"Misis Somerstona, "tā dāma", kā tu viņu sauc, — saņems pusotra simta dolāru mēnesī vai tūkstoš astoņi simti gadā," misters Krokets sacīja.
"Zemē nosviesta nauda," Diks nopūzdamies teica. "Un bez tam vēl uzturs par brīvu!"
Diks piecēlās. Un šis trīspadsmit gadus vecais aristokrāts, — ne dzimis no senas cilts, bet aristokrāts pēc audzināšanas un sava sabiedriskā stāvokļa, — izskatījās tik pašapzinīgs un paļāvīgs, ka ari viņa aizbildņi nevilšus piecēlās no saviem dziļajiem dārgas ādas krēsliem un palika stāvot. Zēna poza bija pavisam brīva, nemākslota, cienīga.
Dika tēvs bija pārdzīvojis 1849. gada mežonīgo "zelta drudzi", pats viņš bija audzis kā ists aristokrāts pilī, bet tautskolā dabūjis ari īsti demokrātisku mācību, tādēļ ar savu jauno, vēl nenobriedušo prātu jau spēja saprast šķiru un kārtu starpību, un viņam bija arī rets gribasspēks un mierīga pašpaļāvība, ko pavisam nespēja saprast trīs pavecākie kungi, kuru rokās bija nodots viņa liktenis un kuri apņēmās vairot viņa miljonus un viņu pašu izaudzināt par krietnu cilvēku, pēc pašu šo kungu sejas un līdzības.
"Es pateicos par jūsu labsirdību," Diks teica trim aizbildņiem. "Man liekas, gan mēs kaut kā sapratīsimies. Tie divdesmit miljoni pieder man, un, protams, jūsu pienākums ir tos sargāt neaizskartus, jo no veikala lietām es vēl nekā nesaprotu."
"Gan, draudziņ, tie būs veseli un neaizskarti, vēl tie pavairosies, jo ieguldīsim tos uzticamos solīdos vērtspapīros," misters Slokums sacīja.
"Jā, tikai lūdzu bez spekulācijām," Diks piebilda. "Tēvam laimējās. Bet es no viņa nostāstiem atceros, ka nav vairs tie laiki un nevar vairs tā rīkoties kā senāk."
No šiem vārdiem un cita, par ko līdz šim runāts, varbūt varētu maldīgi spriest, ka šim zēnam bija maziska, savtīga dvēsele. Bet tai pašā brīdi viņš slepus pie sevis domāja un prātoja par lietām, kuras bija no šīm sarunām tikpat tālu kā matrozis, kas palaists krastā ar triju gadu algu kabatā.
"Es vēl esmu tikai zēns," Diks turpināja, "bet jūs mani vēl īsti labi nepazīstat. Ar laiku iepazīsimies tuvāk. Vēlreiz jums pateicos un…"
Viņš pēkšņi apklusa un ar tādu pašcieņu, kādu var tikai pilīs iemācīties, palocījās, likdams saprast, ka audience beigusies. Visi aizbildņi to ļoti labi manīja, un viņa tēva bijušie biedri un draugi, līdzgaitnieki finansu lietās, gluži apmulsuši un rūpju pilni, aizgāja prom. Devidsons ar Slokumu, iedami lejā pa masivajām kāpnēm, kur tos gaidīja viņu ekipāža, gribēja ļaut vaļu savām dusmām un niknumam, bet Krokets, kas visu laiku bija tik ass un neatlaidīgs, sajūsmināts murmināja: "Ak, kas par nerātni! Kas par nerātni!"
Visi viņi aizbrauca uz veco Pacific Union klubu, kur nosēdēja vēl veselu stundu, nopietni pārrunādami bāreņa nākotni. Bet Diks pats šai brīdī viens kājām devās no kalna lejā, pa zāļainajām ielām, kuras bija tik stāvas, ka tur nevarēja braukt. Tikko viņš bija aiz kalna, pilis ar brīnišķīgajiem dārziem vairs nebija redzamas, toties viņa acis vērās nabadzīgajās ielās un strādnieku koka būdiņās. Ap to laiku (1887. gadā) Sanfrancisko vēl juku jukām bija pilis un būdiņas, gluži kā vecajās Eiropas pilsētās, un aristokrātiskais kalnājs, gluži kā viduslaiku pils, pacēlās pāri nabadzībai un netīrībai kalna pakājē.
