— Labvakar, labais cilvēk! Saki — vai tu neesi Saltums?
Garāmgājējs izbrīnījies apstājās. Viņš nosprieda, ka vecenīte viņu noturējusi par kādu citu, un nodomāja: «Kas ir, izjokošu veco sievu!»
— Jā, mans vārds ir Saltums, — viņš atbildēja. — Bet kā tu mani pazini?
— Pazinu gan. Ja tu esi Saltums, tad pievāc savu gaļu — mēs to ilgāk vairs nevaram glabāt! — vecenīte sacīja.
Šis garāmgājējs bija liels viltnieks un jokupēteris. Tam nekas nebija pretim iedzīvoties uz svešu laužu rēķina. Viņš vecenītei sacīja:
— Biju domājis gaļu paņemt citu reizi, bet, ja tu tik neganti piktojies, aiznesīšu tūliņās.
Un garāmgājējs iegāja mājā. Viņš palīdzēja vecenītei sakraut ga]u lielā maisā, tad uzvēla to sev plecos un aizgāja.
Vecītis pārnāca mājās vēlu vakarā. Vecenīte pasniedza viņam vakariņas, pēc tam pastāstīja jaunumus, kas pa garo dienu bija atgadījušies aulā. Un tikai pirms gulētiešanas atminējās, ka pašu galveno aizmirsusi pavēstīt.
— Vai zini, vecais, šodien beidzot bija atnācis Saltums un es viņam atdevu gaļu, — viņa sacīja.
— Kāds Saltums? Par kādu gaļu tu runā?
— Par to, kuru mēs izžāvējām. Tu tak pats teici: «Atnāks Saltums — visu pievāks!» Es šovakar izgāju aiz vārtiem un redzu: mūsu mājai garām iet kāds nepazīstams vīrs un skatās uz manu pusi. Es viņam saku: «Labvakar, labais cilvēk! Vai tu neesi Saltums?» — «Jā, mans vārds ir Saltums!» šis atbild. «Ja tu esi Saltums, tad pievāc savu gaļu g mēs to ilgāk vairs nevaram glabāt!» Es sakrāvu visu gaļu maisā, un viņš to aiznesa.
— Tavu dumju veceni! — vecītis iebļāvās, saķerdams galvu. — Pareizi vien ir, ka tevi saukāju par muļķi! Ko mēs tagad paši ēdīsim? Vai neielāgoji, uz kuru pusi šis Saltums aizgāja?
— Viņš aizgāja uz kaimiņu aulu, — vecenīte, atbildēja.
Vecītis uzlēca zirgam mugurā un dzinās svešiniekam pakaļ.
Ieraudzījis jātnieku, svešinieks saprata, ka vecais vīrs grib viņu panākt, tālab netaisījās nekur mukt.
Vecītim i prātā neienāca, ka šis godīgais ceļagājējs varētu būt tas pats Saltums, kas aiznesa viņa gaļu. Zaglim taču vajadzēja bēgt, ko kājas nes, bet šis iet savā nodabā, lēnām soļus likdams.
Piejājis Saltumam līdzās, vecītis sveicināja:
— Labdien, labais cilvēk! Vai tu ceļā nesatiki gājēju, kas aiznesa žāvētu gaļu?
— Necik ilgi te aizsteidzās garām kāds vīrs ar lielu maisu uz muguras.
— Vai es jāšus viņu panākšu?
— Jāšus nepanāksi vis. Zirgam ir četras kājas, bet cilvēkam — divas. Kamēr zirgs paspers četras kājas, cilvēks uz savām divām jau būs gabalā.
Vecītis tapa domīgs un sacīja:
— Tavu nelaimi! Ko tagadiņ lai daru?
— Atstāj zirgu man un dzenies zaglim pakaļ kājām, — garāmgājējs pamācīja.
— Pareizi! — vecītis priecīgs iesaucās. — Tā arī darīšu.
Un aiztecēja kājām pa ceļu prom. Bet garāmgājējs uzvēla maisu zirgam mugurā un aizjāja uz savu aulu.
Otrā dienā vecītis tukšām rokām pārradās mājās, pagalam izsalcis un nopukojies. Viņš ne tikai Saltumu nebija panācis, bet piedevām bija arī zirgu pazaudējis.
Ko tagad lai iesāk?
Vecītis sāka lamāt vecenīti, kālab tā atdevusi garāmgājējam gaļu. Bet vecenīte rāja vecīti, kālab tas uzticējis svešiniekam zirgu. Tagadiņ nav nedz zirga, nedz gaļas!
Stāsta, ka vēl šobaltdien vecītis ar vecenīti strīdoties un plēšoties. Kad vecītis nosaucot vecenīti par muļķi, vecenīte tam atcērtot — nejēga!
Bet Saltums tiesājot žāvēto gaļu un smīknējot bārdā.
