Ne tikai vēl sapņos tvīkstoša meitene. Zuduma sāpēs dziestoša atraitne, Un sieva lepnā — vientulības mocīta. Ne pamestā, pieviltā jaunule, — Skaudrāk par mani neviena dvēsele —
Zemota, pievilta, sāpju salauzta, Skaudrāk nelūgsies likteni gandarīt zudušo, Kā es — par slavas dēļ zaudēto jaunību."
"Pacentieties izprast šo viru, aizbildņu kungi, tā kā viņu saprotu es. Klausieties, ko vēlāk teica šis vīrs:
•
"Es ticēju — nevītīs pavasars mans
Un nezudīs dzīvības spēki un spars. Vispirms man slavas kalngalos kāpt.
Ak, pagaidi mani, jaunības prieks. Jel pagaidi, negaisti, nesteidzies zust!
Nu piepildīts lēmums. Bet liktens priekšā Stāv augstprātības pievilts, samulsis, bāls Diēgo Valdezs — slavenais admirāls."
"Dzirdiet, aizbildņu kungi!" Diks kliedza, un viņa seja liesmoja aizrautibā. "Neaizmirstiet — es vēl neesmu veldzējis savas slāpes, kaislību uguns manī nav apdzisusi. Es liesmoju, es degtin degu! Kaut koledžā esmu pieticīgi savaldīgs, rātns un kluss. Es — smalko aprindu tēvadēls, pār kuru gulstas bagātības zelta lāsts. Es esmu jauns! Dzīvs! Spēcīgs! Dzīvības spēki mutuļo mani! Bet es skaidri apzinos savu mērķi un nedrīkstu kļūdīties. Es nesākšu pāragri baudīt dzīves priekus, lai nesadegtu pirmajā baudu klēpī. Es briedinu sevi dzīvei vajadzīga un derīga cilvēka mūžam. Drīz būs arī mans laiks, kad es steigšos satvert un iztukšot savu prieku kausu. Bet es nenožēlošu pēc tam, es nesākšu gausties arī par savaldīgo atturību kā Diēgo Valdezs:
"Stingušas debesis pāri stingušai jūrai, Nav vēja pacelta viļņa, kas nestu Kuģi skrējienā trakā uz dienvidu krastu,
Kur, priecīgi kliedzot, to gaidītu draudzīgs pulks… Tur — dzidrais avots svelmainā tuksnesī
Un vientuļā, klinšainā krastmala, Tur maizes rieciens — skops, slepus gūts Un steigā tukšotais veldzes kauss…"
"Ak, aizbildņu kungi! Vai jūs saprotat, ko nozīmē dzīvot, jūtot jauneklīgo asiņu versmi sevī, kas jāapspiež nākotnes nodomu dēļ, bet ari es alkstu degt skūpstos, mīlēt, likt visu uz spēles, plosīties, trakot. Es esmu vēl jauns. Dzīvība manī joņo kā strauts palu laikā. Bet ar niecīgu uzliesmojumu man nepietiek. Es uzkrāju tvaiku. Nekur jau nezudīs, ko liktenis būs man lēmis, parādā jau nepalikšu. Neesmu rātna aitiņa, un, kad laidīšu vaļā, tad — uguns, ne laiks. Redzēsiet paši. Ticiet man, ne katru nakti es guļu mierīgā, dziļā miegā."
"Tas ir?…" misters Krokets rūpju pilns jautāja.
"Tas ir, — es vēl neesmu sācis. Bet, kad nometīšu iemauktus, tad — tikai saturieties."
"Ko jūs domājat darīt, kad būsiet beidzis universitāti?"
Viņš pakratīja galvu.
