Alopātiskie medikamenti, kā insulīns, sulfonilurīnviela, biguanīdi, neapšaubāmi palīdz regulēt cukura līmeni asinīs un uzlabo dzīves kvalitāti, bet neviens no tiem nespēj droši palīdzēt normāla glikozes līmeņa uzturēšanā un diabēta vēlāko stadiju komplikāciju atvairīšanā. Aptuveni 15-20 % pacientu ar jaunatklātu, no insulīna neatkarīgu diabētu maz reaģēja vai vispār nereaģēja uz sulfonilurīnvielas preparātiem, un ar katru ārstēšanas gadu 3-5 % no pacientiem, kam bija nodrošināta glikēmiskā kontrole, bija zaudējuši jutību pret tiem. Biguanīdu terapija ir saistīta ar sarežģījumiem, ko rada pienskābe asinīs, ūdens aizture un vēl citas komplikācijas.
Lai gan ir zināmi panākumi slimības terapijā, tomēr diabēts vēl arvien ir viens no galvenajiem slimošanas un mirstības cēloņiem pasaulē. Piemēram, Indijā ir vismaz 20 miljoni diabētiķu.
Ājurvēdā šo slimību ir atpazinusi jau kopš vēdiskā perioda un apzīmējusi ar nosaukumu prameha. Vārds prameha norāda uz prabhuta mootrata (bieža urinēšana), aavila mootrata (duļķains urīns) un madhumeha (cukura izplūšana no ķermeņa). Atkarībā no ķermeņa konstitūcijas (prakriti) vai no indivīda veselības stāvokļa ājurvēdas klasiķi iesaka divus plānus diabēta ārstēšanai.
1. Apatarpana (regulējot barošanos) un samshodhana (ar attīrīšanu). Šo plānu paredz tukliem un masīvas miesas būves cilvēkiem. Jālieto zāles pret diabētu, jāatbrīvojas no taukiem un jāizvada no ķermeņa endotoksīni, izmantojot dažādus vingrinājumus, badošanos un attīrīšanos - panchakarma (piecas metodes - vemšanas ierosināšana, caurejas izraisīšana, klizmas, asins nolaišana un deguna izdalījumu izvadīšanas veicināšana).
2. Santarpana (papildināšana) un brumhana (ķermeņa apjoma palielināšana). Šo plānu izmanto, ja pacients ir hroniski slims, ar vāju imunitāti, ari samazinātu ķermeņa masu būtisku barības vielu aizplūšanas dēļ. Šī terapija' palīdz uzņemt viegli izmantojamas barības vielas, lai atjaunotu ķermeņa audus un stiprinātu tā aizsargmehānismus, nepalielinot asinīs cirkulējošā cukura, tauku un citu metabolītu daudzumu. Metode kavē turpmāku ķermeņa sabrukšanu un veicina atveseļošanos. Ir tādi pārtikas produkti un ārstniecības augi, kuriem ir īpaša loma diabēta ļ
ārstēšanā. Turpmāk minēti daži no tiem.
1. Grieķu sierāboliņa (methi, Trigonellafoenum-graecum) sēklas. Ājurvēdas literatūrā ir raksturotas šī auga sēklu medicīniskās īpašības. Nesen veiktajos pētījumos ir noskaidrots, ka grieķu sierāboliņa sēklu novārījums pazemina cukura izdalīšanos ar urinu un atvieglo diabēta simptomus. Tas satur tri- gonelīnu un kādu alkaloīdu, kurš pazemina cukura līmeni asinīs. Var lietot! uz nakti ūdenī izmērcētas sēklas vai sēklu pulveri ar ūdeni vai paniņām ,ļ 15 minūtes pirms ēšanas. Ja nepatīk pulvera rūgtā garša, to var pievienot ēdienam, piemēram, pie chapati (plakana indiešu maize), rīsiem, lēcām vai dārzeņiem. Uzņemamais daudzums ir atkarīgs no diabēta smaguma. Parasti dienas deva ir 25-50 grami. Devu uzņem divās reizēs.
2. Rūgtā melone (karela, momordika - Momordica charantia). Šo augu pārtikā un medicīnā izmanto jau sen. Rūgtās melones augļi un sēklas satur ļoti iedarbīgas sastāvdaļas, kas pazemina cukura līmeni asinīs. To aktīvā viela ir harantīns, ko dažreiz sauc par augu insulīnu, jo tas ir ļoti līdzīgs liellopu insulīnam. Lai gūtu labu terapeitisku efektu, katru ritu jāizspiež sula no 4 vai 5 augļiem un jāizdzer tukšā dūšā. Sēklu pulveri var lietot tīrā veidā, kā arī pagatavot no tā novārījumu. Pulveri var izmantot arī kā piedevu mērcei. Jāņem vērā, ka to nevajag apcept eļļā vai auglim pievienot cukuru, lai nomāktu rūgto garšu, jo tad var izzust ārstnieciskās īpašības.
