• Ap skarto vietu ieteicams aplikt svaigas, plānas banāna lapas.
• Sasmalcina dažas mandeles un labi izvāra ūdenī. Uz nakti ar iegūto pastu ieziež slimās vietas. No rīta nomazgājas.
• Vienu tējkaroti sandalkoka pulvera vāra kopā ar trim tasēm ūdens, līdz šķidruma tilpums samazinās līdz vienai tasei. Pievieno rožūdeni un cukuru un dzer trīs reizes dienā.
• Saberž pirkstveida suņzobi (doob, Cynodon dactylon), iepriekš nogriežot tai saknes, sajauc ar kurkumu attiecībā 4:1 un iegūto pastu uzliek uz slimās ādas.
• Saberž sauju svaigu jasmīnu ziedu un ar iegūto pastu apstrādā bojātās vietas.
• Uzvāra vienu tējkaroti shikakai (saptala, skaistā akācija - Acacia concinna) kopā ar tasi ūdens. Atdzesē un ar novārījumu apstrādā bojātās vietas.
• Lai ātrāk atveseļotos, katru dienu jādzer pa pustasei svaiga kāpostu sula.
• Garjana eļļas (iegūst no garjana koka, spārnotā dipterokarpa - Dipterocarpus alatus) emulsiju ar vienādu daudzumu kaļķūdens izmanto bojātās ādas apstrādei.
• Kapsaicīns, ko iegūst no sarkanajiem pipariem, palīdz pret apsarkumu, zvīņošanos un niezi. Ājurvēdas eļļā mahaamarichyadi taila sarkanie pipari ir viena no sastāvdaļām.
• Speciālām aplikācijām psoriāzes gadījumā izmanto, piemēram, kushtara- akshasa taila un kitibhaari malahara, kas palīdz atbrīvoties no zvīņām un nomierina ādu.
• Pancka tikta ghrita guggul pa 5-10 g kopā ar mahaa manjistaadi kwaatha lieto katru rītu un vakaru 6 nedēļas. Lidzīgi var lietot mahaa tikta ghritam.
3, EKZĒMA
Ekzēma ietver vairākas ādas slimības, kas var būt sastopamas visās vecuma grupās. Saslimšanas smagums variē. Saslimšana var būt saistīta ar vecumu, iedzimtību ģmenē, alerģiju, vārgumu, klimatu un psiholoģiskajiem faktoriem.
Ekzēmu visbiežāk novēro agrā bērnībā, pubertātes vecumā un menopauzes laikā.
Parasti slimnieka ģimenē ir alerģiskas slimības, piemēram, astma vai siena drudzis. Ja ir vispārējs vārgums, cilvēks ir uzņēmīgāks pret ekzēmu. Ekzēmas attīstību veicina klimata faktori, piemēram, karstums, mitrums un stiprs aukstums, kā arī garīgs stress. Arī sausa vai taukaina āda, pārmērīga svīšana un varikozas vēnas var ierosināt ekzēmu. Paama un vicharchika pazīmes un simptomi, kas raksturoti ājurvēdā, var korelēt ar ekzēmu un dermatītu.
EKZĒMAS VEIDI
1. Atopiskā ekzēma jeb neirodermatīts ir parastākā ekzēmas forma. Tā ir cieši saistīta ar astmu un saaukstēšanās simptomiem. Tā var skart gan bērnus, gan pieaugušos un parasti ir ģimenei raksturīga. Uzskata, ka cilvēki, kuriem ir atopiskā ekzēma, ir jutīgi pret vides alergēniem, kas citiem nav kaitīgi. Ato- piskās ekzēmas gadījumā pārmērīgi reaģē imūnsistēma, āda iekaist, kļūst jutīga un sāpīga. Viens no biežākajiem atopiskās ekzēmas simptomiem ir nieze (pruritus), kas var būt gandrīz nepanesama. Citi simptomi ir ādas sausums, sarkanums un iekaisums. Pastāvīgas ādas kasīšanas dēļ āda tiek saskrambāta, un paveras ceļš infekcijai. Infekcijas gadījumā āda ir saplaisājusi un mitra.
