Viņas pārmetums netraucēja Diku vaicāt, ko vajadzēja darīt tūliņ: kā viņa dusējusi pēc tam, kad bija pametusi pie viņa savu cepurīti. Viņš aizvēra brošūru, atstādams rādītāja pirkstu tai vietā, kur lasīja, un apskāva sievu.
"O!" viņa pēkšņi izsaucās. "O! o! paklausies!"
Kaut kur iesvilpās paipala. Viņa ciešāk pieglaudās vīram un aiz sajūsmas drebēja, jo viņu valdzināja maigās saldās skaņas putna svilpienā.
"Jau raisās visa daba!" viņš smaidīja.
"Tātad — pavasaris klāt!" Paola priecājās.
"Jā, un sākas labs laiks."
"Un mīla!"
"Putni sāk perēklīšus vīt un olas dēt," Diks smējās. "Nekad neesmu dabā redzējis tādu auglību kā šodien. Lēdijai Eiltonai atnesušies veseli vienpadsmit veselīgi sivēni. Šorīt no rīta atdzina Angoras kazas, ari tām pienācis laiks. Žēl, ka tu neredzēji. Arī meža kanārijputniņi mūsu sētā veselām stundām čivina, apspriezdami laulības jautājumus. Man liekas, viņu vidū ir kāds brivās mīlas pravietis, kas ar dažādām modernām teorijām pūlas izjaukt vienlaulības svētlaimi. Pavisam nesaprotami, kā tu varēji gulēt? Paklausies tik! Jau atkal viņi ir te!"
Sākās smalki pīkstieni, čirkstieni un uzbudināti saucieni, un Diks un Paola sajūsmināti klausījās, bet uzreiz mazo zeltspalvaino mīlētāju simfonija izgaisa starp citām varenām skaņām, kuras bija tikpat muzikālas, tikpat saldkaislas, bet netveramas, mežonīgas, kaislas, kas ar savu plašumu un spēku tā savaldzina, ka elpa aizraujas.
Vīrs un sieva pēkšņi pavērās garām vaļējiem logiem un verandas stiepuļtīklam uz lielceļu, kas gāja cauri ceriņu krūmiem, — viņi gaidīja, kur parādīsies milzīgais ērzelis. Tas iezviedzās vēlreiz, un viņa mīlas saucieni noskanēja kā varenas taures skaņas, un Diks sacīja:
"Es tev dziedāšu dziesmu, mans vīzdegunīgais mēness. Tā nav manis radīta dziesma. To radījis Kalnu karalis. Paklausies. — es viņa zviedzienus tulkošu tādiem vārdiem: "Klausieties! Es esmu Eross. Es minu kalnus saviem pakaviem. Manas dziesmas skan plašās ielejās. Ķēves dzird mani un kļūst nemierīgas savās klusajās ganībās, jo tās pazīst mani. Zāle tad krāšņāki aug, zemes klēpis top raženāks, kokos kā sārtas asinis sūcas sula. Tas ir pavasaris. Mans pavasaris. Es esmu savas valstības valdnieks. Ķēves atceras manu balsi, tāpat kā viņu mātes to mūžam atcerējušās. Klausieties! Es esmu Eross! Es minu kalnus saviem pakaviem un plašās ielejas vēsta, ka nāku — es."
Paola arvien ciešāk pieglaudās pie vīra krūtīm, un viņš arvien ciešāk apskāva viņu; viņas lūpas skāra viņa pieri, un abi tie skatījās uz tukšo ceļu, starp ceriņiem, bet uzreiz uz ceļa parādījās kas varens, majestātisks: no ceriņu krūmiem iznāca Kalnu karalis, un cilvēks, kas sēdēja tam mugurā, likās kā siks pundurītis. Viņš iznāca, un mežonīgi apkārt raudzījās viņa acis, atmirdzēdamas zilganā spožumā kā visiem sugas ērzeļiem; drīz viņš salieca kaklu lokā, mētāja visapkārt sniegbaltās putas, skardamies lūpām pie saulē spīdošajiem ceļiem, drīz svieda augstu gaisā lepno galvu un zviedza savus kaislīgos aicinājumus, no kuriem aizraujas elpa un viss gaiss trisēt trīs.
