Nob-Hilas pilī pusdienas pasniedza pusseptiņos. Viņš pārnāca, kad pulkstenis bija bez ceturkšņa septiņi, un pirmo satika misis Somerstonu. Tā bija paresna, vairs ne gluži jauna dāma, kas kādreiz redzējusi labākas dienas un bija no lielās Porter-Rikingtonu ģimenes, kuras bankrots sacēla milzīgu traci visā Klusā okeāna piekrastē.
"Ričard, tā nevar, tā neiet," viņa ņēma to priekšā. "Jau veselu stundas ceturksni pusdienas galdā, bet tu vēl neesi nomazgājies."
"Piedodiet, misis Somerston," Diks atvainojās. "Jums vairs nekad nevajadzēs mani gaidīt. Un vispār es vairs nedarīšu jums nekādas raizes."
Viņi svinīgi ēda pusdienas plašajā ēdamistabā, un Diks izturējās pret misis Somerstonu kā saimnieks pret viešņu.
"Jums te būs ļoti labi," viņš to mierināja, "vajag tikai aprast. Šī ir ļoti jauka māja, un visi kalpotāji te dzīvo jau ilgus gadus."
"Bet, Ričard," nopietni smaidīdama, viņa teica, "vai man te klāsies labi vai ļauni, tas atkarāsies no jums, ne no kalpotājiem."
"Es centīšos," viņš laipni atbildēja. "Man pat ļoti nepatikami, ka šodien nokavējos. Gan redzēsit, es jūs nekad vairs neapgrūtināšu. It kā manis nemaz mājā nebūtu."
Vakarā, viņai ar labu nakti teikdams, viņš vēl it kā kaut ko atcerējās:
"Bet vienu gan gribu jums teikt: mūsu pavārs ir A-Sings. Es vairs nemaz neatceros, cik ilgi viņš jau ir pie mums, — gadus divdesmit piecus vai trīsdesmit. Jau sen pirms manas dzimšanas un kad vēl nemaz nebija šis nams uzcelts, viņš jau kalpoja pie mana tēva. Viņam mūsu namā ir ipašas tiesības. Viņš tā pieradis darīt visu pēc sava prāta, ka jums vajadzēs būt pret viņu ļoti uzmanīgai. Bet, ja viņš jūs iemīļos, tad netaupīs savu muļķa galvu, lai tik jums izpatiktu. Mani viņš ļoti mīl. Parūpējieties, lai viņš iemīl ari jūs, tad jums te klāsies kā nierei pa taukiem. Un es jums apsolu: manis dēļ jums vairs nebūs jāraizējas. Jums liksies it kā manis nemaz mājā nav."
5
Tai pašā vakarā, tieši deviņos, Diks Forests, ģērbies visvecākajās drēbēs, satikās ar Timu Haganu pie pārceltuves.
"Uz ziemeļu pusi nav ko iet," Tims teica. "Drīz jau būs ziema, un būs grūti ar naktsmājām, jo ārā gulēt būs par vēsu. Vai tu gribi uz austrumiem, uz Nevadu un tuksnesi?"
"Vai nevaram doties uz dienvidiem?" Diks vaicāja. "Mēs varam doties uz Losandželosu, Arizonu un Jaunmeksiku — ak, uz Teksasu."
"Vai tev daudz naudas?" Tims vaicāja.
"Kam tad tā?" Diks jautāja.
"Mums vajag papūlēties pirmajā drāzienā tikt pēc iespējas tālāk. Man tas vienalga. Bet tavi sargātāji sacels elles troksni. Tev uzgrūdis virsū veselu baru slepenpolicistu. Būs visādi jāslapstās."
"Nu tad slapstīsimies ar'. Pirmās divas trīs dienas nekur tālu nesteigsimies, palēkāsim kā zaķi pa gabaliņam, te pa labi, te pa kreisi, dienu nolidīsim pie malas, kamēr tiksim lidz Tresi. No turienes šausimies uz dienvidiem, tur nebūs ari nekas vairs jāmaksā."
