Betele (Piper betle, arī P. betel), hindu valodā Paan un sanskritā Taamboo- lam, ir cieši saistīta ar indiešu tradīcijām un kultūru. Senos ājurvēdas tekstos var atrast vairāk nekā septiņus beteles lapu veidus. Sanskritā paan raksturošanai ir vārdi Vasya un Kaamajanani - tas, kas pievelk cilvēkus. Betelei piemīt stimulējošas īpašības. Tā liek asinīm ritēt straujāk, kā arī veicina dzimumtieksmi, tāpēc to iesaka lietot pirms dzimumakta un tā laikā. Stimulējošo iedarbību, iespējams, nosaka lapās esošais alkaloīds arakēns, kas ir radniecīgs kokaīnam.
Beteles lapu kombinē ar šķipsnu dzēsto kaļķu (choonam) un dažiem beteļ- palmas (arekas, Areca catechu) riekstu gabaliņiem. Pētījumos parādīts, ka beteles košļāšana ekonomiski un sociāli zemāk stāvošo cilvēku slāni pasargā no osteoporozes. Ir secināts, ka choonam kalcijs beteles sulas klātbūtnē viegli uzsūcas. Tabaka piesārņo zelēkli, zelētāju un apkārtni un bojā citkārt labo tradīciju.
Beteles lapas plaši lieto ārstniecībā. Tās iesaka senie ājurvēdas raksti. Beteles lapām ir asa, savelkoša un rūgta garša, antiseptiskas, dzimumtieksmi veicinošas, gāzu veidošanos novērsošas, sildošas un stimulējošas īpašības. No beteles lapām kopā ar kaļķi, arekas riekstiem un siekalām iegūst maisījumu, kas attīra rīkli, uzlabo balsi, veicina gremošanu, atbrīvo no parazītiskajiem tārpiem un zarnu gāzēm. Dažreiz zelējamo uzlabo, pievienojot vēl citus aromātiskus augus, kā krustnagliņas, kardamons, muskatrieksts, anīss, kampars un gulkanda (rožu ziedlapiņu saldi konservi). Beteles lapu ķīmiskā analīze ir pierādījusi, ka tajās ir kalcijs, karotīns, tiamīns, riboflavīns, niacīns un C vitamīns. Lapu ēteriskajās eļļās ir atrasts fenola savienojums havikols ar antibakteriālu aktivitāti.
IZMANTOŠANA ĀRSTNIECĪBĀ
• Siltas (cepeškrāsnī nedaudz sasildītas) beteles lapas, kas apziestas ar sinepju eļļu, var uzlikt uz krūtīm maziem bērniem, ja viņiem ir klepus un grūti elpot.
• Siltas lapas, apziestas ar rīcineļļu, var izmantot pret sēklinieku maisiņa iekaisumu, krūšu abscesiem, augoņiem, apdegumiem, brūcēm.
• Ja ņem pa tējkarotei beteles lapu, ingvera un svētā bazilika (tulsi, Ocimum sanctum) sulas, sajauc ar tējkaroti medus, iegūst līdzekli, ko lieto ne tikai pret klepu, bet arī pret nervu sistēmas vājumu.
• Galvassāpju gadījumā nāsīs iepilina 2 vai 3 pilienus beteles lapu sulas un pēc tam atpūšas.
• Beteles lapas mazina sāpes, ko rada kukaiņu dzēlieni. Ietin lapā 2 vai 3 piparu graudus un apēd kopā ar tējkaroti medus.
• Lai nebūtu blaugznu un mati augtu garāki, galvas ādu ieziež ar pastu no beteles lapām un kokosriekstu eļļas.
• Beteles lapām piemīt diurētiskas īpašības. To sula, sajaukta ar atšķaidītu pienu un nedaudz pasaldināta, atvieglo urinēšanu.
• Saskaņā ar klasisko ājurvēdas traktātu Vaidyamanorama katrs var kļūt kalsns un tievs, ja divus mēnešus katru dienu apēd vienu beteles lapu kopā ar 10 melno piparu graudiem un uzdzer aukstu ūdeni.
• Filariāzes (nematožu izraisīta parazitāra limfatiskās sistēmas slimība) gadījumā palīdz regulāra ar sāli sajauktas beteles pastas lietošana, uzdzerot karstu ūdeni.
