misters Krokets pateica tik asi un tik ātri, ka zēns sajuta stipru ietiepību un stūrgalvību.
Diks lēni pakratīja galvu, it kā gribēdams, lai šie vārdi dziļāk iespiestos viņa apziņā.
"Bet, draudziņ," misters Slokums ātri piebilda, "tu, protams, sapratīsi, ka esi vēl ļoti jauns, lai rīkotos ar naudu. Visas šis lietas jākārto mums."
"Jūs gribat teikt, ka bez jūsu ziņas es nedrīkstu tērēt neviena penija?"
"Neviena penija," misters Krokets atkal asi atcirta.
Diks palocīja galvu un teica:
"Ak tā. Saprotu."
"Protams, tas taču skaidrs… To prasa vienkārša taisnība… Tev būs noteikta zināma summa, tā sakot… kabatas nauda," misters Devidsons teica, "sacīsim, dolārs… nu, varbūt divi dolāri — nedēļā. Jo tu pieaugsi, jo šo summu pavairosim. Un, kad tev būs divdesmit viens gads, tad tu varēsi pats ar savu bagātību rīkoties, protams, ar vecāku cilvēku ziņu un padomu."
"Un līdz tam, kamēr būšu divdesmit vienu gadu vecs, es no saviem divdesmit miljoniem nevaru dabūt ne simts dolāru?"
Misters Devidsons jau gribēja teikt, ka tā ir, un meklējās, kā to pateikt laipnākiem vārdiem, bet Diks pacēla roku un lūdza viņu klusēt. Tad viņš sacija:
"Cik saprotu, es varu naudu izdot, vienīgi jums visiem vienprātīgi piekrītot?"
Visi trīs aizbildņi palocīja galvas.
"Tātad tikai tam būs likumīga nozīme, ko mēs četri nolemsim?"
Atkal aizbildņi palocīja galvas.
"Nu tad — es tūliņ gribu dabūt simts dolāru."
"Kādam nolūkam?" Krokets jautāja.
"Es labprāt varu jums to pateikt," puisēns nopietni atbildēja, "es gribu ceļot."
"Tev katru vakaru pusdeviņos jābūt gultā," misters Krokets pretojās, "un siints dolāru tu nedabūsi. Dāma, par kuru tev teicām, atnāks pulksten sešos. Ka jau aizrādijām, tev būs jādzīvo viņas pastāvīgā uzraudzībā. Pusseptiņos, kā parasts, etlisi pusdienu, viņa ēdīs kopā ar tevi un gādās, lai tu noteiktā laikā ielu gulēt. Ka jau teicām, viņa tev būs mātes vietā, — rūpēsies, lai ausis būtu tnas, kakls nomazgāts."
"Un lai katru sestdienu es ietu vannā," Diks apbrīnojami pazemīgi pabeidza.
"Cik tad jūs… cik es šai dāmai par šiem pakalpojumiem maksāju?" Diks teica ar mākslotu nevērību, kas jau sāka kļūt par viņa paradumu.
Pirmoreiz misters Krokets nespēja uzreiz atbildēt.
"Taču es viņai maksāju?" Diks vēlreiz teica. "No maniem divdesmit miljoniem."
"Tāds pats kā tēvs," Slokums klusi teica.