Šo programmu viņi stingri izpildīja. Cauri Tresi tie izbrauca kā kārtīgi pasažieri, ar visām biļetēm, taisni sešas stundas pēc tam, kad šerifs atcēla rīkojumu pārmeklēt vilcienus. Lai tā lieta būtu vēl drošāka, Diks paņēma biļetes vēl lidz Modesto piestātnei, bet no turienes, paklausīdams Tima padomam, viņš vairs nekā nemaksāja, — abi brauca bagāžas vagonā "par zaķiem", dažreiz pat uz vagonu bremzes uzsēdušies. Reiz Diks nopirka avīzi un sabaidija savu draugu, lasīdams sensacionālus aprakstus par to, ka nolaupīts jauns miljonārs, Forestu dzimtas bagātību mantinieks.
Bet Sanfrancisko viņa aizbildņi bija izsolījuši lielu atalgojumu, pavisam trīsdesmit tūkstošus dolāru tam, kas atradīs un aizvedis mājā viņu aizbildniecībā esošo zēnu. Un Tims Hagans, kas visu to lasīja, kad abi zēni gulēja zālē pie kādas ūdenstvertnes, iekala Dikam smadzenēs uz visu mūžu mācību, ka gods, kas pērkams un pārdodams, nav atkarīgs no cilvēka stāvokļa un kārtas, ka tas atrodams tāpat pilīs kā nabadzīgās mītnēs.
"Velns lai parauj!" Tims sacīja, ne ar vienu īpaši nerunādams, bet vairāk vērsdamies pret visu apkārtējo dabu. "Mans vecais būtu no prieka svētlaimīgs, ja es, no skolas aizlaidies, nopelnītu šos trīsdesmit tūkstošus. Iedomāties nemaz nedrīkst, sāk galva reibt!"
Kad Tims tik vaļsirdīgi par to izrunājās, no tā Diks saprata, ka policista dels viņu nekad nenodos.
Bija pagājušas sešas nedēļas, viņi bija jau Arizonas štatā, un tad Diks pats saka par to atkal runāt.
"Redzi, Tim, man ir bezgala daudz naudas. Un tā vienmēr vairojas. Nekā es netērēju vai arī tērēju tik maz, ka to nemaz nemana, kaut tā misis Somerstona saņem 1800 dolāru gadā pie visa briva, pat ekipāžu viņai tiesības lietot, bet mums abiem te jāpārtiek no tā, ko krāsnkuris atmet no savām pusdienām. Un mana nauda tur vienmēr vairojas. Cik būs desmit procentu no divdesmit miljoniem?"
Tims skatījās saules pietvīkušajā tuksnesī un pūlējās izskaitļot šo uzdevumu.
"Viena desmitā daļa no divdesmit miljoniem, — cik tas būs?" Diks nepacietīgi atkārtoja savu uzdevumu.
"Nu, divi miljoni."
"Redzi. Bet pieci procenti ir puse no desmitiem. Cik iznāk no desmit miljoniem, skaitot piecus procentus?"
Tims domāja atkal.
"Puse no diviem miljoniem," Diks pateica. "Tas nozīmē, ka es palieku katru gadu par vienu miljonu bagātāks. Padomā labi, ko tas nozīmē, un tad klausies tālāk. Kad es būšu ar mieru doties atpakaļ uz mājām, tad norēķināsimies, — tikai pirms dažiem gadiem es mājās nebraukšu. Tu manā vārdā uzrakstīsi tēvam vēstuli. Lai viņš tad brūk mums virsū, kur to sagaidīsim, lai apcietina mani, stiepj uz policiju un nogādā, kur tiem vajag. Tavs vecais dabūs trīsdesmit tūkstoš dolāru, varēs mest pie malas policista dienestu un uzsākt kādu veikalu."
"Trīsdesmit tūkstošus, — tā nav nieka nauda." Tims laiski teica, un tā bija visa viņa pateicība.
"Tikai man gan tas nav nekas," Diks sacīja, instinktīvi mazinādams savas augstsirdības vērtību. "Trīsdesmit tūkstoši ir trīsdesmit trešā daļa miljona, bet mana bagātība katru gadu nes jaunu miljonu klāt."