JĀŅEM VĒRĀ
Ir aprēķināts, ka ar beteles lapu košļāšanu aizraujas simtiem tūkstoši cilvēku. Tā kā vairums no viņiem neievēro ne personisko, ne sabiedrisko higiēnu, tie iekrāsotās siekalas izspļauj, kur vien pagadās. Šim sliktajam ieradumam ir liela loma vairāku infekcijas slimību izplatīšanā. Lietojot beteles lapu pirmo reizi, var būt reibonis un asas, durošas sāpes tās sastāvā esošo kalcija jonu dēļ. Pret to var palīdzēt sāls vai cukura pasūkāšana. Ar lielu piesardzību beteles lapas, it īpaši kopā ar kaļķi (choonam), jālieto cilvēkiem ar iedzimtu sirdskaiti vai hipertensiju. Uzskata, ka beteles lapas kātiņš un saknes izraisa sievietēm neauglību. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ lapai pirms košļāšanas parasti norauj kātiņu. Uzskata, ka beteles lapas uzmundrina un vairo dzimumtieksmi, tādēļ tās nevajadzētu cilvēkiem, kas dzīvo celibātā un askēzē, ja beteles lapas košļā 4-10 reizes dienā regulāri ilgāk par diviem gadiem, izveidojas atkarība līdzīgi, kā lietojot alkoholu vai opiju. Tāpēc beteles lietotāji bieži vien saslimst ar zemgļotādas fibrozi, kas ir pirmsvēža slimība.
Granāta (Punica granatum) nosaukums ir atvasināts no latīņu vārda "granatum", kas nozīmē "vērtīgs". Šis augs ir noderīgs gan medicīnā, gan saimniecībā. Granātābols tradicionāli ir uzskatīts par auglības simbolu. Indijā granātu uzskata par svētu augu. Granāta lapas un ziedus upurē dieviem Ganapati, Satya- narayana un Samba saskaņā ar Shree sankastha vrata un Nitya somavara vrata.
Pastāv uzskats, ka granātābols bija auglis, kuru čūska Ēdenes dārzā dāvināja Ievai. Granātābols Bībelē ir bieži pieminēts, piemēram, Zālamana dziesmā, un to vēj tagad izmanto dažās ebreju ceremonijās. Muhameds granātābolu piemin orānā, uzskatot, ka ar to var nomākt skaudīgas domas. Turcijā ir paradums, a, līgavai metot granātābolu pret zemi, izkritušo sēklu skaits parādīs, cik viņai ūs bērnu.
ZMANTOŠANA ĀRSTNIECĪBĀ
Gandrīz visas koka daļas - saknes, sarkanbrūnā miza, lapas, ziedi, augļa ūza un sēklas - ir dziednieciskas. Saskaņā ar ājurvēdu auglis ir agni deepaka ēstgribas veicinātājs), ruchi janaka (palīgs sagremošanai),/»/tta kaaraka (pītas eicinātājs), hridya (sirds stiprinātājs),graahi (caurejas dziedētājs), sheetala (atvē- inātājs), rakta shodaka (asiņu attīrītājs). Miza ir graahi (caurejas dziedētājs) n krimghna (tārpu, īpaši lenteņu, izdzinējs). Augļa miza ir graahi (caurejas ziedētājs).
Salda augļa sulā ir glikoze, fruktoze, tanīni un skābeņskābe. Sula tonizē knu, sirds un nieru darbību. Drudža gadījumā tā iedarbojas diurētiski. Sula pgādā ķermeni ar nepieciešamajām minerālvielām un palīdz aknām uzkrāt i. vitamīnu no uzņemtā uztura, kā arī paaugstina ķermeņa aizsardzību pret nfekcijām, īpaši pret tuberkulozi. Regulē vēdera izeju un tonizē zarnas, tādēļ o lieto gremošanas traucējumu gadījumā. Vērtīgākās ir granātābola savelkošās pašības. Tā kā granātābols liek šūnām savilkties, tas ir vērtīga uztura piedeva aurejas un dizentērijas gadījumā. Alkaloīds izopelatrīns iedarbojas uz iekaisu- o vēdera iekšējo orgānu gļotādu un samazina pārmērīgu zarnu sekrēciju, kas ada caureju. Skābajiem augļiem ir lielāka medicīniskā vērtība nekā saldajiem. 3an saknēm, gan stumbra mizai piemīt prettārpu iedarbība. Tajos esošais alko- oīds peliterīns ir stipri toksisks lenteņiem.