"Pabeidzis universitāti, vismaz uz vienu gadu iestāšos zemkopības skolā. Redzat, man nedod miera kāda aizrautība, kas kļūst aizvien spēcīgāka, — ar katru dienu vairāk es sāku interesēties par zemkopību. Es gribu darit kaut ko reālu, gribu kaut ko radīt, celt. Mana tēva darbība nebija radoša tāpat kā jūsējā. Jūs te ienācāt pašā kultūras sākumā un tikai pievācāt naudiņu kā matroži, kas ierauga vēl citu neuzietus zeltu saturošus smilts slāņus…"
"Mans draugs, vietējā lauksaimniecībā man ir daži piedzīvojumi," misters Krokets viņu pārtrauca, juzdamies mazliet aizvainots.
"Es zinu; tomēr tas nebija radošs darbs, drīzāk, — piedodiet, bet fakts tas ir, — drīzāk tāda zemes izlaupīšana. Ko tad jūs te darījāt? Paņēmāt, piemēram, četrdesmit tūkstošu akru visbagātākās zemes Sakramentas ielejā un gadiem ilgi sējāt kviešus. Par sējas maiņu jūs nedomājāt. Salmus ņēmāt un sadedzinājāt. Jūs noplicinājāt bagāto zemi. Uzarāt kādas četras collas, bet apakšā atstājāt cietu zemi. Plāno augligo zemes kārtu izsūcāt, bet tagad nevarat no zemes ne sēklai izdabūt. Tā nesaimnieko, bet laupa. Bet es ar tēva naudu gribu strādāt radošu darbu. Paņemšu kviešu noplicināto zemi, kuru var pirkt par smieklīgu cenu, izaršu cieto zemes kārtu un galu galā ieņemšu daudz vairāk, nekā jūs dabūjāt pašos pirmajos gados."
Trešā kursa beigās misters Krokets atkal ieminējās par Dika nodomu "laist vaļā".
"Tiklīdz pabeigšu zemkopības skolu," Diks atteica, "nopirkšu muižu, lopus, inventāru, lai ļaudis strādā, bet pats laidīšos piedzīvojumos."
"Ar cik lielu rančo jūs domājat sākt?" misters Devidsons jautāja.
"Varbūt ar piecdesmit akriem, varbūt ar poieci simti tūkstošiem akru, kā iznāks. Kalifornijā vienmēr vēl ir daudz neapstrādātas zemes. Uz turieni vēl nav sākusies ļaužu plūsma. Bez kādām pūlēm zeme, kuru tagad pirkšu par desmit dolāriem akru, pēc piecpadsmit gadiem maksās piecdesmit, un kuru tagad pirkšu par piecdesmit, tā maksās pieci simti dolāru."
"Pusmiljonu akru par desmit dolāriem, tas iznāk pieci miljoni dolāru," misters Krokets norūpējies sacīja.
"Par piecdesmit iznāk veseli divdesmit pieci miljoni," Diks pasmējās.
Bet aizbildņi īstenībā neticēja, ka Diks ielaidīsies uz tādu neprātību, tie domāja, ka viņš tikai draud. Viņi pieļāva varbūtibu, ka Diks var daļu savas bagātības izputināt ar moderno saimniecību. Bet to gan viņi ne iedomāties nevarēja, ka pēc tik ilgu gadu atturīgas un pieticīgas dzīves viņš varētu mesties dēkainos piedzīvojumos.
Diks pabeidza universitāti bez sevišķi spīdošiem panākumiem, jo bija klasē tikai divdesmit astotais. Nekādu sensāciju viņš nesacēla. Tikai daudzas mīļas jaunavas un viņu māmiņas jutās visai vilušās, — tas bija viņa vienigais panākums un varbūt vēl tas, ka pēdējā gadā viņš savai universitātei palīdzēja uzvarēt sacīkstē pret Stanfordas universitāti.
Tas notika dienā pirms lielajām futbola sacīkstēm, kad ārkārtīgi svarīga nozīme bija katram individuālam futbolistam. Viņš bargi kritizēja visu komandu un vērtēja arī katra pašaizliedzīgo spēli, tā ka Pateicības dienā slavenā komanda varēja lepnā gājienā izlocīties pa Sanfrancisko ielām.