Pirmoreiz te viņš iedomājās rakstīt vēstuli saviem aizbildņiem, bet drošības dēļ iedeva vēstuli vienam caurbraucējam lopu tirgonim, kas vēstuli iemeta tikai Čikāgā, sūtīdams to uz pavāra A-Singa vārda. Viņš nejutās no saviem divdesmit miljoniem apgrūtināts, tomēr nevienu brīdi tos neaizmirsa un, baidīdamies, ka viņa mantu neizdala kādiem attālākiem radiniekiem Jaunajā Anglijā, brīdināja savus aizbildņus, ka ir dzīvs un vesels un pēc dažiem gadiem pārbrauks mājās. Vēstules beigās viņš tiem lūdza neatlaist misis Somerstonu un kārtīgi izmaksāt viņai apsolīto algU.
Bet viņš nespēja palikt ilgi vienā vietā. Vairāk par pusgadu viņš nevarēja ziedot muižai. Atkal viņš devās ceļā uz labu laimi, izstaigāja krustām un šķērsām visu kontinentu, kā apkārtklīstošs klaidonis ne vienu reizi vien iepazīdamies ar tiesnešiem, policistiem un pat ar sīkiem noziedzniekiem un klaidoņiem, kad gadījās iekļūt cietumā. Viņš iepazinās ari ar apkārtklistošiem strādniekiem un fermām un fermeriem. Ņujorkas štatā viņš veselu nedēļu lasīja ogas pie kāda holandiešu zemnieka, kas izdarīja mēģinājumus ar vienu no pirmiem Savienotās Valstis celtiem elevatoriem. Tā nebija pētnieka dziņa, kas viņu mācija visu to saprast. Tā bija tikai īsta jaunekļa ziņkāre, bet tādā veidā viņš ieguva plašu jēdzienu par cilvēka dabu un sociālām attiecībām, un tas viņam vēlāk tik ļoti noderēja.
Neviena no daudzajām pieredzēm viņam nenāca par ļaunu. Pat satikdamies ar cietumniekiem viņu mežu mītnēs pie ugunskura, noklausīdamies viņu dzives stāstus un vērodams viņu tikumus, Diks nepakļāvās ļaunuma ietekmei.
Viņš bija tikai ceļotājs ar citām asinīm nekā viņi. Viņš interesējās par visiem un par visu, bet ne reizi nesatikās ar ļaudīm vai parādībām, kas to spētu pie sevis saistīt. Viņš gribēja redzēt vēl un vēl, redzēt bezgala daudz.
Tā pagāja trīs gadi, un viņš bija jau sešpadsmit gadus vecs, kļuvis ārkārtīgi spēcīgs un izturīgs un svēra simts divdesmit piecas mārciņas. Viņš nolēma, ka laiks doties mājās un sēsties pie grāmatām. Tādēļ viņš iestājās par kuģa puiku uz kāda burinieka, kas brauca no Delavēras uz Sanfrancisko ap Horna ragu. Ar šo garo braucienu viņš nobeidza savus ceļojumus. Tas bija grūts brauciens un ilga veselas simts astoņdesmit dienas, bet viņš bija kļuvis par veselām desmit mārciņām smagāks.
Kad vienā jaukā dienā viņš pārradās mājās, misis Somerstona iekliedzās, un bija jāpasauc no virtuves virējs A-Sings, lai tas apliecinātu, ka viņš patiesi ir Diks Forests. Misis Somerstone iekliedzās vēlreiz, kad viņš ar savu sastrādāto, kreveļaino delnu saspieda viņas roku. saskrāpēdams maigo ādu.
Viņš bija ļoti kautrīgs, kad ieradās steidzīgi ataicinātie aizbildņi. Tomēr viņš runāja ar tiem ļoti noteikti: "Es neesmu nekāds muļķis," viņš teica. "Es zinu, ko gribu, un gribas man pietiek. Es esmu viens pats pasaulē, protams, ja neskaita tik krietnus draugus kā jūs. un man ir pašam savi uzskati par dzivi un par to, kas man darāms. Es neesmu pārradies mājās aiz pienākuma pret kādu, bet tādēļ, ka bija laiks, — es pārnācu aiz pienākuma pret sevi pašu. Pa pasauli klīstot, man gāja labi, un tagad es gribu turpināt savu izglītibu, gribu studēt."
"Belmontas akadēmija sagatavos jūs un jūs varēsiet iestāties universitātē," teica misters Slokums.
Diks noteikti pakratīja galvu.
"Tādā gadījumā man būs vajadzīgi veseli tris gadi. Bet es gribu iestāties Kalifornijas universitātē vēlākais pēc viena gada. Tātad man jāstrādā. Es pieņemšu mājskolotājus, kaut vai veselu pusduci mājskolotāju, un ķeršos pie darba. Es viņus pieņemšu pats, ari atlaidīšu pats. Tātad man vajadzīga nauda."
"Simts dolāru mēnesi?" jautāja misters Krokets.
Diks atkal noraidoši pakratīja galvu.
"Trīs gadus es klīdu, netērēdams ne penija no savas naudas. Bet tagad te, Sanfrancisko, man vajadzīga kāda daļa no tās. Vēl es negribu pārvaldit visus savus īpašumus, bet vēlos, lai jūs man dotu čeku grāmatiņu un atvēlētu ne visai niecīgu tekošu rēķinu bankā. Gribu savu naudu izlietot tā, kā man pašam šķiet labāk."
Aizbildņi pārsteigti saskatījās.
"Tas ir smieklīgi, tas nav iespējams." misters Krokets uztraucās. "Tu esi pārnācis mājās tikpat neapdomīgs kā biji. kad devies prom.'
"Tāds es esmu," Diks nopūtās. "Arī pirmoreiz mēs šķīrāmies naudas dēļ. Toreiz gribēju dabūt no jums simts dolāru."
"Bet, Dik, iedomājies taču mūsu stāvokli." misters Devidsons pūlējās viņu pamācit. "Mēs esam tavi aizbildņi, un kā gan uz mums skatīsies katrs gocligs cilvēks, ja mēs tev, nepieaugušam zēnam, ļausim brīvi rīkoties ar naudu?'
"Cik vērta tagad jahta Freda?" Diks pēkšņi vaicāja.
"Par divdesmit tūkstošiem varēs pārdot," misters Krokets atteica.
"Nu, tad pārdodiet. Man tā par lielu, un ar katru gadu tās vērtība mazinās. Man vajadzīga tikai deviņus metrus gara jahta, ar kuru es varētu viens pats tikt galā un kura maksātu ne vairāk kā tūkstoš dolāru. Pārdodiet jahtu un noguldiet naudu bankā uz mana vārda. Es zinu, jums bail, ka to neizšķērdēju, nenodzeru, neizšķiežu hipodromā vai ari nenoplītēju ar koristēm. Tad es jums teikšu tā. Lai mums visiem četriem ir tiesības šo naudu izņemt. Un, ja kāds no jums teiks, ka es naudu nelietīgi izšķiežu, jūs varat to tai pašā brīdī izņemt no bankas."