Bet — Tims šos laimīgos laikus nepiedzīvoja. Divas dienas pēc šis zēnu sarunas tukšā preču vagonā, konduktors viņus izsvieda ārā, kad vilciens stāvēja uz platformas, kas bija pārvilkta pāri šaurai aizai. Diks paskatījās lejā, aizas akmeņainā dibenā divdesmit piecu metru dziļumā un nodrebēja.
"Te jums būs vietas diezgan," konduktors teica.
"Bet ja nu vilciens uzreiz sāk iet? Kas tad?"
"Neies, bēdziet ātrāk prom," konduktors tiem sacīja. "Lokomotīve vienā pusē ieņems ūdeni."
Bet taisni šoreiz lokomotīve ūdeni neņēma. Liecinieku nopratinājumā pie līķa sekcijas noskaidrojās, ka mašīnists cisternā ūdeni neatradis un tādēļ braucis tālāk. Abi zēni tikko bija izrāpušies no vagona un soļu divdesmit pagājuši pa šauro eju starp vilcienu un bezdibeni, kad vilciens bija klāt. Diks, kas arvien ātri un droši aptvēra, kas notiek, un kuram bija apbrīnojamas spējas piemēroties katrai situācijai, tūdāļ metās rāpus zemē. Tā viņš ieguva vairāk rīcības spējas un telpas, jo bija saliecies zem pāri skrejošiem vagoniem. Bet Tims, kuram nebija tādas apķērības un spējas piemēroties, kā jau īsts vīrs, sāka aiz dusmām lamāt vilciena bremzētāju, nenometās zemē, bet palika stāvot un izteica savas domas par bremzētāju negantiem, no tēvu tēviem mantotiem vārdiem.
"Meties zemē!" Diks viņam sauca.
Bet bija jau par vēlu. Lokomotīve, kas nāca no kalna, ātri sasniedza vilcienu. Tims stāvēja ar seju' pret skrejošiem vagoniem un muguru pret bezdibeni, pēdējā mirklī viņš gribēja darit tāpat kā Diks, bet, kā pagrieza plecu, tā viņu aizķēra vagons, un Tims gandriz zaudēja līdzsvaru. Bija tīrais brīnums, kā viņš noturējās kājās. Vilciens sāka iet ātrāk un ātrāk, vairs nebija iespējams nolaisties uz platformas.
Diks, abām rokām turēdamies pie platformas malas, redzēja to visu, bet nekā vairs nevarēja līdzēt. Vilciens sāka iet vēl ātrāk. Tomēr Tims neizsamisa. Viņš piespieda rokas cieši pie sāniem, un viņa vienīgais balsts bija divi dēļi zem kājām, —viņš līgojās un pūlējās noturēties līdzsvarā. Jo ātrāk sāka vilciens iet, jo spēcīgāk šūpojās dēļi, līdz beidzot, gan pēdējos spēkus saņēmis, viņš tomēr noturējās līdzsvarā.
Vēl viss būtu beidzies labi, ja viens vagons — zirgu pārvadājamais vagons — nebūtu piecpadsmit centimetrus platāks par citiem. Diks to zināja un ar šausmām skatījās, kā vagons nāk tuvāk un tuvāk. Viņš redzēja, ka arī Tims to pamanījis, redzēja, kā Tims saņem pēdējos spēkus, lai vagons to neaizķertu, kā viņa ķermenis liecas vienmēr vairāk atpakaļ. Tima bojāeja bija nenovēršama. Būtu vagons vienu collu šaurāks, tas būtu aizgājis Timām garām. Bet šī viena colla iegrūda zēnu nāvē: vagons viņu aizķēra un atmuguriski nogrūda lejā. Divas reizes viņš apsviedās apkārt un tad ietriecās ar galvu tieši akmeņu kaudzē.
Viņš vairs pat nepakustējās. Kritienā no divdesmit piecu metru augstuma viņam bija pārlauzts kakla kauls un sadragāts galvaskauss. Pirmoreiz Diks redzēja, kas ir nāve. Tā nebija normālā, pieklājīgā nāve civilizētos apstākļos, kur ārsti, slimo kopējas un iešļircinājumi zem ādas palīdz slimniekam lēni aizvērt acis, tad to ietērpj greznās drānās, pienes pilnu māju puķēm un beidzot svinīgi aizvada uz mūžīgo dusu, un pakaļpalicējiem top vieglākas sirdis, viņu bēdas ir mazliet remdinātas. Bet tā bija pēkšņa pirmatnēja nāve, rupja, nejēdzīga, kaila, tā nobeidzas vērsis uz kaujamā sola.