Diks apstājās pie augļu tirgotavas uz stūra, kur otrā stāvā dzīvoja Timoti Hagans seniors. Viņš bija polismens un pelnīja simts dolāru mēnesī, tādēļ varēja dzīvot daudz lepnāk par citiem pilsoņiem, jo tie bija spiesti visu ģimeni uzturēt par kādiem četrdesmit vai piecdesmit dolāriem mēnesī.
Velti Diks svilpa, vērdamies vaļējos logos, kurus neaizsedza sietiņš. Tims Hagans juniors nebija mājās. Bet Diks jau prātoja par dažu labu vietu, kur varētu būt viņa draugs, te uzreiz nāca Tims, uzmanīgi nesdams kannu, kurā bija putojošs alus. Viņš kaut ko noņurdēja, it kā sveicinādams Diku, kas tāpat viņam atbildēja, it kā pavisam nebūtu tas zēns, kas pirms kādas stundas bija beidzis sarunas ar trim pilsētas bagātākiem komersantiem. Un, ka viņam pieder divdesmit miljoni, tas nebija ne no viņa balss, ne viņa murmināšanas dzirdams.
"Neesmu tevi redzējis kopš tava vecā-bērēm," Tims teica.
"Bet nu tu redzi," Diks strupi atteica. "Zini ko, Tim? Es nāku pie tevis darīšanās."
"Pagaidi, kamēr aiznesu vecajam alu," Tims sacīja. "Ja alus būs bez putām, viņš mani lamās, ka visa iela skanēs."
"Sakrati labi, tad putos," Diks viņu pamācīja. "Aizturēšu tevi tikai vienu minūti. Zini, es šonakt bēgu prom no savas mājas. Vai gribi doties līdzi?"
Tima mazās zilās ačeles ziņkāri iedzirkstijās.
"Uz kurieni?" viņš vaicāja.
"Pats vēl nezinu. Vai nāksi līdzi? To mēs varam pārrunāt vēlāk, kad būsim prom.Nu, ko teiksi?"
"Vecais man noplēsīs ādu." Tims domīgi teica.
"Nav jau pirmā reize, un āda tev vēl tīri brangi turas," Diks diezgan cietsirdīgi atteica. "Ja nāksi līdzi, tad šovakar, pulksten deviņos, satiksimies pie pārceltuves. Nu, vai iet? Es tevi tur gaidīšu."
"Bet ja nu es netieku?" Tims vēl vienmēr šaubījās.
"Vienalga, tad laidīšu viens pats."
Diks apgriezās, it kā gribēdams iet prom, bet vēl apstājās un, atpakaļ skatīdamies, nevērīgi teica:
"I abfik būtu, ja nāktu arī tu."
Tims krietni sakratīja alus kausu un tikpat nevērīgi atteica: "labs ir. Es būšu."
Šķiries no sava drauga, Diks devās meklēt kādu slāvu zēnu Markoviču, savu skolas draugu, kura tēvam piederēja uzkodu veikaliņš. Markovičs bija Dikam divus dolārus parādā un atdeva vienu dolāru un četrdesmit centus, pārējo parāda daļu Diks atlaida.
Tad samulsis un kautrs viņš gāja prom pa Montgomeri ielu un ilgi šaubījās, kurā no lombardiem iet iekšā. Galu galā viņš apņēmigi iegāja pirmajā, kas gadījās, un par astoņiem dolāriem un kases kvīti ieķīlāja savu zelta pulksteni, kas, cik viņam bija zināms, maksāja vismaz piecdesmit dolāru.