2. Alerģiskais kontaktdermatīts attīstās, ja ķermeņa imūnsistēma reaģē uz vielu, kas saskaras ar ādu. Alerģiskā reakcija bieži parādās pēc atkārtotiem kontaktiem ar šo vielu. Piemēram, alerģiska reakcija var būt pret niķeli, kas bieži ir auskaru, jostas sprādžu un džinsu pogu sastāvā. Alerģisku reakciju var izraisīt arī kontakts ar smaržām, detergentiem, dažādām ķīmiskām vielām, gumiju u.c.
3. Seborejiskais dermatīts parasti ir bērniem, kas ir jaunāki par vienu gadu. Tā cēlonis nav zināms. Parasti tas iesākas galvas ādā vai pamperu rajonā un strauji izplatās. Lai gan skartā āda neizskatās pievilcīga, tā nesāp un neniez, tāpēc bērns nejūtas slikti. Parasti ādas bojājumi izzūd dažu mēnešu laikā, tomēr ārstniecisko krēmu un vannas eļļu lietošana var paātrināt izveseļošanos.
4. Pieaugušajiem seborejiskais dermatīts var parādīties 20-40 gadu vecumā. Parasti to novēro kā mīkstas blaugznas uz galvas ādas, bet slimība var izplatīties arī uz sejas, ausīm un krūtīm. Āda kļūst sarkana, iekaist un sāk slāņoties. Uzskata, ka seborejiskā dermatīta cēlonis ir kāda sēne.
Šī slimība parasti skar visu ķermeni, bet var būt arī lokalizēta atsevišķās ādas vietās. Neatkarīgi no tā, kur ekzēma parādās, jāatceras, ka toksiskās vielas, kas rodas bojājuma vietā, izplatās ar asinīm. Tādēļ ekzēma ir vispārēja saslimšana, kas jāņem vērā ārstējoties. Parastās ārstēšanas metodes tikai ar ārīgām aplikācijām vairumā gadījumu nav pietiekami efektīvas.
Ārīgās metodes līkai sadziedē virspusējās vainas, bet slimības cēlonis paliek, jāsaprot, ka tā ir vispārēja salimšana, tāpēc ir vajadzīgs ājurvēdiskais asiņu atli rīšanas process, sākot ar snehana (ieelļošana), swedana (sviedrēšana ar siltumu) un beidzot ar panchakarma (attīrīšanas procedūras - vamana, virechana, vasli, sirovirechana un andrakata mokshana).
PAŠPALĪDZĪBA
Ir vairāki ekzēmas ierobežošanas veidi, bet to visu pamatā ir rūpīga un regulāra ādas kopšana.
• Ja ir ekzēma, jālieto maigas ziepes vai vispār jāatsakās no ziepju lietošanas. Ļoti labi ziemā palīdz vannošanās siltā ūdenī, kam pievienota ciete, bet vasarā - vēsā, tīrā ūdenī. Pēc tam āda jānosusina ar mīkstu dvieli, izvairoties no tās noberzēšanas. Ja āda ir sausa, apmēram stundu pirms vannošanās ieteicama masāža ar eļļu, sviestu vai gī. Tad āda būs gluda un mīksta. Van- noties nevajag pārāk bieži. Ūdenim jāpievieno olīveļļa. Papildus jāmazgājas dušā ar siltu, bet ne karstu ūdeni. Mazgāšanās ar vēsu vai siltu ūdeni palīdzēs saglabāt ādas dabiskās taukvielas. Cilvēka ādas reakcijai ir jābūt vāji skābai, bet ziepes, kas ir sārmainas, skābes neitralizē. Vāji skābā ādas reakcija pasargā to no mikroorganismiem - baktērijām un sēnēm.