Kā atbalss no tāluma atskanēja maigi muzikāli zviedzieni. "Tā ir Foteringtonas princese!" Paola klusi teica. Atkal noskanēja Kalnu karaļa tauru skaņas, un Diks dziedāja viņam līdzi: "Klausieties! Es esmu Eross! Es minu kalnus saviem pakaviem!" Paola sēdēja, sava vīra roku cieši apskauta, un pēkšņi viņa sajuta dusmas, ka bijusi sajūsmināta par lielisko ērzeli. Bet dusmas tūdaļ izgaisa, un viņa, juzdama gandarījumu parādā, teica:
"Bet nu, Sārtais Mākoni, uzdziedi man dziesmu par zīlēm." Diks izklaidīgi paskatījās no brošūras uz Paolu, jo atkal neviļus bija sācis lasit, bet tūliņ apķērās, vienā mirklī pieskaņojās jautrai omai un sāka dziedāt mežonīgo vienmuļo dziesmu, kuras vārdi ir tikpat vienmuļi:
"Debesis zemei ozolzīles sūtīja.
Es mazās ozolzīles ielejā iestādīju,
Es lielās ozolziles ielejā iestādīju.
Dīgst zīles! Es ozola zīle — es dīgstu, es dīgstu!"
Kamēr viņš dziedāja, Paola pieglaudās arvien ciešāk, bet jau nākošā mirklī viņa sajuta, ka viena roka, kurā viņš turēja brošūru, nepacietīgi sakustas, viņa pamanīja arī skatienu, kas meklēja pulksteni uz rakstāmgalda. Pulkstenis jau bija 1 1 un 25 minūtes. Vēl brīdi viņa mēģināja paturēt sev vīra uzmanību, un vii,uis vārdos neviļus ieskanējās kautrs pārmetums.
"Tu esi savāds, apbrīnojams cilvēks," viņa lēni teica. "Dažreiz man pat sāk nešaubīgi likties, ka tu patiesi esi īsts indiānis, — Sārtais Mākonis, kas dēsta zīles un mežonīgā dziesmā izteic savu prieku. Citreiz atkal man liekas, ka tu esi ultramoderns cilvēks, kas statistikas skaitļu grēdās meklē episkus piedzīvojumus, kas, ar zinātnisko eksperimentu mēģenēm un zemādas iešļircinājumu instrumentiem apbruņojies, dodas gladiatora cīņās ar noslēpumainiem mikroorganismiem. Bet ir arī tādi brīži, kad man liekas, tev vajadzētu būt ar kailu galvu un nēsāt brilles…"
"Un ka man, vecam kraķim, nav nekādas tiesibas turēt savos skāvienos tik daiļu sievieti, vai ne?" viņš pabeidza Paolas sākto teikumu un pieglauda to vēl ciešāk. "Zini ko, man ir viens projekts. Pēc dažām dienām…"
Bet viņa projekts palika neizskaidrots. Aiz muguras kāds ieklepojās, un, kad abas galvas reizē pagriezās, sekretāra paligs Bonbraits stāvēja ar dzeltenu papīra lokšņu paku rokā.
"Četras telegrammas," viņš paklusu teica, it kā atvainodamies. "Misters Bleks domā, ka divas no tām ļoti svarīgas. Viena ir par vēršu sūtījumu uz Čili, atceraties?.."
Paola lēnām atrāvās no vīra, piecēlās kājās un juta, ka viņš tai atkal pazūd, atkal ierokas savās statistikas grēdās, sekretāru un uzraugu ziņojumos.