3. Jamūns (jamutt, janbul, Javassalas plūmes - Syzygium cumini). Tradicionālajā ājurvēdas medicīnā šim auglim ir īpaša vieta, jo tas iedarbojas uz aizkuņģa dziedzeri. Diabēta ārstēšanai ir noderīgi augļi, sēklas, kā arī sula, ] kas izspiesta no visa augļa. Sēklas satur jambolīnu, kas ierobežo cietes pārvēršanos cukurā. Iekšķīgai lietošanai sēklas izžāvē, saberž pulverī un lieto pa 3 gramiem divreiz dienā kopā ar ūdeni vai paniņām.
4. Medus. Medus sastāv no glikozes - līdz 35 %, fruktozes - 35-38 % , saharozes - līdz 7 % un saliktajiem cukuriem -10 %. Medus iedarbojas uz mikroorganismiem, jo fermentu darbības rezultātā atbrīvojas ūdeņraža peroksīds. Daži diabēta slimnieki ir secinājuši, ka viņiem, lai kontrolētu diabētu, nepieciešams tikai pārtraukt cukura un medus lietošanu. Vislabāk ir, ja pacients zina, kādai jābūt cukura vai medus dienas devai. Šo devu nevajag uzņemt vienā reizē, bet saprātīgi sadalīt pa daļām. Viena tējkarote medus atbrīvo 20 kilokaloriju enerģijas. Drīkst apēst vienu tējkaroti medus dienā, ja vien slimnieks spēj atteikties no cita veida pārtikas, kas satur 20 kilokalorijas. Pēc mielasta, kurā ir vairāki produkti, kuņģis iztukšojas lēni. Tādēļ medus pēc maltītes mazāk palielina cukura daudzumu asinīs nekā tad, ja to apēd tukšā dūšā.
>. Marmelādes aigle (bael> bilva - Aegle marmelos). Lai gan ir populāri šā auga augļi, tomēr šajā gadījumā izmanto tā lapas, kuru antidiabētiskā iedarbība ir zinātniski pierādīta. Katru dienu jādzer svaiga augu lapu sula kopā ar šķipsniņu melno piparu. Tad nebūs jāraizējas par cukura līmeņa regulēšanu.
Sīpoli (Allium cepa). Pētnieki uzskata, ka sīpoliem ir nozīme diabēta ārstēšanā, jo ir pierādīta sakarība starp difenilamīna saturu sīpolu ētera izvilkumā un to hipoglikēmisko aktivitāti. Ājurvēdas klasiskajā tekstā Bhaavaprakasa pieminēts, ka sīpoli atjaunina organismu un palielina tā fizisko un seksuālo spēku.
7. Ķiploki (Allium sativum). The īndian Journal of Experimental Biology pirms dažiem gadiem publicēja ziņojumu par alicīna (S-alilcisteīna sulfoksīds), kas iegūts no ķiplokiem, antidiabētisko iedarbību. Ja alicīnu lieto pa 200 mg uz vienu ķermeņa masas kilogramu, pazeminās lipīdu saturs serumā, glikozes līmenis asinīs un aktivējas seruma fermenti. Senais ājurvēdas zinātājs Va- agbhata ķiplokus ir minējis kā labākās zāles pret vātas tipa veselības traucējumiem. Interesanti atzīmēt, ka ājurvēdas klasiķi, apskatot 20 pramehas veidus, diabētu attiecina uz Vaataja pramehas. Citu atklājumu par ķiplokiem ir publicējis The Journal of Research in Medicine. Ķiploki darbojas kā antikoagulanti un šķīdina fibrīnu, tādējādi pagarinot asiņu recēšanas laiku, protrombīna veidošanās laiku un palielina fibrinolītisko aktivitāti. Turklāt ķiploki arī ievērojami pazemina holesterīna līmeni. Galvenais cukura diabēta slimnieku nāves cēlonis ir vaskulārās un neiroloģiskās komplikācijas. Šādu komplikāciju risku var ievērojami samazināt, ja katru dienu apēd 2-4 svaiga ķiploka daiviņas. Ja svaigs ķiploks šķiet pārāk stiprs, to var aizstāt ar ķiploku tabletēm ar ķiploku smaržu vai bez tās.