Un dziļajā aizā, pie drauga līķa Diks vēl daudz ko mācījās saprast: viņš nojauta, cik nejaušību pilna ir dzīve, cik noslēpumains ir cilvēka liktenis, cik pasaule naidīga pret cilvēku, kā vajag spēt ātri aptvert un rikoties, kā vajag visu redzēt un zināt, paļauties uz sevi, vienā mirklī piemēroties momenta pārgrozībām, spēku samēra maiņām. Pie kropļaini sadragātā cilvēka ķermeņa, viņa vēl nupat dzīvā ceļabiedra un drauga līķa Diks saprata, cik dārgi jāsamaksā pašapmāns, jo tikai pati īstā dzīve nekad nevienu nepieviļ.
Jaunajā Meksikā Diks nokļuva kādā muižā uz ziemeļiem no Ruzvellas. Vēl viņam nebija četrpadsmit gadu, bet muižas ļaudis to iemīļoja un uzskatīja par muižas laimes bērnu, un daži vecākie kovboji to izmācīja par īstu, labu kovboju.
Šai muiža viņš nodzīvoja sešus menešus, un viņa ķermenis kļuva spēcīgs un vingrs, viņš iemācījās apieties ar zirgiem, kļuva ļoti izveicīgs un drošsirdigs jātnieks, mācijās pazīt arī cilvēkus, kādi tie ir pirmatnējā, pilsētu kultūras ik-noslīpētā dzīvē. Un šīs zinības visu mūžu viņam bija neatsverams ieguvums. Bet tas vēl nebija viss. Tur bija Džons Čizoms, kuram piederēja šī lopu ferma un vel daudz citu rančo lidz pat "Melnajai upei" un arī viņpus tās. Džons Ci/oms bij.i "lopu karalis", viens no pirmajiem, kas paredzēja jaunu lauksaimniecības laikmetu un ieceļotāju plūdus. Viņš ķērās pie dzeloņstiepuļu aizžogojumiem. Viņš nopirka četrdesmit akrus zemes, kur bija ūdens, un ieguva tiesības bez maksas lietot miljoniem akru zemes, kurai nebija nekādas vērtības, jo tur nebija ūdens. Un pie ugunskuriem, uz pārtikas vezumiem sēdēdams, Diks tērzēja ar kovbojiem, kuri pelnīja četrdesmit dolāru mēnesī un nespēja paredzēt to, ko paredzēja viņu saimnieks, — tur Diks skaidri saprata, kādēļ un kā Džons Čizoms palicis par "lopu karali" un kādēļ simtiem viņa laikabiedru beigās bija spiesti pie tā strādāt par algu un uzturu.
Bet Dikam plecos nebija vienaldzīga un kūtra galva, tā bija dedziga un slāpa darbības. Viņš bija kaislīgs, vīrišķīgs, lepns un uzņēmīgs zēns. Divdesmit stundu zirgā nosēdējis, viņš vakarā bija lidz nāvei noguris, ka varēja vai raudāt, bet, lai kā sāpēja locekļi, viņš stoiskā mierā un klusu ciezdams to izturēja un pacieta, kamēr norūdītie kovboji sūtīja viņu gulēt. Viņš ņēma katru zirgu, kādu tam deva, un jāja cauras naktis un nepazina ne šaubu, ne noguruma, ar prieku viņš ņēma rokā arkānu un sadzina kopā izklīdušos lopu barus. Neviens risks viņam nelikās par lielu, un viņš nezaudēja galvu. Viņš labi zināja, ka cilvēka galvaskauss ir plāns un viegli pārsitams pret klintīm un trakojoša zirga pakaviem. Un, ja viņš, kas jāja katru zirgu, ko tam deva, vilcinājās kāpt mugurā zirgam, kas jau vairākkārt bija pats savās kājās sapinies, tad tās nebija vis bailes, bet viņš tikai gribēja, lai, kaulus laužot, varētu būt līdzīgs tiem, kuri, kā viņš mēdza teikt Džonam Cizomam, tiek sveikā cauri.