Vienās durvis stāvēja Rita, gluži sakarsušiem vaigiem, kā stirna, kas gatava bēgt projām, otras durvis tādā pašā pozā un tikpat sakarsušiem vaigiem ieņēma Ernestīne, nostādamās Grakhu mātes pavēlētājā pozā, un sadriskātais kimono, ar vienu roku pieturēts, lai nenokrīt, vijās ap viņas jaunavigo, slaido stāvu. Lisija bija paslēpusies aiz klavierēm un gribēja izbēgt, bet Forests nelaida, viņš bija notupies četrrāpus, plaukstām nevaldāmi kārpījās pa koka grīdu, mežonīgi galvu purinādams un aurodams, ļoti veikli atdarinādams saniknotu vērsi.
"Un ļaudis vēl tic senam, aizvēsturiskam mītam," savā drošā pozīcijā stāvēdama, teica Ernestīne, "ka reiz šis nožēlojamais, cilvēkam līdzīgais radījums, kas tagad vārtās putekļos pie mūsu kājām, vadījis Berkleja universitātes futbola komandu uzvarā pret stanfordiešiem!"
Klavieres bija ļoti miniatūras, ar skaistu zelta un baltas emaljas rotājumu. Klavieres stāvēja labu gabaliņu no sienas, un Lisija varēja izlist uz abām pusēm. Forests piecēlās kājās un taisijās it kā lēkt pāri klavierēm. Lisija šausmās iekliedzās:
"Dik, pieši! Tavi pieši!"
"Ļaujiet man tos noņemt," Diks teica.
Tai brīdī, kad Diks noliecās noņemt piešus, Lisija mēģināja aizbēgt, bet Diks viņu atdzina atpakaļ.
"Kā gribat," viņš noņurdēja, "uz jūsu atbildību! Ja klavieres būs saskrambātas, pateikšu Paolai."
"Man ir liecinieces," Lisija aizelsdamās teica, savām zilām acīm smiedamās un rādīdama uz abām draudzenēm, kas stāvēja durvīs.
"Labi, mana mīļā," Forests sacīja, atkāpdamies no klavierēm un pāri klavieru vākam izplezdams rokas. "Es tūliņ būšu otrā pusē."
Un taisni tā notika. Forests atspiedās uz rokām un pārlēca pāri, pasviezdams ķermeni tik vingri, ka pieši gandrīz veselu pēdu pārlaidās pāri virs spoži baltās klavieru virsmas. Lisija tai pašā mirklī bija rāpus zem klavierēm, bet, par nelaimi, viņa sasita galvu un nepaguva attapties, kad Forests apskrēja ap klavierēm un satvēra to.
"Nāc ārā," viņš pavēlēja, "dabūsi, ko esi pelnījusi."
"Žēlastību, slavenais bruņiniek!" viņa lūdzās. "Es lūdzu tevis iemīlētās daiļavas un visu apspiesto meiteņu vārdā."
"Es neesmu nekāds bruņinieks," Forests attrauca dziļā basā. "Esmu cilvēkēdājs, nežēlīgs kanibāls. Tepat netālu purvos mana dzimtene. Mans tēvs bija negantākais cilvēkēdājs, mana māte vēl negantāka. Mani zīdīja vienīgi ar moderno pansiju jaunu meiteņu asinīm. Mans tēvs bija ne vien cilvēkēdājs, bet ari Kalifornijas zirgu zaglis. Un es esmu daudz briesmīgāks par savu tēvu. Man zobu vairāk nekā viņam."
"Vai nekas nespēj mīkstināt tavu nežēlīgo sirdi?" Lisija lūdzās, tūliņ ari vērodama, vai neizdosies izbēgt.
"Ir tikai viena lieta visā pasaulē, — virs zemes un zem zemes ellē, — tikai viena lieta spēj dot mieru manai negantajai sirdij: tā ir — "Jaunavas Lūgsna". Vai jūs varat nospēlēt "Jaunavas Lūgsnu"?"
Bet abās durvīs atskanēja jautri saucieni, un Lisija, neatbildēdama Forestam, zem klavierēm tupēdama, uzsauca Bertām Venraitam, kas nāca iekšā:
"Krietnais bruņiniek, glābiet mūs, palīdziet!"
"Laidiet jaunavu vaļā!" Bērts pavēlēja.
"Kas tad tu tāds būsi?" Forests jautāja.
"Juris Uzvarētājs!"
"Nu, tad es būšu tavs pūķis," Forests piekāpās. "Bet saudzē manu sirmo, cienījamo galvu!"
"Galvu nost!" meitenes vienā balsī dedzīgi komandēja.
"Mierā, manas jaunās dāmas, lūdzu!" Bērts teica. "Es esmu tikai tāda nieciga pūka, bet man nav baiļu. Es gribu uzvarēt to pūķi. Es likšu aizai aizvērties pār viņu, lai briesmonis pūķis nosmok pats savā peklē. Bet tikmēr jūs, jaukās jaunavas, bēdziet prom, lai aiza neierauj jūs sevī, jo Jolo, Petaluma un rietumu Sakramento ir gatavi gāzt savas straumes pār to."
"Cērt viņam galvu nost!" meitenes gavilēja. "Lai viņš noslīkst pats savās asinis! Izcep to līdz kauliem!"
"Es padodos," Forests vaidēja. "Man nav vairs spēka. Tad tāda ir jauno kristīgo sieviešu žēlastība 1914. gadā pēc tā Kunga! Jaunu sieviešu, kurām kādreiz būs balsstiesības! Un kuras nosolījušās neprecēties ar sveštautiešiem! Sv. Juri, teiksim, ka galva man jau nocirsta. Esmu beigts. Man gals klāt."
Forests sāka skaļi raudāt un šņukstēt; ar teicamu īstenības izjūtu tirinādams un kratidams kājas, piešus skandinādams, viņš izstiepās uz paklāja garšļaukus un izlaida garu.
Lusija izlida no klavieru apakšas, un visas trīs meitenes izpildija improvizētu uzvaras deju pie notiesātā līķa.
Dejas vidū Forests uztrūkās sēdus un sāka protestēt, bet ļoti nozīmīgi pamirkšķināja acīm Lisijai un uzsauca:
"Bet kur tad varonis — uzvarētājs? Varoni neaizmirstiet! Rotājiet viņu ar puķēm!"
Un viņas devās pie Berta, lai rotātu to ar puķēm, kuras ņēma no vāzēm istabā, kaut no vakardienas vāzēs nebija mainīts ūdens. Kad Lisijas veiklā roka lika varonim galvā ūdenī samirkušo tulpju vainagu un ūdens veselā straumītē viņam tecēja aiz apkakles, tas metās bēgt. Koridorā un lejā pa kāpnēm noskanēja skaļa pakaļdzinēju kņada. Forests piecēlās, sakārtoja drēbes un smaidīdams, piešiem skanot, devās prom pa Lielās Mājas ejām.
Viņš gāja cauri diviem pagalmiem, pa ķieģeļiem bruģētiem celiņiem, virs kuriem bija spāniešu dakstiņiem segti jumtiņi, apslēpti krāšņā pavasara lapojumā un puķēs; piebūvē iegājis, viņš aizvien vēl bija mazliet aizelsies no piedzīvotā trača. Birojā viņu gaidīja sekretārs.
"Labrīt, mister Blek," viņš to sveicināja, "piedodieĻ ka nokavējos." Viņš paskatījās, cik pulkstenis. "Gan tikai četras minūtes. Ātrāk nekādi nevarēju tikt. Aizkavēja."