Viltīgais ciemiņš
Kādā aulā dzīvoja bajs. Visā karačaju zemē klīda valodas, ka viņam esot ļoti skaista meita. Taču ļaudis mēļoja arī par šā baja lielo skopumu. Viņš pat ciemiņam, kas pēc kalniešu parašām jācienā ar vislabāko, kas mājā ir, nekautrējoties pasniegt tādu ēdienu, kādu pat visnabadzīgākais cilvēks kaunētos likt galdā.
Turpat kaimiņu aulā dzīvoja jauneklis, vārdā Azrets. Viņš bija visai atjautīgs un asprātīgs. Šis jauneklis nolēma skopo bagātnieku pārmācīt.
Reiz vakara Azrets aizjāja pie baja un, kā viesim klājas, no pagalma uzsauca:
— Ei, vai ir kāds mājā?
Saņemt ciemiņu izsteidzās skaistule — baja meita un pavadīja viņu uz viesistabu.
Bajs lika ienest ciemiņam ūdens krūku un gabalu plāceņa ar sāls šķipsniņu.
Baja meita ienesa viesistabā uz paplātes ūdeni, sāli un plāceni. Nolikusi to visu ciemiņa priekšā, uztaisīja viņam guļvietu.
— Kad ieturēsi vakariņas, atpūties no ceļa.
To pateikusi, baja meita aizgāja. Bet ciemiņš domā: «Palūkošu izdibināt, ko vakariņās gatavo pašam bajam.»
Viņš piezagās pie istabas, kur dzīvoja mājinieki, un ielūkojās pa logu iekšā. Kā jūs domājat, ko viņš ieraudzīja? Azrets skatās un redz: saimnieks pats nopūlas ap auna galvu, saimniece gatavo gaļas desas, bet meita cep zosi!
Daudz neprātodams, Azrets atvēra durvis un iegāja istabā. Mājinieki apjuka, tomēr visu ēdamo attapās noslēpt. Saimnieks aši apsēdās uz auna galvas, saimniece — uz desu bļodas, meita — uz zoss … Arī ciemiņu apsēdināja.
Visi sēž un klusē.
Tad ciemiņš, uzrunādams saimnieku, sacīja:
— Godājamais baj! Man viesistabā palika garlaicīgi un sagribējās jums pastāstīt, ko piedzīvoju, šurp jādams.
— Ko tad tu piedzīvoji? — bajs pikti vaicāja.
— Ja gribi dzirdēt, klausies! Šodien, šurp jājot, ceļa malā ieraudzīju dīvainu čūsku. Galva šai čūskai bija gandrīz tikpat liela kā tā, uz kuras tu sēdi. Kad es nocirtu čūskai galvu un domāju, ka čūska jau ir beigta, tā iecirta man ar asti tik stipri, ka gandrīz novēlos no zirga, jo šī aste bija uz mata tik resna kā ta desa, kuru saimniece noslēpusi. Tad es paķēru koku un aizmetu čūsku prom. Ja meloju, varat mani noplūkt kā to zosi, kuru paslēpusi tava meita!
Ko bajam atlika darīt? Vajadzēja gribot negribot celt Azretam priekšā i novārīto auna galvu, i desu, i cepto zosi.
Saimniece nepaguva ne atskatīties, kad uz galda bija palikuši tikai pliki kauliņi; mājinieki no visa cienasta nedabūja ne kripatiņas.
— Tencinu jūs, mīļie saimnieki, par brango cienastu! Azrets sacīja un devās uz viesistabu.
Bajs pēc tam sacīja sievai:
— Es paliku pilnīgi tukšu vēderu. Izcep man žigli pīrāgus ar gaļu!
Baja sieva pagatavoja gaļas pīrāgus un uzlika uz oglēm, lai cepas. Kairinoša smarža izplatījās pa visu māju. Vēl mazdrusciņ — un pīrāgi būs gatavi… Te negaidot atdarījās durvis un uz sliekšņa nostājās Azrets.
— Tu, baj, man esi tikpat kā īstenais tēvs, — viņš sacīja bajam. — Es visu vēl nepaguvu izstāstīt. Gribu ar tevi dalīties pārdomās …
— Nu, klāj vaļā! — bajs teica, slepus šķielēdams uz pīrāgiem: bail, ka ciemiņš tos nepamana.
— Tad klausies! — Azrets iesāka. — Mēs ģimenē bijām septiņi brāļi… Dzīvojām saticīgi: kopā strādājām uz lauka, kopā godus svinējām. Un tā to allaž darījām, iekāms bija dzīvs tēvs. Pirms miršanas tēvs mums novēlēja: «Dēli, palīdziet cits citam, dzīvojiet mierā un saticībā!» Taču, līdzko tēvs nomira, mūsu mājās viss sagriezās ar kājām gaisā … Re, šitā. — To teikdams, Azrets paķēra biguli un sarušināja pavardā ogles.
Baja sieva plaukstas vien sasita.
— Vai, kaut tava māja tukša paliktu! Mani pīrāgi pagalam — iejuka pelnos!